Karina Palkova par birokrātijas problēmām: “Valstij ir pienākums izvēlēties vienkāršāko procedūru"

Birokrātijas mazināšana parasti tiek saistīta ar ekonomiskajiem ieguvumiem, tomēr tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Ikvienam no mums ir tiesības saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi, savlaicīgus valsts pakalpojumus un cieņpilnu attieksmi ikvienā valsts vai pašvaldības iestādē, bet realitātē nereti nākas sastapties ar apgrūtinošām un nereti pat pazemojošām birokrātiskām procedūrām un ierēdņu vienaldzību, kas maskēta aiz pantiem un regulām. Ar tiesībsardzi Karinu Palkovu runājam, kā cīņa ar birokrātijas mazināšanu izskatās no cilvēktiesību viedokļa.

Apkopojumi par pēdējo gadu sūdzībām tiesībsargam rāda, ka iedzīvotāju iesniegumu augšgalā nemainīgi ir tieši labas pārvaldības principu pārkāpumi. Kādi ir galvenie birokrātiskie šķēršļi valsts un pašvaldību iestādēs, par kuriem cilvēki sūdzas visbiežāk?

Ja runājam par praktiskiem jautājumiem un statistiku, tad patiešām lielākais iesniegumu skaits un nemainīga tēma pirmo trīs pozīciju sarakstā vienmēr ir laba pārvaldība, ko es viennozīmīgi saistu ar birokrātiju. Netiek pildīts pienākums vienkāršot procedūras. Iedzīvotāji sūdzas, ka valsts iestāžu nodrošinātās procedūras pakalpojumu saņemšanai nav vienkāršas. Nereti tiek norādīts, ka pakalpojums nav pieejams kā tāds – vai nu tehnisku iemeslu dēļ, vai arī tas nav piekļūstams cilvēkiem ar invaliditāti. Tāpat ir iebildumi pret pakalpojumu objektivitāti. Ar pakalpojumu šajā kontekstā es saprotu plašu dokumentu loku – gan iestāžu pieņemtos lēmumus, gan tiesu materiālus, gan Valsts ieņēmumu dienesta sagatavotās vēstules un atbildes uz iesniegumiem.

Tāpat iedzīvotāji daudz raksta par nesaprātīgiem lietu izskatīšanas termiņiem – ir pārāk ilgi jāgaida, termiņi tiek kavēti, un tiek pārsniegti jebkādi limiti. Birokrātisko šķēršļu dēļ netiek pilnā mērā realizētas tiesības tikt uzklausītam, proti, netiek uzklausīts cilvēka viedoklis. Pastāv problēmas ar tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem, jo tiesiskais regulējums vai citi apsvērumi cilvēkam to neļauj, liedzot iespēju izprast situāciju un lēmuma pamatojumu. Norādes ir arī uz tiesību normu pārkāpumiem. Daudz rakstīts par to, ka netiek saņemta atbilde pēc būtības vai atbilde netiek sniegta termiņā. Šajā ziņā man šķiet, ka grozījumi Iesniegumu likumā, kas uzliek par pienākumu valsts un pašvaldību institūcijām atbildēt desmit dienu laikā, nesasniedz savu mērķi. Gribot mazināt birokrātiju, mēs esam to faktiski vairojuši, jo sūdzību skaits par to, ka netiek saņemta atbilde pēc būtības, ir palielinājies. Valsts institūcijām tagad ir jāatbild ātri, bet sniegt kvalitatīvu atbildi pēc būtības desmit dienu laikā praktiski nav iespējams. Līdz ar to termiņi tiek pagarināti vai tiek sniegtas ļoti vispārīgas, formālas atbildes, kas neapmierina iesniedzēju. No birokrātijas apkarošanas viedokļa šis solis nav bijis pilnībā pārdomāts un veiksmīgs.

Birokrātiskās procedūras bieži vien ir ieviestas, lai tiesiski aizsargātu cilvēkus, bet vienlaikus tās rada situācijas, kas ir uz cilvēktiesību pārkāpuma robežas. Kurā brīdī mēs varam secināt, ka administratīvais slogs pārvērties par reālu cilvēktiesību apdraudējumu?

Es vēlētos pieskarties pašai birokrātijas izpratnei un tam, kā es uz to raugos no cilvēktiesību skatu punkta. Patiešām, līdz šim uz birokrātiju nebija ierasts raudzīties no cilvēktiesību perspektīvas, tomēr es to viennozīmīgi sasaistu labu pārvaldību ar cilvēktiesībām. Tradicionāli birokrātiju uztver kā neērtību – pārāk daudz dokumentu, ilga gaidīšana un sarežģītas procedūras.

