Armands Broks skaidro, kāpēc iepauzēja ceļu uz politiku
Es nesaku, ka esmu aizgājis pavisam no savas vēlmes būt politikā. Es saku – iepauzēju. Ne tāpēc, ka man trūktu ideju vai motivācijas. Tieši pretēji – tāpēc, ka es pietiekami ātri sapratu, cik maz no tā visa politikā vispār ir iespējams realizēt. Un tas arī ir galvenais iemesls.
Politikā bieži runā par jaunu cilvēku piesaisti – par uzņēmējiem, profesionāļiem, “svaigām asinīm”. Taču realitātē notiek pretējais. Cilvēks atnāk ar vēlmi kaut ko uzlabot, ar konkrētām idejām, un ļoti ātri saprot, ka viņš ir sistēmā, kur iniciatīva netiek atbalstīta, atbildība ir izplūdusi, un jebkura kustība uz priekšu saskaras ar pretestību. Turklāt šī pretestība nav argumentēta – tā ir sistēmiska.
Tā ir vide, kas vienkārši izsūc vēlmi darīt. Un šajā procesā pazūd ne tikai politiķi – pazūd arī tie cilvēki, kuri vēl tikai apsvēra iespēju iesaistīties.
Reformas? Uz papīra jā. Dzīvē – nē
Latvijā netrūkst cilvēku, kuri saprot, ko vajadzētu mainīt. Problēma ir citur – nav gatavības to darīt. Katra nopietna reforma sastopas ar tik lielu pretestību, ka ļoti ātri kļūst skaidrs: tu vari runāt, vari piedāvāt, bet sistēma sevi aizstāvēs.
Un tā sevi aizstāv nevis ar argumentiem, bet ar vilcināšanu, bezgalīgiem procesiem un frāzēm “vēl jāpaskatās” vai “vēl jāpaanalizē”. Rezultāts ir vienkāršs – nekas nenotiek.
Politika kā pārvēlēšanas projekts
Liela daļa lēmumu netiek pieņemti ar domu par to, kas ir pareizi vai valstij nepieciešams. Tie tiek pieņemti, domājot par to, vai tas palīdzēs pārvēlēties. Un tas maina visu.
Drosmīgi lēmumi pazūd, nepopulāras, bet nepieciešamas reformas netiek virzītas, un ilgtermiņa domāšanu aizstāj īstermiņa taktika. Rezultātā politika kļūst par reitingu menedžmentu, nevis valsts vadīšanu.
Ierēdniecība kā sistēma, kas sevi aizsargā
Ja politikā vēl var mēģināt kaut ko mainīt, tad īstā siena sākas ierēdniecībā. Tā nav viena persona – tā ir sistēma.
Šī sistēma pretojas pārmaiņām, aizstāv esošo kārtību un ļoti efektīvi “noliek vietā” jebkuru, kurš mēģina kaut ko reformēt. Ja tu nāc ar ideju optimizēt procesus, mērīt rezultātus vai ieviest KPI, tu ļoti ātri kļūsti neērts. Tas ir saprotams – tas nozīmē, ka kādam būs jāuzņemas atbildība, un iespējams, arī jāzaudē sava vieta.
Efektivitāte un KPI – neērta tēma
Privātajā sektorā viss ir salīdzinoši vienkārši – ir mērķi, ir KPI un ir rezultāts. Jā, ne visi mērķi tiek sasniegti, tiek pieļautas kļūdas, bet sistēma strādā.
Valsts pārvaldē tas bieži vien neeksistē vispār. Un nevis tāpēc, ka to nevarētu ieviest, bet tāpēc, ka nav intereses to darīt. Brīdī, kad parādās skaidri rādītāji, kļūst redzams, kas strādā un kas nestrādā, un tas daudziem nav izdevīgi.
Dubļu mešana kā instruments
Vēl viens aspekts, kas pārsteidz, ir tas, cik ātri diskusija par idejām pārvēršas par diskusiju par cilvēku. Nevis par to, ko tu piedāvā, bet par to, ko tu darīji pirms 20 gadiem.
Latvijā joprojām ir normāli mēģināt diskreditēt cilvēku, nevis argumentus. Tas attur ļoti daudzus no iesaistīšanās politikā, jo ne visiem ir vēlme dzīvot vidē, kur katrs solis tiek interpretēts, katra pagātnes epizode tiek izmantota, un saruna tā arī nenonāk līdz būtībai.
Solījumi, kas nekur nepazūd – jo netiek izpildīti
Viens no personīgajiem punktiem man bija ļoti konkrēts. Man tika solīts uzticēt vadīt būtisku reformu virzienu – sauksim to par Latvijas “efektivitātes projektu”.
Sarunas bija, iniciatīva bija, bet rezultāta nebija. Solījums vienkārši pazuda – bez skaidrojuma un bez turpinājuma. Un tas ļoti labi raksturo sistēmu kopumā: mēs runājam daudz, solām viegli, bet darām maz.
Par “ideālajiem” cilvēkiem politikā
Es nekad neesmu mēģinājis izlikties par ideālu vai “baltu un pūkainu”. Es vienmēr esmu piedāvājis sevi tādu, kāds esmu – ar savu pieredzi, savām kļūdām un ar gatavību darīt.
Man tika pateikts, ka ar to nepietiek, ka tas neder. Taču mana pārliecība ir cita – valstij ir vajadzīgi cilvēki, kuri ir gatavi reāli strādāt un uzņemties atbildību, pat ja viņi savā dzīvē ir kļūdījušies. Jo alternatīva ir gaidīt “ideālos” cilvēkus, kuri nekad neko nav darījuši, nekad nav riskējuši un līdz ar to arī nekad nav kļūdījušies.
Un tad mēs iegūstam to, ko bieži redzam – sistēmu, kurā dominē cilvēki bez reālas pieredzes, bet ar ļoti pareiziem vārdiem. Rezultāts ir paredzams, mēs turpinām stagnēt un vilkties aiz citiem.
Situācija kļūst vēl problemātiskāka brīdī, kad pietiek ar dažiem neveiksmīgiem izteicieniem, lai cilvēki, ar kuriem tu tikko esi sācis veidot kopīgu ideju, pagrieztu Tev muguru un vairs nebūtu gatavi sadarboties. Tas notiek pat tad, ja publiski tiek uzsvērts, ka katram ir tiesības uz savu viedokli un ka kustībā var būt dažādi skatījumi.
Šādā brīdī kļūst skaidrs, ka problēma nav viedokļu dažādībā. Problēma ir gatavībā ar to sadzīvot un strādāt kopā. Un, ja šīs gatavības nav pašā sākumā, tad ir naivi cerēt, ka kaut kas būtiski vispār var izdoties.
Tāpēc – iepauzēšu
Es neuzskatu, ka politika nav vajadzīga. Tieši otrādi – tā ir kritiski svarīga. Taču šobrīd vide ir pārāk toksiska, sistēma ir pārāk noslēgta, un rezultātu ir pārāk maz.
Tāpēc es izvēlos nevis cīnīties ar sekām, bet uz brīdi atkāpties un paskatīties no malas. Iepauzēt, lai saprastu, vai un kā šajā sistēmā vispār ir iespējams kaut ko reāli mainīt.
Un, ja būs sajūta, ka ir, tad atgriezties nevis ar vārdiem, bet ar rezultātu.
