Unikālā Blaumaņa “Skroderdienu” liecība: “Braku” direktors atsakās runāt okupantu valodā
Dienās, kad visi atkal “iegrimstam” latviešu Jāņu klasikā – Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos”, īpaša atzinība pienākas arī kādai Latvijas kultūrvēsturē plaši nepieminētai personībai, bez kuras nacionālās stājas un pašaizliedzības, iespējams, “Skroderdienu Silmačos” tradīcija varbūt nebūtu nemaz tik leģendāra – Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” pirmajam direktoram Jānim Ķirškalnam (1912-2003).
Pateicoties viņam atdzima “Braku” mājas un tajās nu var spēlēt “Skroderdienas”. Paša Jāņa Ķirškalna dzīves ceļš nebija rozēm kaisīts – piedzīvots gan izsūtījums Sibīrijā, gan atlaišana no darba, tāpēc, ka viņš atteicās ar okupantiem runāt krievu valodā.
Himna “Skroderdienām” un Vecpiebalgai
Kopš 1968. gada Līgo nedēļas laikā Rūdolfa Blaumaņa dzimtajās mājās dažādi Latvijas teātri izrāda tur 1901. gadā uzrakstītās “Skroderdienas Silmačos”. Pirmo reizi tas bija Madonas Tautas teātra iestudējums, bijuši arī leģendāri iestudējumi. Tā 1978. gadā Valsts Liepājas teātris tur nospēlēja savu 350. jubilejas “Skroderdienu” izrādi. Šogad 22. jūnijā Ērgļu amatiertēatris tur izrādīs citu lugu – Ināras Šteinbergas “Līgo jampadraci”, bet gan jau citugad atkal pienāks kārta Skroderdienām… Un par to paldies Jānim Ķirškalnam, kurš no 1958. līdz 1962. gadam bija “Braku” direktors (“pēc dokumentiem” – pārzinis jeb Madonas novadpētniecības muzeja zinātniskais līdzstrādnieks, oficiāli viņam direktora amats darba grāmatiņā nebija ierakstīts.).
Viņš dzimis Vecpiebalgā Fridriha un Helēnas Marijas Kiršbergu ģimenē 1912. gada 19. janvārī. Trīs mēnešus pirms okupācijas – 1940. gada pavasarī – uzvārdu latviskošanas kampaņas ietvaros Kiršbergi nomainīja uzvārdu uz Ķirškalns (vācu valodā vārds “berg” nozīmē kalns). Jāņa Ķirškalna jaunākā māsa Adīna (1915-2009) ir ievērojama latviešu pedagoģe un dzejniece, kura 1994. gadā apbalvota ar V pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. Par viņas nozīmīgāko sacerējumu var uzskatīt dzejoli “Vecpiebalgai”, kas kļuvis par Vecpiebalgas himnu un kam mūziku sacerējis Imants Kalniņš.
Armijas komandieris atjauno Brakus
Arī Jānis Ķirškalns būtu pelnījis Triju Zvaigžņu ordeni, bet, lai arī viņam nav oficiālu apbalvojumu, viņa galvenais “ordenis” ir paša rokām no pussagruvušām drupām uzceltais un atjaunotais “Braku” muzeja komplekss.
Jānis Ķirškalns pēc aicinājuma bija karavīrs.1935. gadā viņš apguva instruktoru rotas apmācību Latvijas armijā un kļuva par 5. Cēsu kājnieku pulka instruktoru rotas I vada grupas komandieri. Tas bija “nāves noziegums” un pēc Latvijas okupācijas Jānim Ķirškalnam nācās piedzīvot izsūtījumu Sibīrijā. Pēc Staļina nāves viņam atļāva atgriezties tēvzemē, kur Jānis Ķirškalns kļuva LPSR Vēstures muzeja darbinieku, kuru pamanīja toreizējais Latvijas PSR kultūras ministrs, nacionālkomunists Voldemārs Kalpiņš.
Atsakās runāt krieviski
Ministrs bija aizbraucis uz Ērgļiem apskatīt Rūdolfa Blaumaņa dzimtās mājas, kas izrādījās pussagruvušas un ieaugušas nātrēs. Viņš uzdeva veidot Blaumaņa muzeju un par darba vadītāju iecēla Jāni Ķirškalnu, kas nesen bija atgriezies no izsūtījuma. Gada laikā pēc vecās ēkas parauga uzcēla no jauna dzīvojamo māju un 1959.gada maijā memoriālais muzejs vēra durvis. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu pirmajā pusē atjaunoja “Braku “pirtiņu, klēti un riju, bet ar kūtiņu darbi sāka buksēt, jo Voldemārs Kalpiņš kā nacionālkomunists tika atstādināts no amata. Līdz ar viņu darbu nācās pamest arī Jānim Ķirškalnam, jo viņš ar kādu ekskursantu grupu padomju armijas formās bija atteicies runāt krieviski, liecina vēsturiska informācija.
