VIDEO: “Ir jābūt cieņai pret uguni” Edgars Vronskis profesionāli dara to, ko mūslaikos prot vien retais

Arvien retāk sastopami jaunieši, kuri būtu gatavi gadiem ilgi apgūt meistarību, ko nav iespējams iemācīties no mācību grāmatām. Tāpēc satikt īstu kalēju mūsdienās jau ir notikums. Bet, ja šis kalējs ir labākais savā amatā visā reģionā, tad tā ir īsta veiksme.

Māja, kurā atgriezusies dzīvība

Kad pirms vairākiem gadiem Edgars Vronskis no Daugavpils pārcēlās uz Līksnas pagastu, daudzi bija pārsteigti. Šķita – kāpēc veiksmīgam meistaram, kuram netrūkst pasūtījumu, pamest pilsētas darbnīcu un pārcelties uz pussabrukušo bijušās skolas ēku? Taču, nonākot šeit, kļūst skaidrs, ka tā nebija bēgšana no pilsētas. Gluži pretēji – tas izrādījās solis uz priekšu.

Gan ēkas āriene, gan tās iekšpuse vēl joprojām pamazām mainās. Taču pietiek pārkāpt slieksnim, lai uzreiz saprastu – dzīvība šeit jau ir atgriezusies. Lielāko telpu aizņem plaša kalve. Tajā jūtama metāla, koka un ogļu smarža. Gar sienām rindojas darbagaldi, instrumenti ir rūpīgi sakārtoti un izvietoti savās vietās, bet pie kalēja pavarda gaida sagataves nākamajiem darbiem. Viss ir iekārtots tā, it kā darbnīca šeit būtu atradusies vienmēr.

Citā ēkas daļā dzīvo Vronsku ģimene. Arī apkārtējā teritorija pamazām pārvēršas par vietu, kur gribas uzkavēties – top celiņi, puķu dobes, tiek stādīti arvien jauni koki un krūmi. Savukārt saimnieka iecerēs jau dzīvo vēl viens projekts – neliels brīvdabas skulptūru parks. Daudzi darbi darbnīcā vairs neietilpst, un Edgars sapņo, ka kādu dienu tie atradīs savu vietu starp priedēm un bērziem, kas pašlaik vēl tikai aug.

Edgars atzīst, ka šeit jūtas pilnīgi savā vietā. Šī sajūta nav radusies nejauši. Aiz tās slēpjas gandrīz trīsdesmit gadu ilgs ceļš. Interesanti, ka kļūt par kalēju viņš sākotnēji nemaz neplānoja. Viņam bija pavisam cits sapnis: “Gribēju kļūt par mežsargu. Dzīvot viens pats mežā. Bet tagad vairs nespēju sevi iedomāties vientulībā. Varbūt vienīgi no rīta, kad atnāku uz darbnīcu. Pasēžu pie krāsns, blakus ugunij, klusumā. Ar stundu pilnīgi pietiek. Un tad atkal gribas būt starp cilvēkiem.”

Pēc skolas beigšanas Edgars Vronskis kādu laiku studēja pedagoģiju universitātē, taču drīz vien saprata, ka tas nav viņa ceļš. Daudz saistošāks izrādījās Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas darbs. Tieši tur, instrumentu cehā, jaunais atslēdznieks pirmo reizi pa īstam iepazina metālu. Tomēr arī tad kalēja amata viņa nākotnes plānos vēl nebija.

Viss sākās gandrīz nejauši – tāpat kā dzīvē nereti sākas vissvarīgākie notikumi. Kādu dienu sieva atnesa negaidītu ziņu: “Ir pasūtījums kaltām mēbelēm – galdam, krēsliem un atpūtas krēsliem.”

Edgars vien noplātīja rokas – tolaik viņam nebija ne pieredzes, ne zināšanu. Taču viņš nolēma pamēģināt. Devās uz rūpnīcas kalvi lūgt instrumentus un metāla gabalu, kas varētu aizstāt laktu. Pirmie eksperimenti notika burtiski vasarnīcā: grils, vecs putekļsūcējs, paša gatavotas ierīces… Pasūtījumu viņš izpildīja, bet līdztekus tam sāka apgūt arī jaunu arodu.

Pēc tam notika tas, ko pats kalējs joprojām skaidro pavisam vienkārši: “Cilvēki sāk cits pie cita pievilkties. Vieni ir vajadzīgi tev, tu esi vajadzīgs citiem. Tā tas arī notika.”

