No patvēruma meklētāju pārvietošanas programmas Latvijā palikuši tikai pieci cilvēki
No Eiropas Savienības (ES) īstenotās patvērumu meklētāju pārvietošanas programmas Latvijā patlaban palikuši pieci cilvēki - viena trīs cilvēku ģimene un divi patstāvīgi patvēruma meklētāji, no kuriem viens jau tuvākajā laikā plāno valsti pamest, šorīt intervijā LNT raidījumam "900 sekundes" pastāstīja biedrības "Patvērums "Drošā māja"" vadītāja Sandra Zalcmane.
Viņa noliedza, ka patvēruma meklētāji, kuri piekrīt pārvietošanai uz Latviju, jau sākotnēji šo zemi izvēlas tikai kā tranzītvalsti. Lielākā problēma esot tajā, ka cilvēki, kuri tiek atvesti uz Latviju, ļoti maz zina par šo valsti, un viņiem dotie trīs mēneši nav pietiekams laiks, lai sagatavotos patstāvīgai dzīvei. Pirmais, kas šokē, ir salīdzinoši skarbais Latvijas klimats, kura dēļ daudzi patvēruma meklētāji šeit saslimst, pastāstīja Zalcmane.
Biedrības vadītājas skatījumā Latvija "nav izdarījusi mājasdarbu", proti, tā nav sniegusi pietiekami objektīvu informāciju pārvietojamajiem patvēruma meklētājiem par to, kas viņus šeit sagaida. Turklāt patvēruma meklētāju informētības līmenis par Latviju esot ļoti atkarīgs arī no valsts, no kuras tie tiek pārvietoti. Piemēram, no Grieķijas uz Latviju pārvietotie patvēruma meklētāji ir lietas kursā par to, kas viņus šeit sagaida, turpretim cilvēki, kuri atvesti no Itālijas un Turcijas, ir vāji informēti par dzīves apstākļiem šeit, skaidroja nevalstiskās organizācijas vadītājs.
"Protams, cilvēks atbrauc, un viņu gaidas ir daudz augstākas, nekā mēs varam dot. Mūsu valsts ir tik bagāta, cik ir. Mēs kā sociālie darbinieki šobrīd tiešām dzēšam ugunsgrēku, lai cilvēki ziemas periodā iegūtu gan apģērbu, gan saņemtu dažāda veida palīdzību," norādīja Zalcmane.
Biedrības "Patvērums "Drošā māja"" pārstāve atzina, ka, lai risinātu minētās problēmas, Latvijai galvenokārt vajadzētu skaidri definēt savu politisko nostāju - "vai mēs atbalstām šos cilvēkus un tiešām iekļaujam sabiedrībā, vai arī uzņemam un palaižam dzīvē - tās ir divas atšķirīgas lietas". Ja Latvija grib paturēt šos cilvēkus un iekļaut sabiedrībā, tad viņiem, pirmkārt, ir jādod ilgāks laiks par trim mēnešiem, otrkārt, šie cilvēki ir pilnīgāk jāatbalsta ar materiālo nodrošinājumu, jāpalīdz tiem risināt mājokļa un valodas apmācības jautājumi, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi strādāt.
Zalcmane atzina, ka situācija ar patvēruma meklētājiem, kuri Latvijā ierodas ārpus ES īstenotās pārvietošanas programmas, ir krietni atšķirīga - šie cilvēki vairāk spēj novērtēt to, ka valsts viņiem piešķir patvērumu, un arī biežāk izvēlas palikt Latvijā. Pēc Zalcmanes stāstītā, gada laikā Latvija ir integrējusi četras šādas ģimenes, kuras mūsu valstī bija nonākušas ārpus ES īstenotās patvēruma meklētāju pārvietošanas programmas, un visās šajās ģimenēs esot vairāki bērni.
