Maskavas patriarhs “zombē” desmitiem tūkstošu Latvijas pilsoņu. Eiropa krievu patriarhu atstāj nesodītu

Cik Latvijā ir LPB piederīgo ir sarežģīti aprēķināt, jo dati būtiski atšķiras – no 180 000 līdz 370 000 cilvēku. Ilgstoši LPB pati savos ziņojumos norādīja stabilu skaitu – ap 370 000 ticīgo, kas ietver visus cilvēkus, kuri ir kristīti pareizticībā vai kultūras ziņā identificējas ar šo konfesiju. Savukārt Tieslietu ministrijas dati pirms dažiem gadiem liecināja, ka saskaņā ar reliģisko organizāciju pārskatiem aktīvo un reģistrēto pareizticīgo draudžu locekļu skaits Latvijā ir ap 180 000.

Bulgārijas svētība Maskavas patriarham

Pašlaik Eiropas Savienība grasās pieņemt 21. sankciju paketi pret Krieviju, kurā sākotnēji bija iekļauts arī faktiskais LPB garīgais līderis – Maskavas patriarhs Kirils, kurš nu Bulgārijas spiediena rezultātā no saraksta izslēgts. Bulgāri to pamatojuši ar reliģiskiem, vēsturiskiem un propagandas riskiem. Bulgārijas amatpersonas un diplomāti ir formulējuši vairākus konkrētus argumentus:

* Vēršanās pret Krievijas baznīcas galvu ir iejaukšanās reliģiskajās lietās. Bulgārijas premjerministrs Rumens Radevs uzsvēris, ka jautājums skar nevis Kirilu kā indivīdu, bet gan visu Krievijas pareizticīgo baznīcu;

* Tāpat premjers Rumens Radevs norādījis uz vēsturisko pateicību, uzsverot, ka Krievijas pareizticīgā baznīca vēsturiski sniedza ieguldījumu Bulgārijas atbrīvošanā no piecus gadsimtus ilgā Osmaņu impērijas jūga;

* Bulgārijas ārlietu ministre Velislava Petrova-Čamova skaidrojusi, ka sankcijas pret garīgo līderi būtu kontrproduktīvas. Maskava tās nekavējoties izmantotu pret Eiropu vērstai propagandai, lai kurinātu antieiropeisku noskaņojumu un apgalvotu, ka ES apkaro kristiešu vērtības.

Interesanti, ka iebildumos pret patriarha Kirila iekļaušanu sarakstā Bulgārijai nesen pievienojusies arī Itālija, atsaucoties uz Vatikāna diplomātisko pozīciju un bažām par sekām, ko radītu kristīgas baznīcas garīgā vadītāja sodīšana.

Bulgārijā vairums ir pareizticīgo, bet tas nenozīmē, ka bulgāru ticīgie būtu atkarīgi no Maskavas, kā tas ir Latvijā, jo bulgāru pareizticīgā Baznīca ir neatkarīga un tai ir savs patriarhs.

Neatkarība tikai uz papīra

Pēc Latvijas valsts likumiem LPB ir pilnībā neatkarīga un nekam ārpus valsts robežām nepakļaujas. To nosaka Saeimas pieņemtais un 2022. gada 10. septembrī spēkā stājušamies  Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likums, kas tika pieņemts reaģējot uz Krievijas pareizticīgās baznīcas atbalstu karam.

Tomēr kanoniskā statusā jeb Vispasaules pareizticīgo baznīcu tiesību izpratnē autokefāliju (pilnīgu neatkarību) nevar piešķirt laicīgā valsts vara ar likumu – to var izdarīt tikai mātes Baznīca vai Vispasaules (Konstantinopoles) patriarhāts ar īpašu dokumentu – Tomosu. Lai arī LPB bija un joprojām ir visas iespējas saņemt šādu Tomusu, tā to nav to izvēlējusies.  LPB mājaslapā publicēti sinodes oficiālie paziņojumi, kuros lasāms, ka baznīca saglabā lūgšanu un liturģisko kopību ar visām kanoniskajām pareizticīgajām baznīcām, tā publiski nekonfrontē ar Maskavu un turpina ievērot tradicionālo liturģisko kārtību (vēsturiskā izpratnē to 1992. gadā ir apstiprinājusi Maskavas patriarhāta Svētā sinode un toreizējais patriarhs Aleksijs II). Maskavas patriarhāts joprojām uzskata, ka LPB liturģiski un kanoniski atrodas tās pakļautībā un Latvijas valsts veiktie likuma grozījumi nav spēkā baznīcas iekšienē.