Tā viņa dzīvē ienāca Rīgas meistars Vilnis Vincevičs, pie kura Edgars mācījās visai neparastā veidā. Lielāko daļu laika viņš kalēja amatu apguva patstāvīgi, bet aptuveni reizi mēnesī brauca uz Rīgu, rādīja savus darbus un uzklausīja meistara piezīmes un ieteikumus. Vēlāk Vronskis ieguva meistara kvalifikāciju, taču par viņa galveno diplomu kļuva nevis dokumenti, bet gan kolēģu cieņa un vārds, kas šodien ir labi pazīstams tālu aiz Latgales robežām.

“Patiesībā kalēja amats ir labs un vajadzīgs darbs,” spriež meistars. “Šajā amatā ļoti svarīgas ir attiecības ar uguni, cieņa pret uguni. Jo uguns ir neatņemams kalēja darba instruments. Vai zināt, kāpēc senāk kalējs vienmēr dzīvoja ciema malā? Tāpēc, ka bija gudrs un negribēja nodedzināt visu ciemu. Bet cilvēki izdomāja visādus mistiskus stāstus – sak’, kalējs esot saistīts ar nelabajiem spēkiem… Nē. Velni uz kalvi nenāk. Viņi iet pie dzirnavnieka uz dzirnavām, bet pie kalēja baidās nākt.”

Dzelzs ar savu stāstu

Kalējs, kurš prot izkalt skaistus vārtus vai smalki rakstainas margas, mūsdienās jau ir retums. Taču Edgars Vronskis sen vairs neiekļaujas ierastajā priekšstatā par savu profesiju. Viņu interesē ne tik daudz pats izstrādājums, cik stāsts, kuru tas turpina. Iespējams, tieši tādēļ starp saviem iecienītākajiem darbiem viņš min nevis dārgas privātmājas, bet gan senus dievnamus.

“Mani piesaista tieši šādi darbi. Kad radi kaut ko baznīcai, tu nepārtraukti pārbaudi pats sevi. Tā ir pavisam cita atbildības sajūta,” stāsta mūsu sarunas biedrs. “Katrs šāds objekts prasa ne tikai prasmi strādāt ar metālu, bet arī cieņu pret pagātni. Ir jāsaprot seno meistaru domāšanas loģika, jāizjūt laikmets, kurā konkrētais priekšmets tapis, un viss jāizdara tā, lai jauno vairs nevarētu atšķirt no vecā.”

Tā bija, restaurējot logu kaltās restes Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcā, un tāpat arī Daugavpils cietoksnī, kur Edgars Vronskis vairāku gadu garumā piedalījās restaurācijas darbos.

Ģimene, kurā dzimst idejas

Kādreiz Edgars sapņoja vienkārši par savu kalvi. Taču šodien viņa galvenie centieni ir saistīti ar radošo darbu. “Sākumā par mākslu nemaz nedomāju,” stāsta kalējs. “Bet pēc tam sapratu – pat pavisam parastu caurumu var izurbt skaisti. Savu laimīgo lozi es izvilku brīdī, kad iepazinos ar Oksanu. Tieši viņa mani ievadīja šajā pasaulē. Viņa ir mana sieva un mana mūza. Toreiz virzīja mani uz priekšu un turpina to darīt arī tagad.”

Šeit beidzas stāsts par vienkārši labu kalēju un sākas stāsts par ģimeni, kurā dzelzs, akvarelis, grafika un tēlniecība jau sen vairs nepastāv katrs pats par sevi. Viņu radošās ieceres pārsteidzošā veidā savijas cita ar citu. Nesen Līksnas kultūras namā tika atklāta Vronsku ģimenes darbu izstāde, kurā bija apskatāmi paša Edgara, viņa sievas Oksanas un dēla Gļeba darbi. Mākslinieciskā kalšana, glezniecība, grafika, mazās tēlniecības formas… Izstādes nosaukums – Intervāli.

“Katra izstāde mums kļūst par stimulu darbam,” stāsta Edgars. “Vispirms rodas tēma. Tad dzimst idejas. Un tikai pēc tam sākam radīt jaunus darbus. Mēs nekad neizņemam vecos darbus tikai tāpēc, lai piepildītu izstāžu zāli. Ja ir jauna izstāde, tad tai noteikti jānes līdzi arī jauni darbi.”

Gandrīz katram eksponātam šajā izstādē ir savs stāsts. Lūk, metāla putnu būrītis laktas formā. Edgars pasmaida: “Nosaucu to par Atgriezušies. Strazdi vienmēr atlido tur, kur ir dzimuši. Man gribējās vilkt paralēles ar cilvēkiem, kuri dodas peļņā uz ārzemēm. Gribētos, lai arī viņi atgrieztos mājās. Kaut kad.”

