“Nāc ar sirdi, nevis šortos!” Diskusijas par baznīcas modi Latvijā šķeļ ticīgos un garīdzniecību

“Uz baznīcu vasarā mēs nākam svinīgā apģērbā. Ērti, kārtīgi un ar cieņu pret svēto vietu. Apģērbs ir mūsu ticības, kultūras un cieņas izpausme,” atgādina Piņķu draudze.

“Puskailie baznīcā nav pieļaujami”

Kabiles draudzes mācītājs Viesturs Pirro komentē: “Gadās arī “ekstrīmi”, kas pat tautas tērpā saskata ko nekristīgu. Bet puskailie baznīcā nav pieļaujami. Esmu piedzīvojis dāmas, kas baznīcā grib nākt ar sunīti, “jo viņš ir mīļš un maziņš”, tas nekas, ka sirdīgi kvekšķ...” Viņš uzskata, ka ar “nepiedienīgu apģērbu” mēs “kļūstam pasaulei līdzīgi, kura mainās ne uz dievbijības pusi”: “…mierīgi, ar cieņu “neticīgajiem” jāpaskaidro, ka dievnams ir sakrāla telpa, kas prasa attiecīgu apģērbu un izturēšanos. Dievam tas nav jādara mūsu vietā.”

Savukārt Toronto (Kanāda) svētā Jāņa latviešu draudzes mācītājs Ģirts Grietiņš sociālajos tīklos publicējis alternatīvu mākslīgā intelekta veidotu attēlu, kurā redzams, ka baznīcā gaidīti arī cilvēki ne tikai uzvalkos un greznās kleitās, bet arī džinsās un T-kreklos:

Drēbes nav pestīšanas jautājums

Šos attēlus aktīvi komentē arī latviešu luterāņu garīdzniecība, kura nostājusies divās dažādās frontes pusēs.

Cīravas autonomās luterāņu draudzes mācītāja Rudīte Losāne: ““Laiki mainās un mēs maināmies tiem līdzi.” Izteiciens radies Vācijā Reformācijas laikā. Dievam nav vajadzīgi uzvalki un kleitas, bet cilvēka sirds. Gan dievnamā, gan āpus tā.”

Mācītājs emeritus Arvids Bobinskis: “Katra galējība ir slikta. Protams, nav labi un pareizi, ja kāds uz dievnamu grib doties pludmales tērpā vai tuvu tam. Minikleitas, īsi šorti, bezpiedurkņu “maikas” un tamlīdzīgi apģērba gabali lai paliek pludmalei un citām vietām, kur tie ir piemēroti! No otras puses, dievnamu nevajag arī padarīt par vietu, kur turīgākie draudzes locekļi nāk izrādīt savu dārgo apģērbu, bet tie, kuri tik labas un dārgas drēbes nevar atļauties, ir spiesti justies gandrīz neērti

Esmu arī dzirdējis par vienu otru gadījumu, kad kāds gados jaunāks cilvēks ienāk dievnamā pirmo vai otro reizi dzīvē, tērpies tiešām pārāk “vasarīgā” apģērbā. Bet kāds draudzes aktīvists nevis priecājas par to, ka pusaudzis atnāca uz baznīcu, bet pasaka šim cilvēkam kaut ko dusmīgā, pat rupjā tonī.

Vai piedzīvojot šādu attieksmi, šis jaunais cilvēks turpmāk gribēs uz dievnamu nākt? Manuprāt šādā gadījumā, kad kāds atnācis uz dievnamu nepiemērotā apģērbā, pareizā attieksme būtu sekojoša. Kāds draudzes cilvēks varētu šim ienācējam pateikt aptuveni tā: “Mēs no sirds priecājamies, ka Tu esi atnācis uz dievnamu. Tu droši vien meklē Dievu un gribi Viņu iepazīt. Iepazīt Dievu - tas cilvēkam ir pats skaistākais un vērtīgākais. Mēs Tevi gaidīsim šeit arī turpmāk. Dievkalpojumi šeit notiek tad un tad. Mums ir ierasts, ka baznīcēni ģērbjas tā un tā.” Visu ir iespējams pateikt pieklājīgi un ar mīlestības un labvēlības pilnu attieksmi. Arī aizrādījumus, ja tie kādreiz ir vajadzīgi.”

