Latvieša ceptie baloži Parīzē, medicīniski nepieskaitāmie un vēstures rekonstrukcija. Kur aiziet un ko redzēt: izstāžu ceļvedis

Arhitektūras muzejā varam ne tikai iztēloties, bet arī hipotētiskos zīmējumos izpētīt kā varēja būt dzīvojuši mūsu senči un viņu kungi. Medicīnas vēstures muzejs aicina iepazīties ar visnotaļ baisu vēstures fenomenu, kad kādi varas uzurpatori kādu rasi, tautu un noteiktu sabiedrības daļu uzskata par “nepieskaitāmu” un iznīcināmu.

Liepājas “Lielais dzintars” mudina ieraudzīt un sajust mākslinieces intuitīvās metaforas. Bet Dauderu muzejs Sarkandaugavā īpašu izstādi velta tā izveidotājam – simtgadniekam Gaidim Graudiņam.

* Latvijas Arhitektūras muzejā (Mazā Pils iela 3, Vecrīgas “Trīs brāļos”) līdz 21. septembrim skatāma jauna izstāde “Dirveiks. Rekonstrukcijas un hipotēzes”. Eksponēto zīmējumu autors Ilmārs Dirveiks ir arhitektūras vēsturnieks, kurš vairāk kā 40 gadus ir strādājis tipoloģiski dažādās vēsturiskās būvēs, kas aptver laiku no 13. gadsimta līdz 20. gadsimta vidum. Muzejs Jauns.lv informē:

“Vēstures iepazīšana notiek ar dažādu maņu palīdzību. Modernās tehnoloģijas ļauj ievērojami paplašināt vēstures popularizēšanas veidus, sākot no skārienjūtīgiem ekrāniem līdz ierīcēm, kas rada mākslīgo realitāti. Blakus jaunajām iespējām joprojām pastāv vienkāršākais veids, kad zīmējums jeb grafiska rekonstrukcija top manuāli. Rekonstrukciju zīmējumi ir radīti, lai saprotamā formā veicinātu plašas sabiedrības interesi par vēsturi.”

Izstādē piedāvātās grafiskās rekonstrukcijas ir pamatotas rūpīgā vēstures izpētē, ko lielākai daļai objektu veicis zīmējumu autors, kompilējot starpdisciplināru pētījumu rezultātus. Ja objekta vēsturē ir kāds būtisks notikums, kas radījis arhitektūrā radikālas izmaiņas, rekonstrukcija ir īpaši nepieciešama, nereti ejot tālāk par zināmo un iekļaujot fantāzijas elementus. Izstādē tāds piemērs ir 1577. gadā uzspridzinātais Cēsu ordeņpils rietumu korpuss un Rundāles pils sākotnējo staļļu būve. Cēsu ordeņpils akmens detaļu skices ir hipotēzes – versijas, kur un kā detaļa iebūvēta sākotnēji. Komplektā ar akmens detaļām šīs skices ir redzamas Cēsu ordeņpils ekspozīcijā. 

Vēstures popularizēšanas un izglītošanas nolūkos dažreiz jāizgatavo gandrīz pilnīgas fantāzijas. Arī šeit tiek meklēti jebkādi kaut fragmentāri avoti. Tāda ir Ropažu pils, kuras rekonstrukcija ir fantāzijas skice. Šādu zīmējumu galvenais mērķis un attaisnojums ir sabiedrības ieinteresēšana un kultūras mantojuma popularizēšana

Lielākā daļa pētījumu veikti, strādājot izpētes un projektēšanas birojā “Arhitektoniskas izpētes grupa”. Vienlaikus autors ir docētājs Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūtā, kur lasa lekcijas par arhitektūras vēsturi, konservācijas restaurācijas metodoloģiju un filozofiju, kā arī vēsturiskiem materiāliem un konstrukcijām. Sīkāk internetā: www.archmuseum.lv.

* Muzejā “Latvieši pasaulē” (Dzirnavu ielā 84, Berga bazārā, Rīgā) līdz 2. oktobrim skatāma ļoti “garšīga” izstāde – “Virtuves zvaigznes. Latviešu šefpavāri pasaulē”, kas iepazīstina ar deviņu personību dzīvesstāstiem, kuru kulinārais sniegums guvis starptautisku atzinību ārpus Latvijas. Izstādes uzmanības centrā ir deviņi latviešu pavāri un šefpavāri, kuru karjera saistīta ar darbu ārpus Latvijas. Ekspozīcija atklāj gan viņu ēdiena filosofiju, gan profesionālos panākumus “Michelin” zvaigžņu restorānos un prestižos konkursos.

