Novadpētniece Gunita Kulmane “uzrok” neticami interesanto par Zaļenieku ciemu Zemgalē
Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Ūziņu bibliotēkas vadītāja Gunita Kulmane ir aizrautīga novadpētniece. Pēc ierakstiem sociālajā medijā “Facebook” šķiet, ka Ūziņos dzīve rit pat intensīvāk nekā Rīgā.
Lai kā arī būtu, ne vienas vien Latvijas izcilās personības liktenis kaut kā ir savijies tieši ar šo ciemu. Mēs to varam uzzināt, pateicoties Gunitas un citu novadpētnieku entuziasmam un degsmei.
Lūdzu, vispirms mazliet iepazīstiniet ar sevi!
Esmu dzimusi un augusi Ūziņos. Vēlāk 23 gadus dzīvoju Rīgā, bet, kad izauga bērni, atgriezos. Nebiju domājusi, ka strādāšu Ūziņu bibliotēkā, taču sanāca tā, ka šo darbu pārņēmu no savas mammas Ligitas Strazdiņas, kura bibliotēku vadīja 40 gadus.
Mana mamma bija tā, kas aizsāka novadpētniecības darbu. No viņas esmu pārņēmusi arī to, taču sākumā gan ne tik intensīvi. Ap 2014. gadu novadpētniecībai pievērsos ļoti nopietni. Tik lielā mērā, ka pētniecība joprojām aizņem katru manu dienu. Īpaši aizrāvos ar Aspazijas mātes dzimtas pētniecību; toreiz izveidojām pat pētniecības grupu. Tā nu pētniecības gars mani joprojām tur savā varā.
Vai novadpētnieku vajadzībām ir izveidotas vēl citas domubiedru grupas, kur vajadzības gadījumā var palūgt padomu?
Pastāvīgas domubiedru grupas mums nav, taču esmu ļoti pateicīga Jelgavas vēsturniekam un arheologam Andrim Tomašūnam. Caur novadpētniecību esam iepazinušies, un varu teikt, ka viņš ir mans gudrais draugs un padomdevējs. Es sevi novadpētniecībā uzskatu par amatieri, tāpēc bieži, kad nepieciešama informācija vai padoms, vēršos pie Andra Tomašūna – viņš vienmēr ir palīdzējis, dalījies ar savām plašajām zināšanām. Regulāra sadarbība notiek arī ar otru pagasta novadpētnieci Aritu Liepiņu.
Vai varat minēt kādu atklājumu savā pētnieces darbā, kas pašai šķita īpaši pārsteidzošs vai aizkustinošs?
Tādu brīžu, kad atklājumu dēļ aizraujas elpa, ir bijis daudz. Piemēram, jau sen biju dzirdējusi, ka ilggadīgajam Ūziņu muižas rentniekam un aktīvam biedrību darbiniekam Jēkabam Straumanim esot radniecība ar Jelgavas pilsētas galvu un pirmo Saeimas priekšsēdētāju Frīdrihu Vesmani, taču dokumentu, kas to apliecinātu, nebija. Milzīgs gandarījums bija, kad beidzot izdevās atrast pierādījumus, ka Jēkabs Straumanis patiešām bija Frīdriha Vesmaņa mātes brālis.
Milzu gandarījumu sagādāja gadījums saistībā ar slēgto Ceplīšu kapsētu, kas atrodas netālu no Ūziņiem. Pirmoreiz ierodoties tur, ieraudzīju pilnībā aizaugušus kapus, kur stāvus bija saglabājies tikai viens vecs piemineklis, uz kura iegravēts Strautamiegu Treiguta vārds. Es pazinu godavīru Aivaru Treigutu, kurš tolaik joprojām dzīvoja Strautamiegos. Uz vietas kapos būdama, piezvanīju un apvaicājos, vai viņam zināms, ka šeit dus seni senči. Viņš neko nezināja, teica, ka vajadzētu aizbraukt paskatīties. Kad pēc četriem mēnešiem atkal devos izpētes braucienā uz šiem kapiem, biju bezgala aizkustināta, redzot, kas pa šo laiku ir noticis – kapi iztrimerēti, zvēru alas aizbērtas, kauli aprakti, un vairāki nolūzušie krusti piecelti stāvus.