Valmieras iecirkņa prāvests Edijs Kalekaurs: “Jūs raizējaties par to, kā citi ģērbjas dievnamā, un savās sirdīs tiesājat savu brāli vai māsu? Bet es jums jautāju: kā jūs varat mīlēt Dievu, ko neesat redzējuši, ja jūs savā sirdī nemīlat savu brāli, kuru redzat? Tas, kurš skatās uz citu drēbēm, lai tajās atrastu vainu, pats staigā tumsā, jo viņš nav sastapis patiesību savā sirdī. Katrs lai velk to, kas viņam mājās tas labākais, ja vien tas nav apzināti provocējošs vai klaji piedauzīgs brālim vai māsai.

Ja neesat lasījuši, tad, lūk, ko raksta apustulis Pāvils: “Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, TĒRPIETIES sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā... bet pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite (Kol. 3:12,14). Tas ir tērps, kas nekad neiziet no modes un kuram Dievs dod savu svētību.

Skatos, ka kāds AI materiāls FB par ģērbšanās stilu dievnamā devis pamatu šķelties divās frontēs, pareizajos un nepareizajos, īsteni dievbijīgajos un bez maz bezdievīgajos. Tas varētu nozīmēt, ka svarīgākais ietērps palicis neapvilkts.”

Diakons Ilmārs Jargans: “Plakāts par ģērbšanos baznīcā ir “sašūpojis” kristīgo vidi. Bet “šortu un topiņu” aizstāvju argumenti liecina par pilnīgu situācijas neizpratni:

* Jā, Dievs nešķiro cilvēkus pēc apģērba. Drēbes nav “pestīšanas jautājums”. Un arī no baznīcas, cik zinu, par apģērba neatbilstību situācijai neviens nav izraidīts. Vismaz ne Latvijā. Vismaz, ne no luterāņu.

* Bet, ja cilvēks sevi uzskata par kristieti, tad svētdienas dievkalpojuma apmeklējums ir nedēļas svarīgākais notikums. Vismaz tā vajadzētu būt! Tam sagatavojas iekšēji un ārēji, noskaņojas, sapošas, atnāk savlaicīgi. Nevis - garām ejot, pēdējā brīdī, starp visu pārējo.

* Ir pieņemts uzvilkt kārtīgas drēbes, ejot uz vakariņām restorānā, pasākumu bērnudārzā, darba ballīti, kora koncertu, jubileju, operu, kādas partijas kongresu, Saeimu... Normālam cilvēkam tas vispār nerada jautājumus.

* Vai tiešām dievnama apmeklējums ir mazāk nozīmīgs par visu iepriekš pieminēto? Lūk, tad tā gan ir mega problēma – galvā un sirdī! Izsenis latviešiem bija pat tāds jēdziens kā “svētdienas drēbes” (palasiet klasiķus!) – proti, labākās, kādas tev ir. Tās, kuras nevelk ikdienā. Un nav svarīgi, cik tās maksā. Vienkārši, labākās, katram pēc viņa iespējām.
 
* Paskatieties video no kristiešu dievkalpojumiem Āfrikā! Šie cilvēki galīgi nav bagāti. Ikdienā dara smagu, vienkāršu darbu. Un klimats karsts. Bet uz dievkalpojumu ierodas saposušies kā jau uz svētkiem. Jo dievkalpojums tiek svinēts!

Galu galā, situācijai piedienīgs apģērbs ir arī pašcieņas jautājums. Kad es atgriežos, visu dienu strādājis meža dravā pie bitēm, un pa ceļam atceros, ka jānopērk kaut kas vakariņām, es negāžos iekšā veikalā “lauka drēbēs”. Labāk uztaisu līkumu, iebraucu mājās, noskalojos dušā, pārģērbjos “smart casual” un tad eju uz veikalu. LIDLa pārdevējiem un apmeklētājiem ir vienalga par manu izskatu, piena pakām plauktā – vēl jo vairāk. Pašam nav vienalga! Tāpēc, ja kādam dievkalpojums baznīcā šķiet mazāk svarīgs nekā gājiens uz LIDLu pēc piena un maizes, tad ne jau drēbēs ir problēma...”

Jēzus pieņems arī saplēstās zeķubiksēs

Diskusijā par “Baznīcas dreskodu” malā nestāv arī ierindas dievkalpojumu apmeklētāji, kuri internetā publicējuši desmitu desmitiem viedokļu. Lūk, daži no tiem: 

Linda Čerpinska: “Jāpriecājas, par katru neticīgo, kurš ienāk baznīcā un meklē Dievu. Pēc tam Dieva Gars pats ar cilvēku darbosies un viņš sapratīs, kas ir piedienīgi un kas nav.”