Savukārt ar Konstantinopoles patriarhātu gan LPB klaji ignorē. 2025. gada septembrī Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs I ieradās oficiālā vizītē Latvijā, kur tikās ar valsts augstākajām amatpersonām un garīgajiem līderiem, izņemot LPB metropolītu Aleksandru, kurš noraidīja Bartolomeja I uzaicinājumu uz kopīgu dievkalpojumu, tādējādi saglabājot kanonisko saikni ar Maskavas patriarhātu.

LPB līderis oficiāli nekomentēja un publiskus paskaidrojumus par tikšanās atteikumu nesniedza. Baznīcas vadība izvēlējās pilnīgu klusēšanas taktiku, ignorējot plašsaziņas līdzekļu jautājumus un nepublicējot nekādus oficiālos paziņojumus. Baznīcas vadība izvēlējās pilnīgu klusēšanas taktiku.

Viens no pieņēmumiem par Bartolomeja I vizīti Rīgā bija, ka tā varētu “atvieglot” LPB atdalīšanos no Maskavas patriarhāta un palīdzēt tai atkratīties no okupācijas sekām. Jau starpkaru Latvijas laikā (no 1936. līdz 1940. gadam) LPB bija kanoniski pakļauta Konstantinopolei, bet pēc Latvijas okupācijas Maskava piespieda Latvijas pareizticīgos atkal pievienoties “mātes baznīcai”.

“Pagrīdes bīskaps” no Valmieras

Par to, ka LPB nevēlas atdalīties no Maskavas ķetnām, liecina arī tās nespēja jeb negribēšana “aizstāvēt” Valmieras bīskapu Jāni (laicīgajā vārdā Aivaru Lipšānu). 2023. gada augustā notika savā ziņā vēsturisks notikums. Pēc 80 gadu pārtraukuma LPB amatā iesvētīja pirmo latviešu tautības bīskapu, kura virsuzdevums bija apkalpot latviešu pareizticīgās draudzes.

LPB Valmieras bīskapu Jāni iesvētīja, lai formāli un demonstratīvi izpildītu Saeimas pieņemtā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likuma prasības. Savukārt Krievijas pareizticīgā baznīca un tās patriarhs Kirils bīskapa Jāņa iesvētīšanu vērtēja kategoriski negatīvi un uzskata to par kanonisku pārkāpumu, par ko formāli draud tiesiskas represijas vai LPB vadības ekskomunikācija (izslēgšana) no baznīcas, jo saskaņā ar Maskavas patriarhāta kanoniem (iekšējiem likumiem) nevienu jaunu bīskapu nedrīkst iesvētīt bez Maskavas Svētās sinodes un patriarha Kirila tiešas svētības un apstiprinājuma.

Par to, ka LPB pakļaujas Maskavas patriarhātam liecina tas, ka Valmieras bīskapa vārds nav atrodams LPB oficiāli publiskotajā baznīcas virsganu sarakstā. Tomēr baznīcas ziņās par notikušajiem dievkalpojumiem LPB oficiālajā tīmekļvietnē parādās vārdu salikums “Augstisvētītais Valmieras Bīskaps Jānis”. Viņa darbība it kā daļēji notiek “pagrīdes apstākļos”. Bīskapa Jāņa statuss ir divejāds. Viņš oficiāli pilda savus pienākumus saskaņā ar Latvijas valstij sniegto paziņojumu, taču viņa darbība ir stingri reliģiska, pastorāla un maksimāli norobežota no jebkādiem publiskiem un politiskiem komentāriem.