Izstādes varoņi ir dažādu dzīvesgājumu latvieši – daļa dzimusi diasporā, jo viņu ģimenes savulaik devušās svešumā kā kara bēgļi, bet citi no Latvijas izceļojuši nesen. Izstāde balstīta pašu pavāru sniegtajās intervijās. Tās papildina fotogrāfijas un daudzveidīgs priekšmetu klāsts. Piemēram, Miķeļa Strautmaņa (1945) saikni ar Latviju raksturo viņa mātes bēgļu gaitās līdzi paņemtā karote. Uzaudzis pārtikas trūkumā bēgļu nometnē, Miķelis Strautmanis vēlāk Austrālijā kļuva par starptautisku konkursu žūrijas locekli, un īpašu uzmanību pievērsa pavāru izšķērdībai. Citu paaudzi pārstāv Īrijā dzīvojošā Lauma Kilgasa (1992), kura uzvarēja kulinārijas konkursā “Ireland’s Next Top Chef 2025”. Izstādē apskatāms viens no viņas uzvaras kausiem un citi apbalvojumi. Savukārt ēdienkarte no Mārtiņa Blunosa (1960) restorāna “Lettonie” Bātā, Lielbritānijā ļauj ieskatīties, kādu pieredzi piedāvā restorāns, kurš lepojas ar divām “Michelin” zvaigznēm.

Izstādē atspoguļotie šefpavāri un pavāri: * populārā Parīzes restorāna “Le Grand Bain” šefpavārs Toms Bērziņš (1997): * divu “Michelin” zvaigžņu Lielbritānijas restorāna “Lettonie” šefpavārs Mārtiņš Blunos (1960); * Latvijas ielu ēdiena kultūras aizsācējs un mobilās virtuves “SprīdEats” radītājs Kārlis Celms (1984); * “Mandarin Club House” šefpavārs Batumi (Gruzija) Heinrihs Erhards (1979); * kulinārijas televīzijas konkursa “Ireland’s Next Top Chef 2025” uzvarētāja Lauma Kilgasa (1992); * Sanfrancisko “Michelin” zvaigžņu restorāna “Hilda and Jesse” līdzdibinātājs un vadītājs Ollijs Liedags (1988); * Taizemes restorāna “The White House Bangkok” šefpavārs un īpašnieks Aleksandrs Nasikailovs (1988); * leģendārā Rīgas restorāna "Vincents" dibinātājs un šefpavārs Mārtiņš Rītiņš (1949–2022); * starptautisku kulinārijas konkursu žūrijas loceklis un ilggadējs šefpavārs Austrālijā Miķelis Strautmanis (1945). Sīkāk internetā: www.lapamuzejs.lv.

* Līdz pat nākamā gada 13. martam Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (Ukrainas neatkarības ielā 1, Rīgā) ir skatāma izstāde par dzīvības tehnoloģijām un nākotnes cilvēku “Nepieskaitāmie”. Tā uz pagātnes notikumu fona iezīmē mūsdienu medicīnas apsolījumus: ilgmūžību, jaunas reprodukcijas iespējas un ģenētiski pilnveidotu pēcnācēju paaudzi. Izstādes līdzkuratore, mākslas vēsturniece Māra Traumane pauž, ka ekspozīcija rosina domāt par atbildību, kas pavada cilvēku vēlmi klasificēt, racionalizēt, mainīt un uzlabot dzīvības formas, kā arī norāda uz ētiskiem jautājumiem, kas rodas, zinātnei lemjot par dzīves procesiem.

Laboratorijai līdzīgā izstādes vide veicina mijiedarbi starp vēstures artefaktiem, medicīnas inovācijām un laikmetīgo mākslu. Izvēlētie eksponāti ļauj izsekot, kā aristokrātiskās “tīrasinības” mīts, dabaszinātņu agrīnie centieni hierarhiski klasificēt dzīvības formas un agrārā selekcija iemantoja turpinājumu eigēnikas un zinātniskā rasisma pseidoteorijās.

Muzejs izstādi anotē: “Progresa idejā balstītie priekšstati par “nākotnes cilvēku” - arvien veselīgāku un spējām apveltītāku - ir vilinoši, tomēr riskanti. Dzīvības tehnoloģijas izstādē tiek pieteiktas kā ētiska rakstura pārbaudījums. Tādu jomu attīstība kā gēnu inženierija, Mākslīgā intelekta diagnostika un starpsugu transplantācija sniedz uzlabotas veselības aprūpes iespējas, vienlaikus saasinot jautājumus par nevienlīdzību, medicīnas pakalpojumu pieejamību un dzīvības vērtību.”