Necaurejamie džungļi bija atguvuši kapu izskatu. Bija bezgala aizkustinoši redzēt, cik daudz spēj paveikt krietns cilvēks.
Neaizmirstams ir stāsts par Jēkabnieku skolotāju Miķeli Burģeli, kurš gandrīz 50 gadus bija vietējās skolas pārzinis un aktīvs sabiedrisks darbinieks. Arī viņa kapavieta Stuļģu kapos bija pilnībā aizmirsta, aizaugusi. Izrādījās, ka visi radi un vienīgais dēls ar ģimeni 1944. gada rudenī bija emigrējuši. Izdevās atrast brīnišķīgus pēctečus ASV, kuri izlēma atjaunot kapavietu un uzstādīt jaunu pieminekli. Kad viņi no ASV un Francijas ieradās apciemot atjaunoto senču kapavietu, man tas bija liela gandarījuma un prieka pilns brīdis.
Vai, pētot Ūziņos dzīvojušo dzimtu, kā arī novada vēsturi, esat saskārusies ar gadījumiem, kas jūs ir ļoti aizkustinājuši?
Jā, šāda pieredze ir bijusi gandrīz pie katras dzimtas pētniecības. Izglītotām un Latvijas labā daudz darījušām personībām liktenis bijis ļoti sūrs. Pētot pagājušā gadsimta notikumus, dažbrīd pat nespēj aptvert, cik daudz mūsu senči bija spiesti pārdzīvot un kā to vispār varēja izturēt. Piemēram, Pirmā pasaules kara laikā 90 procenti no Ūziņu iedzīvotājiem bija spiesti doties bēgļu gaitās, daudzi atgriezās tikai pēc kara beigām un tad secināja, ka mājas ir tukšas, dzīve jāsāk no nulles.
Pēc tam sekoja apmēram 20 gadus ilgs bezgala smaga darba posms, un, kad beidzot sadzīviski dzīve palika vieglāka, sekoja nākamais karš. Okupācija, deportācijas, emigrācija. Daudzi palika svešumā un mūžu nodzīvoja ar milzu ilgām pēc dzimtenes. Smagi redzēt šos dzimtu stāstus.
Kurš no stāstiem par emigrējušajiem ūziņniekiem jums pašai visvairāk palicis atmiņā vai emocionālajā ziņā visvairāk uzrunājis?
No visiem stāstiem visdziļāk atmiņā un sirdī palicis Vācijas Ieviņas stāsts. Ieviņa Picka Emhardte bija ļoti īpašs un neparasts cilvēks, viņu nevarēja nemīlēt. Ieviņa dzimusi 1927. gadā Ūziņu “Rāvāju” mājās, kur vectēvs bija saimnieks. Tā bija darbīga un inteliģenta dzimta, tādēļ piedzīvoja okupācijas varas represijas. Baidoties par dzīvību, 1944. gada rudenī, septiņpadsmit gadu vecumā, Ieviņa viena pati bēga uz Vāciju.
Bēgļu gaitas bija smagas, ceļā piedzīvotas arī vairākas bombardēšanas, bet Ieviņai paveicās, jo, nonākot Olpē, sastapa kāda maiznieka ģimeni, kas viņu pieņēma, iedeva atsevišķu istabu, apgādāja ar drēbēm, ļāva iepazīt kristietību un Dieva žēlastību. Vēlāk Ieviņa visa mūža garumā palīdzēja citiem. Lai arī mūžs tika nodzīvots Vācijā, viņas sirds pilnībā piederēja Latvijai. Mūsu draudzība sākās 2014. gadā – viņa kļuva par man tuvu un ļoti nozīmīgu cilvēku, tikāmies katrā reizē, kad Ieviņa ieradās Latvijā.
Kādam ir jābūt īstam novadpētniekam?
Novadpētniekam jābūt zinātkāram un neatlaidīgam. Vajadzīga arī laba intuīcija – manā gadījumā tā bieži palīdz virzīties pareizajā virzienā. Vēl svarīgs ir nemiera gars, kas nepārtraukti liek meklēt, pētīt un atklāt kaut ko jaunu. Bez šīm īpašībām nodarboties ar novadpētniecību būtu grūti.