Taču jāsaprot, ka tajā brīdī, kad noteikto procedūru un birokrātisko šķēršļu dēļ cilvēks nevar saņemt, piemēram, veselības aprūpi, jo jāsagatavo pārāk daudz dokumentu un jāatbilst sarežģītiem kritērijiem, nevar saņemt sociālo palīdzību, izglītību, būvatļauju, uzņēmējdarbības atļauju vai taisnīgu administratīvo procesu kā pakalpojumu, tas vairs nav tikai pārvaldības jautājums. Tas ir cilvēktiesību jautājums, jo ikvienam ir tiesības uz veselību, izglītību un cieņpilnu dzīvi. Cilvēktiesības nenozīmē tikai aizsardzību pret valsts patvaļu – tās uzliek valstij pozitīvu pienākumu organizēt savu darbu un iestāžu sistēmu tā, lai ikviens iedzīvotājs savas pamattiesības varētu īstenot praktiski, reāli un efektīvi. Birokrātija un tās radītie mākslīgie šķēršļi nedrīkst kļūt par iemeslu tam, ka valsts nepilda savas funkcijas.

Šajā kontekstā ir saistoši aplūkot Eiropas Savienības Tiesas atziņas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Eiropas Savienības Pamattiesību harta skaidri nosaka ikviena tiesības uz labu pārvaldību, kas ir tiešā veidā saistīta ar birokrātiju. Tas nav deklaratīvs princips, tas paredz ikviena tiesības sagaidīt, ka lieta tiks izskatīta objektīvi, taisnīgi un saprātīgā termiņā. Sūdzības rāda, ka tas ne vienmēr notiek. Cilvēkam ir tiesības tikt uzklausītam pirms nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas un tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, ko nosaka starptautiskie dokumenti, taču Latvijā daudzi joprojām sūdzas par šo iespēju trūkumu. Eiropas Savienības Tiesa ir uzsvērusi samērojamības principu, kas ir daļa no birokrātijas mazināšanas. Valsts uzliktais administratīvais slogs nedrīkst pārsniegt to, kas ir objektīvi nepieciešams leģitīma mērķa sasniegšanai. Ja vienu un to pašu rezultātu ir iespējams sasniegt ar vienkāršāku procedūru, valstij ir pienākums izvēlēties vienkāršāko procedūru, nevis jāveic pārregulācija.

No vienas puses, birokrātija garantē pārvaldes tiesiskumu un objektivitāti, no otras, tā dabiski mazina konkrētas personas individuālo atbildību. Jo vairāk saskaņojumu un parakstu, jo mazāka personīgā atbildība, jo ierēdnis vienkārši baidās kļūdīties un tikt sodīts. Kā šī bēgšana no atbildības un pārregulācija ietekmē sistēmas spēju funkcionēt?

Jā, un vēlos norādīt uz vēl kādu zīmīgu tendenci – faktiski birokrātija vairojas tādēļ, ka mēs kā valsts savu darbību vēršam pret tiem cilvēkiem, kuri nevēlas ievērot likumus, nevis orientējamies uz iedzīvotājiem, kas vēlas dzīvot sakārtotā valstī. Normatīvie akti un noteikumi tiek izstrādāti katrai mazākajai, specifiskajai problēmai. Tādējādi mēs faktiski domāšanu orientējam uz problēmu un riskiem, nevis uz izaugsmi. Mēģinot regulēt un pārregulēt katru sīkumu, mēs nedodam iespēju sabiedrībai augt, saņemt pakalpojumus ātrāk un uzņēmējiem attīstīt biznesa vidi. Viss aparāts strādā uz to, lai novērstu potenciālas vai esošas problēmas, nevis uz to, lai attīstītu un veidotu izaugsmi. Tas vēsturiski ir birokrātijas saknē – katru sīkumu pārregulēt.

Tas ir tiešā veidā sasaistīts ar atbildību, jo kādam iestādē būs jāuzņemas atbildība par to, ka kāds jautājums nebija pietiekami detalizēti noregulēts. Bet, iespējams, uzņemoties personīgu atbildību, mēs dodam iespēju augt citiem. Šajā ziņā jūs sarunas sākumā to domu uztvērāt ļoti precīzi.