Izstāde tapusi laikā, kad militārie konflikti, tostarp Krievijas karš Ukrainā, ir pierādījuši, ka vara joprojām spēj pasludināt kādu tautu par mazvērtīgu. Tikmēr pasaules turīgākie cilvēki – no Silīcija ielejas magnātiem līdz politisko režīmu elitēm – investē medicīnas tehnoloģijās, nodrošinoties ar garāku dzīvi un ekskluzīvu dzimtas pēctecību. Šībrīža populisms un autoritārisma tendences ir rosinājušas būtisku vietu izstādē atvēlēt pagājušā gadsimta vēstures traumatiskajām pieredzēm, kad ambīcijas zinātniski noteikt un politiski kontrolēt, kāda dzīvība ir vēlama, zaudēja cilvēcību. 

Dabas pilnveidošanas prakses un nacionālismā sakņoti priekšstati par savu pārākumu pamatoja 20. gadsimta biopolitikas radikālākās izpausmes - no sievietes-mātes lomas instrumentalizācijas līdz piespiedu sterilizācijai, no “veselīgas” ataudzes veicināšanas līdz nevēlamo nošķiršanai un iznīcināšanai. Izstādē iekļautie mūsdienu biotehnoloģiju produkti žilbina ar digitālo platformu vizualizācijām un pilnvērtīgākas dzīvības komercpiedāvājumiem, rosinot domāt, kā vārdā politika, zinātne un kapitāla plūsmas transformē dzīvo dabu. Sīkāk internetā: www.mvm.lv.

* Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” 1. stāva atvērtajā viesistabā “Pietura” līdz 22. septembrim skatāma Kristīnas Elettras Rubīnes izstāde “Intuitīvās metaforas”. Mākslinieces darbi atklāj mākslu kā procesu, kurā iekšējā pieredze – intuīcija, atmiņa un ķermeniskā uztvere pārtop materiālā formā.

Izstāde apvieno gleznas, kolāžas un zīmējumus no dažādiem radošā procesa posmiem, atklājot mākslinieces domāšanas evolūciju. Daudzi zīmējumi publikai tiek rādīti pirmo reizi, ļaujot ieraudzīt darbu pirmsākumus – intuīcijas impulsus, kas vēlāk materializējas telpiskās struktūrās un kompozīcijās.

Izstāde piedāvā skatītājam ieiet telpā, kur vizuālā valoda veidojas kā domāšanas un sajūtu ekosistēma. Darbos metafora nav tikai attēla simboliska nozīme, bet gan materiāla darbība. Šķiedru papīrs, filcs, sojas vasks, izšuvumi, kaltēti augi un citi dabiski elementi kļūst par konceptuāliem stāstiem, kas iemieso laika, trausluma un transformācijas ideju. Māksliniece apvieno tradicionālās glezniecības principus ar eksperimentālām tehnikām – punktu zīmējumu struktūrām, tekstila intervencēm, augu stiebru pinumiem un citiem materiāliem, radot daudzslāņaini vizuālu un taktilu telpu.

Materiāls ienes darbos dabas cikliskumu, biodegradācijas iespējamību un dabisku nepastāvību, aicinot domāt par cilvēka un dabas savstarpējo ietekmi laikā, kad ekoloģiskā apziņa kļūst par būtisku laikmetīgās mākslas dimensiju. Darbi piedāvā pieredzēt mākslu kā dzīvu organismu un apstāties šajā pārveides brīdī – vietā, kur domas kļūst redzamas un materiāls kļūst par intuīcijas valodu. Sīkāk internetā: lielaisdzintars.lv.

* Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļā (Zāģeru ielā 7, Sarkandaugavā) līdz 30. augustam skatāma izstāde “Gaidim Graudiņam – 100”, kas vēsta par Vācijā dzīvojošā latviešu kultūras mecenāta un kolekcionāra ieguldījumu Latvijas kultūrā. Ar šo izstādi Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sveic Gaidi Graudiņu – “Dauderu” muzeja izveides rosinātāju - lielajā jubilejā.