Irēna d’Torres-Fernandez: “Par šo ir jārunā regulāri. Citādi jautājums rodas: ko tieši cilvēks dievnamā dara? Mūsu vecvecākiem bija “svētdienas kārta” - svētdien uz baznīcu braukt. Svētkos ģērba tautastērpu. Tagad, diemžēl, ir baznīcas, luterāņu draudzes, kur pat mūziķus ar tautastērpiem ielaiž nelabprāt... Ne, nav runa par mācītājiem. Viņi nezina, kā lietas stāv, jo mūziķi draudzi nenosūdz, draudze mācītājiem arī nesaka neko. Tā katrs staigā savus ceļus vienā telpā...”

Agnese Neija: “Ģērbties atbilstoši laikam un vietai ir pat ne inteliģences, bet civilizēta cilvēka pazīme. Tas būtu jāievēro ne tikai baznīcā.”

Anna Anna: “Man šķiet, ka baznīcai vajadzētu būt vietai, kur pieņem ikvienu - gan trūcīgu, gan turīgu, gan vienkāršā vasaras apģērbā, gan svinīgā tērpā. Galu galā tas ir Dievnams, un pie Dieva katrs nāk pēc savas izpratnes, iespējām un sirdsapziņas. Taču reizēm rodas iespaids, ka baznīca vēlas būt vairāk opera nekā patvērums - vieta, kur cilvēka noteiktā etiķete kļūst svarīgāka par pašu iemeslu, kāpēc cilvēks ir atnācis. Ja forma sāk dominēt pār būtību, pastāv risks pazaudēt pašu mērķi.”

Sintija Dalbe: “Kad Tu nāc pie Jēzus, Jēzus neskatās kādas drēbes Tu esi ģērbts. Viņš skatās uz mūsu sirdīm! Diezvai pirms ienākot debesu valstībā Jēzus Tev teiks, ka esi nepareizi ģērbies, tāpēc neiemantosi Debesu valstību. Tāpēc, lai visu izprastu pareizi ir jālasa Bībele un jāpavada laiks lūgšanās.”

Janina Vagulane: “Ja līdz baznīcai 10 km un tante brauc uz baznīcu ar velosipēdu, tad krosenes ir labākā izvēle, baznīca nav opera. Svarīgākais ar kādu sirdi nāc, nevis kas tev mugurā.”

Baiba Auzenbaha: “100% Jēzus pieņems ar atplestām rokām saplēstās zeķubiksēs un ar vienu kurpi kājā. Viņš skatīsies uz sirdi. Farizejam gan būs svarīgi kādās drēbēs.”

Karīna Laz: “Kas par afēru kārtējo reizi!? Kovida laikā nedrīkstēja nepotētais ienākt baznīcā, tagad sāksim skatīties, kurš vakartērpos ierodas, un kurš džinsās!? Vai jau nav par traku? Uz baznīcu esmu gājusi gan pēc etiķetes, gan karstā vasarā kā pati vēlos. Nekad nebij tādu sajūtu, ka kāds šķībi skatītos un novērtētu. Kāpēc atkal ir jādejo pēc citu stabules? Ja vēlas, lai jaunieši nāktu uz baznīcu, tad, lai viņi ģērbjas arī krosenēs un šortos, un kleitiņās ar atvērtiem pleciem. Personīgi man tas neinteresē kā apģērbjas, bet prieks redzēt, ka ir ienākuši Dievnamā.”

Liga Osite: “Mūsu draudzē mēs esam priecīgi par katru, kas ienāk. Vienīgais nepieņemamais būtu apģērba trūkums vispār. Jēzus nešķiroja cilvēkus (..). Patīk, ka cilvēks nāk uz baznīcu saposies. Pati nespēju iedomāties iet šā tā, kas pa rokai to uzvilku. Tomēr tas man nedod tiesības kādu nosodīt, ja vajadzība pēc Dieva tevi sasniedz brīdī bez piemērota apģērba.”

* * *

Lielāko tradicionālo kristīgo konfesiju (katoļu, luterāņu, baptistu un citu) priekšrakstos strikti nav formulēts “Baznīcas dreskods”. Vienīgi tiek uzsvērti trīs principi, kas būtu jāievēro, ejot uz dievkalpojumu:

* izvairīties no pārmērīgi seksualizēta apģērba; 
* izvairīties no demonstratīvas greznības; 
* ierasties sakoptam un tīram.