Jānis Ķirškalns nebija profesionāls muzejnieks. Lielāko daļu savu specifisko zināšanu muzeoloģijā un vēsturē viņš papildināja pašizglītības ceļā un praktiskajā darbā pēckara gados. Viņa laikabiedri, tostarp literatūrzinātnieki, Jāni Ķirškalnu atceras kā cilvēku ar “sirds degsmi un nemitīgi papildinātām zināšanām”, kurš savas zināšanas ieguva, neatlaidīgi pētot arhīvus, vācot liecības un lasot.
1959. gada 19. augustā laikraksts “Pionieris” rakstīja: “Daudzi no jums jau pazīst Braku Jāni. Bet tiem, kas viņu nepazīst, katrā ziņā jāaizbrauc uz Rūdolfa Blaumaņa muzeju Ērgju rajona “Brakos”. Tur Jūs laipni sagaidīs ērglēnietis, muzeja vadītājs Jānis Ķirškalns, ko viņa draugi sauc vienkārši par Braku Jāni.
No Ērgļiem vēl jābrauc 4 kilometri, un tad meža vidū paveras skats uz senatnīgu ēku ar salma jumtu. Tā ir Braku dzīvojamā māja, ko šogad atjaunoja tādā pašā izskatā, kāda tā bija laikā, kad tajā dzīvoja iemīļotais rakstnieks.”
Kaut velns var nākt
Kolekcionāra Mārtiņa Eglīša kolekcijā ir divas unikālas fotogrāfijas, kuras liecina par Jāņa Ķirškalna personību. Pirmajā viņš redzams, kā Latvijas armijas kaprālis, bet otrā datēta ar 1940. gada 18. augustu, kad jau divas nedēļas Latvija bija iekļauta PSRS sastāvā, kurā redzams Gaiziņkalna skatu tornis. Tās aizmugurē Jānis Kirškalns uzrakstījis dzejas rindas: “Manis dēļ pats velns var nākt / pie manis ar savu konstituciju / un zelta lauru lapu solījumiem. / Man tas vienalga. / Mana ticība līdz nāvei būs- / brīva, nacionāla, neatkarīga, / patstāvīga, latviešu Latvijas valsts.”
Par spīti šim velnam Jānis Kirškalns paveicis teju neiespējamo. Viņš organizēja karā izpostītās sētas attīrīšanu no bumbu bedrēm un krūmiem. Tikai viena gada laikā pēc vēsturiskajiem paraugiem no jauna tika uzcelta “Braku” dzīvojamā māja. Bet Jāņa Ķirškalna tiešais raksturs un nacionālā stāja PSRS okupācijas apstākļos maksāja viņam amatu. Kad amatā vairs nebija viņa aizbildņa Voldemāra Kalpiņa, Jānis Ķirškalns bija spiests pamest darbu muzejā. Arī pēc tam viņš palika uzticīgs kultūrvēsturei, taču tieši “Braku” muzeja fizisko pamatu ielikšana palika viņa lielākais mūža devums.
Īsā “Braku” vēsture
* 1811. gads: “Braki” pirmo reizi minēti oficiālos dokumentos – Vidzemes arklu revīzijā.
* 1868. gads: Rūdolfa Blaumaņa vecāki Matīss un Karlīne ienāca “Brakos” kā rentnieki no Ērgļu muižas. Rūdolfam Blaumanim toreiz bija tikai pieci gadi. Šajās mājās viņš ar nelieliem pārtraukumiem pavadīja visu mūžu un uzrakstīja lielāko daļu savu izcilāko darbu.
* 1909. gads: Gadu pēc rakstnieka nāves viņa brālis Arvīds Blaumanis pārņem “Braku” saimniecību. Dzimta šeit saimniekoja līdz 1938. gadam, kad Arvīds Blaumanis finansiālu grūtību dēļ par 32 000 latiem tos pārdeva Latvijas Zemnieku kredīta bankai. Savukārt banka saimniecību pārdeva Latvijas Rakstu un mākslas kamerai, kura tur bija plānojusi ierīkot muzeju-paraugsaimniecību. Nodomus izjauca okupācija un Otrais pasaules karš.
* 1958. gads: “Braki” kļuva par Madonas novadpētniecības muzeja filiāli. Tika piešķirti līdzekļi un sākās ēku atjaunošanas darbi. Muzeja tapšanā milzīgu darbu ieguldīja pirmais tā pārzinis Jānis Ķirškalns un Madonas muzeja direktore Elza Rudenāja.
"Skroderdienas Silmačos" Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā
Vietvārda “Braki” izcelsme ir saistīta ar vietas dabu un augsnes kvalitāti, precīzāk – ar sliktas, neauglīgas zemes apzīmējumu (skatīt, piemēram, valodnieka Jāņa Edzelīna 1922. gadā izdotā darba “Vidzemes vārdi” 1. daļu: slikta zeme, brāķis jeb nederīga lieta. Tēzaurs.lv norāda, ka apvidvārds “braks” vēsturiski nozīmējis arī zemākās šķiras linus, nederīgu lietu vai kļūdu. Šis vārds latviešu valodā ienācis no vācu valodas (Brack – brāķis, nederīgs materiāls). Kad 1868. gadā “Brakos” sāka saimniekot Rūdolfa Blaumaņa vecāki, zeme tur patiešām atbilda savam nosaukumam – tā bija smaga, mālaina, gravaina un kalnaina.