Gaidis Graudiņš dzimis 1926. gada 11. jūnijā Cēsu apriņķa Rankas pagasta Kalnapakalniešos. Mācījies Rankas Elizabetes (Rēveļu) pamatskolā, pēc tam Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā. Skolas laikā apguvis klavierspēli un akordeonu, apceļojis Latviju un daudz fotografējis. Nākotnes sapņus pārtrauca Otrais pasaules karš, jo 1944. gada maijā 18 gadus veco jaunekli iesauca leģionā. Sākumā Gaidis Graudiņš dienēja Latviešu leģiona 15. divīzijas prettanku rotā, pēc tam pulkveža Viļa Januma kaujas grupā.

Vēlāk jauneklis nonāca Vācijā, un no 1945. līdz 1947. gadam dzīvoja dažādās filtrācijas un bēgļu nometnēs. Laikā, kad strādāja par mežstrādnieku Harca kalnu nometnē (Braunšveigā, Vācijā), saņēma uzaicinājumu dienēt angļu palīgdienesta apsardzes vienībā, kam sekoja mācības virsnieku kursos. 1948. gadā, kad viņam bija vien 22 gadi, viņš kļuva par vada komandiera vietnieku, bet 1951. gadā – par Galvenā štāba apmācību daļas vadītāju. 1959. gada viņu pieņēma darbā NATO civilajā struktūrā par padomnieku saimnieciskās lietās, līdz pat 1987. gadam viņš bija zemes pārvaldes padomnieks starp NATO struktūrām un vācu iestādēm.

Aktīva līdzdalība latviešu trimdas sabiedriskajā dzīvē, ieinteresētība dažādās norisēs, pienākuma izjūta, inteliģence, patriotisms un tēvzemes mīlestība padarījusi Gaidi Graudiņu par vienu no redzamākajiem latviešu trimdas sabiedriskajiem darbiniekiem. Viņš pārstāv to paaudzi, kas, dzīvojot ārpus Latvijas, nezaudēja saikni ar dzimteni un veltīja savu dzīvi latviskās identitātes uzturēšanai un kultūras mantojuma saglabāšanai nākamībai. Ieguldījums latviešu kultūras saglabāšanā 1997. gadā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes goda zīmi.
 
Kolekcionāra gaitas Gaidis Graudiņš savulaik sāka ar grāmatām. Pakāpeniski interešu loks paplašinājās, un viņš arvien vairāk pievērsās ar Latvijas armijas vēsturi un latviešu kultūru saistītu kultūrvēsturisku priekšmetu apzinātai iegādei un kolekcijas veidošanai. Šīs relikvijas tika rūpīgi vāktas, sadarbojoties ar apmēram 50 kolekcionāriem dažādās pasaules valstīs. Savākto kolekciju viņš eksponēja vispirms savā Detmoldas mājā, vēlāk Grētemā, nosaucot to par “Latviešu muzeju”. Trešā atmoda Latvijā kolekcionāru pamudināja savu unikālo kolekciju pārvest uz dzimteni, tostarp nolūkā stiprināt tautiešu nacionālo pašapziņu. Mecenāts pats sameklēja atbilstošu ēku – agrākā alusdarītavas īpašnieka villu “Waldschlösschen”, kas 1937.–1940. gadā kalpoja par Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidenci “Dauderi” Sarkandaugavā. 1989. gada 24. februārī, tolaik vēl Latvijas PSR Valsts kultūras komiteja tās priekšsēdētāja Raimonda Paula personā  un kolekcijas dāvinātājs Gaidis Graudiņš parakstīja vienošanos par kolekcijas nodošanu Latvijai un izvietošanu Dauderu ēkā.

1990. gadā pēc Graudiņa rosinājuma un ar viņa finansiālo atbalstu Dauderu namu  sāka restaurēt, tika sakārtots arī dārzs un plašāka teritorija ap ēku. Jauno muzeju, ko nosauca par Latvijas kultūras muzeju “Dauderi”, atklāja tā paša gada 27. jūnijā XX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku laikā.

Izstādē aplūkojamas gan fotogrāfijas, kurās fiksēti nozīmīgi mirkļi Gaida Graudiņa dzīvē, gan iepriekš neizstādīti muzeja krājuma priekšmeti, arī tādi, kas vēstīs par kolekcionāra aktivitātēm trimdā – piedalīšanos organizācijā “Daugavas Vanagi”, Dziesmu svētkos un citos. Tāpat aplūkojami tautastērpi un starpkaru perioda Latvijas armijas formas tērps no Gaida Graudiņa kolekcijas. Sīkāk internetā: lnvm.gov.lv.