Tāpat pastāv sabiedrības un pārvaldes attieksmes jautājums pret kļūdām. No vienas puses, mēs gribam, lai valsts aparāts, valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki strādā ātri un efektīvi, jo vēlamies saņemt labu pakalpojumu. No otras puses, tad, kad viņi kļūdās, publiskajā telpā ir ļoti daudz negāciju. No vienas puses, mēs gribam, lai cilvēki uzņemtos atbildību, bet, no otras, esam ļoti nosodoši un biedējam tos darbiniekus, kuri vēlētos izrādīt iniciatīvu. Latvijā pietrūkst, lai vadītāji un līderi, kas uzņemas atbildību, tiktu atbalstīti, nevis tikai nosodīti. Nav jau motivācijas darīt vairāk, ja zini, ka par katru atkāpi sekos sods. Ar valsts pārvaldes darbiniekiem un vadītājiem runājot, jūtams, ka viņi nejūtas droši un nesajūt atbalstu, jo galu galā gan iedzīvotājs, gan ierēdnis ir cilvēks. Tāpēc uz katru, kurš ir iesaistīts birokrātijas mazināšanā, jāskatās caur pozitīvo prizmu. Arī tiem cilvēkiem, kas ir birokrātijas epicentrā, dažreiz vajag no vadības puses atbalstu.

Tradicionāli mūsu valsts pārvaldē likumdošana un instrukcijas tiek veidotas, uztverot katru pilsoni kā potenciālu pārkāpēju. Ja reiz ierēdņi baidās no kļūdām un publiska vai administratīva nosodījuma, vai ir mehānismi, kā aizsargāt un motivēt tos valsts pārvaldes darbiniekus, kuri vēlas rīkoties godprātīgi, mazināt šo slogu un vienkāršot procesus?

Tas ir saistīts ar atbildību, jo kādam būs jāuzņemas atbildība par to, ka nebija pietiekami regulēts kāds jautājums. Ja valsts pārvaldes darbinieks baidās pieņemt lēmumu, jo par katru kļūdu var tikt publiski nosodīts, rodas pārmērīga piesardzība. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgi nodrošināt zināma veida aizsardzību tiem ierēdņiem, kuri rīkojas godprātīgi, sabiedrības interesēs. Tie ir tie paši rotācijas principi, ko ierosina Valsts kanceleja. Ja ir ierēdnis, kurš spēj mazināt birokrātiju, uzlabot sistēmu savā iestādē, viņš to izdara izcili, un viņam tur vairs nav ko pilnveidot, tad tas nozīmē, ka viņš ir ļoti labs vadītājs. Viņš spēj strādāt ar problēmām un tās atrisināt, tādēļ viņš ir jāpārvirza tur, kur šobrīd sistēma buksē, lai viņš tās problēmas novērstu. Šajā ziņā arī ierēdņiem pašiem jābūt gataviem mainīt vidi, mainīties un saprast to, ka ierēdņa statuss nenozīmē darbu uz visu mūžu vienā institūcijā. Ierēdņa uzdevums ir darbs cilvēku labā –neatkarīgi no konkrētās iestādes. Ja darbinieks nav vērsts uz sabiedrību, ja viņš nav empātisks un nespēj sniegt cilvēkam atbalstu, tad droši vien šis nav viņam piemērots darbs. Tur arī godīgi jāatbild uz jautājumu, vai tu esi savā vietā.

Birokrātijas mazināšana nenozīmē mehānisku cilvēku skaita samazināšanu, bet gan procesu efektivizēšanu. Šim nolūkam kalpo tehnoloģijas un sistēmas, kas ļauj ātrāk pildīt darbu, ko iepriekš veica darbinieki. Tas nozīmē, ka iestādes var atļauties mazināt štatu nevis mehāniski, bet tādēļ, ka procesi tiek modernizēti un efektivizēti.

Ir svarīgi nodrošināt profesionālu aizsardzību un uzticēšanos tiem valsts pārvaldes darbiniekiem, kuri rīkojas sabiedrības interesēs un mēģina procesus padarīt vienkāršākus. Vadītājiem ir jāspēj novērtēt un aizstāvēt savus spēcīgos darbiniekus, nodrošinot, ka spēja efektivizēt darbu tiek uztverta kā vērtība. Tā kā birokrātijas mazināšana un tehniskā “griešana” ir sarežģīts jautājums, tehniskais izpildījums un mehāniska amatu likvidēšana primāri nedrīkst būt par pamatu jebkādas reformas realizēšanai.