Kopumā Edgara darbos nav vēlmes sniegt skatītājam gatavas atbildes. Gluži pretēji – viņš aicina apstāties un pašam padomāt. Līdzīgi par savu radošo darbu runā arī Oksana. Pie akvareļa viņa nonāca tikai pirms septiņiem gadiem. Kādā kalēju festivālā Lietuvā netālu vienlaikus notika starptautisks akvarelistu plenērs: “Tieši toreiz pirmo reizi radās vēlme pamēģināt akvareli. Un kopš tā laika tas mani vairs nav palaidis vaļā. Tā ir tehnika, kas prasa milzīgu pacietību. Darbs nepārtraukti mainās, it kā dzīvotu pats savu dzīvi. Laikam tieši tas mani visvairāk aizrauj.”

Reta profesija

Dažkārt šķiet, ka laiks strādā pret tādiem cilvēkiem kā Edgars Vronskis. Pasaule kļūst arvien straujāka, aizvien vairāk lietu top uz konveijera, bet roku darbs pamazām pārvēršas par greznību. Tomēr pietiek pārkāpt kalves slieksni, lai saprastu – šeit laiks rit pēc citiem likumiem. Metālu nav iespējams piespiest pakļauties steigai. Tas prasa pacietību, precizitāti un cieņu. Iespējams, tieši tāpēc īstu kalēju kļūst arvien mazāk.

“Kādreiz kalējs bija gandrīz katrā pagastā,” stāsta Edgars. “Bez viņa nebija iedomājama lauku dzīve. Apkalt zirgu, izkalt arklu, salabot ratus, izgatavot vārtu eņģes vai darba rīkus – to visu darīja kalējs. Šodien vajadzība pēc šāda darba gandrīz ir izzudusi. Palikusi mākslinieciskā kalšana, restaurācija un autordarbi. Tā jau ir pavisam cita profesija.”

Savas dzīves laikā viņš ir sastapis daudzus cilvēkus, kuri vēlējušies kļūt par kalējiem. Vieni atnāca tūlīt pēc skolas, citi – jau būdami pieredzējuši savas jomas profesionāļi, nolēmuši krasi mainīt dzīvi. Starp viņiem bija inženieri, celtnieki, dizaineri un pat mūziķi. Gandrīz visus sākumā vilināja romantika – kvēlojošs metāls, dzirksteles un smagais āmurs. Taču pavisam drīz kļuva skaidrs, ka romantika ir tikai neliela daļa no šī amata: “Daudzi domā, ka kalēja darbs ir nepārtraukta iedvesma. Patiesībā viss sākas ar disciplīnu un amata prasmi. Ir jāiemācās pareizi turēt āmuru, sajust metāla temperatūru, saprast, kad drīkst sist un kad jau ir par vēlu. Dzelzs kļūdas nepiedod. Tā uzreiz parāda, vai tu patiešām proti strādāt vai tikai iedomājies, ka proti.”

Pēc Edgara teiktā, ne katrs spēj izturēt šādu skolu. Kāds pazūd jau pēc nedēļas, kāds – pēc mēneša. Taču ir arī tādi, kuri paliek. Edgars regulāri piedalās kalēju festivālos, kuros pulcējas meistari no dažādām valstīm. Viņi strādā plecu pie pleca, dalās pieredzē, apspriež jaunās tehnoloģijas un senās amata tradīcijas. Tieši šādas tikšanās palīdz saprast, ka kalēja māksla joprojām ir dzīva, lai gan tā jau sen vairs nav plaši izplatīta nodarbošanās. Diemžēl Latvijā šādi festivāli mūsdienās notiek aizvien retāk.

Kad atvadāmies, kalvē atkal uzliesmo uguns. Edgars paņem rokās kalēja knaibles, un kārtējā nokaitētā sagatave nonāk uz laktas. Pēc dažām minūtēm tā vairs nebūs tikai dzelzs gabals. Iespējams, tieši tajā arī slēpjas galvenais kalēja amata brīnums – meistara rokās nedzīvais metāls pamazām iegūst raksturu, kustību un pat dvēseli.

Un līdz ar to turpinās arī stāsts par cilvēku, kurš reiz izvēlējās uguni un kopš tā laika to vairs nav ne reizi nodevis. Lai gan tikpat iespējams, ka patiesībā nevis viņš izvēlējās uguni, bet uguns izvēlējās viņu – Edgaru Vronski.