Nākamgad rīdzinieki saņems ievērojami labāku un "smukāku" dzeramo ūdeni

To visu panāks jaunbūvējamā dzeramā ūdens ņemšanas stacija „Baltezers”, kuras celtniecību paredzēts pabeigt nākamā gada 1. septembrī. Par grandiozā projekta nepieciešamību un to, ko tas dos rīdziniekiem, Kasjauns.lv sarunājās ar SIA „Rīgas ūdens” projektu ieviešanas vienības vadītāja vietnieku Mārci Cepurīti.

- Kāpēc jābūvē jauna dzeramā ūdens sagatavošanas stacija un ko tā dos rīdziniekiem?

- Galvenais jaunās dzeramā ūdens sagatavošanas stacijas uzdevums ir samazināt dzelzs un mangāna saturu pazemes ūdenim, ko mēs padodam Rīgas iedzīvotājiem.

Dzelzs paaugstināts saturs ūdenī praktiski ir raksturīgs visā Latvijā. Iepriekšējos Eiropas Savienības Kohēzijas fonda finansētajos projektos ļoti daudz šādu atdzelžošanas staciju jau tika izbūvēts citās Latvijas lielās un mazās pilsētās.

Jāteic, ka būtībā jau dzelzs un mangāna paaugstināts saturs dzeramajā ūdenī nav nekas veselībai bīstams, nav nekas ļoti kaitīgs. Tas vairāk sagādā vizuālas nepatikšanas, jo izlietnes iekrāsojas dzeltenā krāsā. Tai pat laikā ir Eiropas Savienības prasības un Ministru kabineta noteikumi attiecībā par dzeramā ūdens kvalitāti, par pieļaujamo dzelzs un mangāna saturu dzeramajā ūdenī. Divās no „Rīgas ūdens” piecām pazemes ūdens stacijām šo pieļaujamo normu, gribu uzsvērt, pavisam nedaudz pārsniedz. Tādēļ līdz šim Valsts sanitārā inspekcija mums devusi atļauju šādu ūdeni ar nelielu dzelzs satura palielinājumu padot iedzīvotājiem.

Tomēr, kā to nosaka Eiropas normatīvi, šādas atļaujas nevar tikt dotas bezgalīgi un tādēļ tika pieņemts lēmums par dzeramā ūdens sagatavošanas stacijas „Baltezers” stacijas būvniecību. Šis Latvijas mērogiem būs liels projekts. Šai stacijai būs jānodrošina 28 000 kubikmetru ūdens apstrāde diennaktī, tas ir apmēram 25% no kopējā Rīgas pilsētas ūdens patēriņa.

- Un pārējās „Rīgas ūdens” ūdens sagatavošanas stacijās problēmu ar dzelzs un mangāna saturu nav?

- Mums vēl ir pazemes ūdens ņemšanas vietas „Zaķumuiža” un „Remberģi”, tur problēmu ar paaugstinātu dzelzs un mangāna saturu nav. Piemēram, sūkņu stacijā „Zaķumuiža”, kas izbūvēta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, sākumā ūdens tika ņemts no seklākiem slāņiem, bet pirms desmit gadiem šī ūdens ieguves vieta tika paplašināta un tagad ūdeni ņemam no dziļākiem, tā dēvētajiem devona, slāņiem un šim ūdenim kvalitāte ir ļoti augsta. Ūdens tiek ņemts un sagatavots līdz dzeramā ūdens kvalitātei arī Rīgas HES ūdenskrātuvē – ūdens attīrīšanas kompleksā „Daugava”.

Kad nākamā gada septembrī noslēgsies ūdens sagatavošanas stacijas „Baltezers” būvniecība, viss būs kārtībā.

Pēc gada no krāniem tecēs daudz smukāks ūdens

- Viss ūdensvada tīkls ir saslēgts vienotā tīklā un nevaram teikt, ka kāds Rīgas rajons saņem ūdeni no kādas konkrētas sūkņu stacijas. Visas ūdensplūsmas, kas nāk no mūsu pazemes avotiem, „satiekas” vienā vietā – ļoti lielā saslēguma mezglā, kas atrodas Pleskavas šosejas malā pie pagrieziena uz Langstiņiem. Tur viss šis ūdens sajaucas un aizplūst pa četriem lieliem cauruļvadiem uz pilsētu.

- Tā varētu teikt – smukāks. Būsim izpildījuši visas tās prasības, ko no mums prasa. Garšas ziņā iedzīvotāji būtiskas izmaiņas neizjutīs.

- Ja šobrīd kādu kaitina tās dzeltenās strīpas tualetes podā, tad tās nebūs. Te gan jāteic, ka tām par iemeslu var būt arī ļoti veca caurule pašā mājā.

- Par projekta realizāciju esam noslēguši līgumu ar pilnsabiedrību „Velve – Aqua seen”. Tātad, viena šīs sabiedrības daļa ir būvkompānija „Velve”, bet otra – poļu kompānija „Aqua seen”, kas specializējusies ūdens atdzelžošanas tehnoloģijās, kas bāzētas uz bioloģiskiem procesiem – to tehniskā nodrošinājuma ražošanā, projektēšanā un tā tālāk. „Aqua seen” ir realizējusi vairākus šādus lielus projektus Polijā un nav pamata apšaubīt kompānijas kompetences līmeni.

Jāpiebilst, ka ir daudzas metodes, ko izmanto, lai dzeramajā ūdenī samazinātu dzelzs un mangāna saturu. Tomēr viena no ekspluatācijā lētākajām un cilvēkiem psiholoģiski pieņemamākajām metodēm ir bioloģiskā metode, ko esam izvēlējušies arī mēs. Tā ir metode, kurā neizmanto ķimikālijas, ir tikai tīri bioloģiski procesi, kuros dzelzs baktērijas vienkārši „apēd” ūdenī esošo dzelzi.