Manuprāt, tajā brīdī, kad valsts vēlas ieviest kādu jaunu procedūru, noteikti būtu jāuzdod četri jautājumi. Pirmais jautājums – vai šis regulējums, procedūra vai prasība no valsts puses patiešām ir nepieciešama, vai bez tās mēs nevaram piedāvāt cilvēkam saņemt noteiktu pakalpojumu vai sniegt palīdzību? Otrais jautājums – vai šo informāciju valsts jau nezina? Bieži vien valsts prasa to, ko zina citas valsts un pašvaldību institūcijas. Cilvēkam jādodas uz iestādi, jātērē laiks un resursi, lai saņemtu informāciju un nodotu to citai institūcijai, jo Latvijā iestādes savā starpā joprojām nesadarbojas. Trešais svarīgais jautājums, kas būtu jāuzdod ikvienam valsts pārvaldē strādājošajam, kurš apkalpo iedzīvotāju, – vai cilvēks sapratīs, kas viņam jādara, nepiesaistot juristu? Sniedzot atbildi kā ierēdņiem, ir jāizvērtē, vai cilvēks spēs to izlasīt bez jurista palīdzības. Ceturtais jautājums – vai procedūra ir samērīga ar mērķi, kuru vēlamies sasniegt? Vai patiešām ir vajadzīgs garākais ceļš, nevis pozitīvākais un cilvēkam vieglākais variants?

Birokrātijas sasaiste ar cilvēktiesību jautājumiem skaidri parādās arī bāriņtiesu darbībā. Jūs iepriekš esat rosinājusi pat tik radikālu soli kā bāriņtiesu likvidēšana vai to sistēmas konceptuāla pārskatīšana. Kāpēc šī iestāde savā pašreizējā formā vairs nespēj nodrošināt bērnu tiesību efektīvu aizsardzību?

Man nebija grūti nonākt pie šāda secinājuma, jo, stājoties amatā, katrā iedzīvotāju pieņemšanā daudzi stāstīja tieši par bāriņtiesām. Protams, par bāriņtiesu lēmumiem sūdzēsies vienmēr, jo tie pēc savas dabas kādai no pusēm mēdz būt nelabvēlīgi vai neizdevīgi. Tomēr es pievērsu uzmanību nevis emocionāliem viedokļiem, bet gan procesuāliem pārkāpumiem – bērnu un vecāku neuzklausīšanai, kā arī gariem dokumentu sagatavošanas termiņiem, līdz ar to tiesas nevar laikus pieņemt lēmumus. Bāriņtiesu likums pašlaik ir pārslogots ar funkcijām, kas nemaz neattiecas uz bērnu tiesību aizsardzību, – tur ir mantojuma lietas, pilnvaras, personu ar garīga rakstura traucējumiem mantisko interešu uzraudzība un pārstāvība kriminālprocesos. Tāpēc darbiniekiem neatliek laika bērnu lietām.

Bāriņtiesu sistēma savā pašreizējā formā ir sevi izsmēlusi. Es uzskatu, ka Latvijā ir jānobriest vienas centralizētas bērnu tiesību aizsardzības iestādes izveidei, kurā strādātu augsti kvalificēti profesionāļi ar juridisko izglītību un pieredzi. Darbam ir jābūt objektīvam un neatkarīgam no pašvaldību finansiālajām iespējām vai reģionālajiem apstākļiem. Pašlaik bērna aizsardzības līmenis ir atkarīgs no tā, kurā pašvaldībā bērns ir piedzimis. Turīgākās pašvaldībās bāriņtiesu kapacitāte un darbinieku kvalifikācija ir augstāka, turpretim mazākās pašvaldībās darbinieku algas ir zemas, un tas ietekmē tiesību aizsardzības kvalitāti. Bāriņtiesas šobrīd ir pašvaldību pārziņā, un neviena valsts iestāde vai tiesa nevar tieši ietekmēt to iekšējos lēmumus. Tas rada tiesiski nevienlīdzīgu situāciju.

Bāriņtiesu darbinieki paši vislabāk zina, kuras procedūras sistēmā ir liekas un neloģiskas, taču bailes uzņemties personīgu atbildību un riskēt ar savu amatu liedz viņiem rosināt izmaiņas. Viņi labāk izvēlas turpināt formālu procedūru izpildi. Tāpēc es tiešām ceru, ka bāriņtiesu darbinieki un viņu asociācija nāks klajā ar priekšlikumiem un atklāti pateiks, kur sistēma buksē un kāpēc funkcijas netiek pildītas pilnvērtīgi. Ir jāveido pavisam cita sistēma, kurā centrālais elements ir bērna intereses, nevis iestādes formālais rāmis.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Karina Palkova par birokrātijas problēmām: “Valstij ir pienākums izvēlēties vienkāršāko procedūru"" atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.