Kopējās projekta orientējošās izmaksas ir 7,7 miljoni eiro. Šī nav vienkārši kādas ēkas būvniecība – jābūvē gan pati stacija, gan jārekonstruē sūkņu stacija „Baltezers-1”, jāizbūvē inženiertīkli, tas viss jāsaslēdz kopā vienā lielā automatizētās vadības sistēmā.

Jaunā ūdens sagatavošanas stacija izskatīsies kā viena liela industriāla rakstura ēka, kur pirmā stāva līmenī atradīsies 16 lieli filtri, kuros notiks ūdens filtrācijas process. Vispirms ūdenim pirmajos astoņos filtros samazinās dzelzs daudzumu, bet otrajos astoņos – mangānu. Attīrīšanas process būs bioloģisks, uz smilšu graudiņiem filtru iekšienē veidosies baktēriju uzaugums. Tādēļ filtri reizi divās dienās būs jāskalo. Līdz ar to nosacīti pagrabstāvā būs skalošanas ūdeņu uzkrāšana, to nostādināšana, visa tālākas apstrādes saimniecība.

- Tā ir tikai un vienīgi „Rīgas ūdens” nauda. Pieminēju, Kohēzijas fonda finansējumu. Ar šo fondu jaunajai stacijai saistība ir tāda, ka Kohēzijas fonds finansē citus ūdensvada un kanalizācijas tīkla projektus, kuru sastāvdaļa ir arī stacija „Baltezers”, piemēram ūdensvada tīkla paplašināšanu Mārupē, Katlakalnā, Bolderājā.

„Baltezera” ūdens nav no Baltezera

- Tas ir ūdens no sūkņu stacijas, kas saucas „Baltezers”. Šeit nav nekāda sakara ar ezeru. Reizēm cilvēki uzskata – ja sūkņu staciju sauc „Baltezers”, tad arī ūdeni sūknē no ezera. Nē, nekādā gadījumā! Tie ir tīrie pazemes ūdeņi. Sūkņu stacija „Baltezers” kā ūdens stacijas ņemšanas vieta strādā jau 110 gadus un tā ņem tīros pazemes ūdeņus vidēji no 30 metru dziļuma. Jāteic, ka jaunbūvējamā ūdens sagatavošanas stacija atradīsies līdzās jau vairāk nekā gadsimtu strādājošajai sūkņu stacijai „Baltezers”, kur, iespējams, daudzi bijuši, apmeklējot Rīgas Ūdensapgādes muzeju.

- Tā ir diezgan izplatīta lieta gandrīz visos privātmāju rajonos. Ne jau tāpat vien tagad norit trešais Eiropas Savienības līdzfinansētais projekts, kurā izbūvējam jaunus ūdensvada un kanalizācijas tīklus pārsvarā uz privātmāju rajoniem, lai dotu iespēju cilvēkiem saņemt kvalitatīvu ūdeni. Tomēr ne visi vēlas šos pakalpojumus izmantot, gan sakot, ka viņi finansiāli nevar atļauties ūdensvadu iebūvēt mājās, gan sakot: man vectēvs, tēvs dzēra un nekas viņiem nenotika, kas tad man slikts notiks, ja dzeršu ūdeni no akas?

Pašreiz jaunajos projektos, kur ir vietējā ūdensapgāde, jau ir mūsdienīgs, normāls ūdens urbums un cilvēki, ja ūdens kvalitāte urbumā ir neatbilstoša, pagrabos liek ūdens mīkstināšanas vai atdzelžošanas iekārtas, tagad tādas ir pieejamas.

Pamatā satraucoša ūdens kvalitāte ir ciematos un privātmājās, kas būvētas pagājušā gadsimta otrajā pusē. Mēs to iedzīvotājus nevaram ietekmēt, cilvēkiem pašiem ir jāsaprot riski, kādi var rasties, ja ūdeni dzer no akas, kura atrodas līdzās tualetes izsmeļamajai bedrei. Spītīgākajiem vajadzētu tomēr paņemt ūdens analīzes un pārliecināties par tā kvalitāti, cik tas ir nekaitīgs. Ūdens analīzes var veikt tepat pie mums – „Rīgas ūdens” sertificētajā laboratorijā.

„Rīgas ūdens” ir vairāk nekā labs

- Ūdeni no „Rīgas ūdens” ūdensvada var dzert droši, bez problēmām. Šai ziņā nekādu šaubu nav. Šeit vairāk ir subjektīvu domu, nevis objektīva pamata. Cilvēkiem apziņā vēl ir saglabājies stereotips, ka ūdens jāvāra, vai, ka kaimiņiene teica, ka ūdens ir slikts. Tas ir tīri vēsturisks mantojums no tiem laikiem, kad ūdens vēl smaržoja pēc hlora, no tiem laikiem, kad ūdens dezinfekcijai tika izmantots hlors. Tās ir divas nesalīdzināmas lietas – kāda ūdens kvalitāte bija pirms trīsdesmit gadiem un kāda tā ir tagad.

- Galvenā hlorētāja bija stacija „Daugava”, kas ņēma ūdeni no Rīgas HES ūdenskrātuves. Bet pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē mums, pateicoties Šveices valdības dāvinājumam, „Daugavā” hlorēšanas sistēmu nomainījām ar ozonēšanas sistēmu. Un - ozons padara savu darbu un ātri noārdās. Līdz ar to galvenais hlora avots pārstāja darboties. Šobrīd mums nav nekādas vajadzības uzturēt ļoti lielu dezinfekcijas līdzekļu koncentrāciju ūdenī.