Poļu žurnālists Daugavpilī meklē Putina atbalstītājus

Varšavas izdevuma „Polityka” žurnālists Šereks publicējis plašu aprakstu par Daugavpilī piedzīvoto. Mums situācija Daugavpilī jau nav nekāds noslēpums, bet ir interesanti iepazīties ar šo skatu no malas – ko par Daugavpilī pieredzēto saka citi.

Neskatoties uz to, ka Daugavpilī vairums iedzīvotāju ir Kremļa politikai lojālie krievvalodīgie, viņi neuzskata, ka Latgalē varētu atkārtoties Krimas scenārijs un Latvijas austrumos iebrukt „zaļie cilvēciņi”, raksta poļu Šereks.

„Latvijas austrumos – Latgales galvaspilsētā Daugavpilī grūti saklausīt citu valodu nekā krievu. Ja arī kaut kur varētu parādīties Krievijas „zaļie cilvēciņi”, tad tas notiktu tieši šeit,” raksta poļu žurnālists.

Viņš atzīst, ka dodoties uz Austrumlatviju, bija gaidījis redzēt vietējo iedzīvotāju uztraukumu un bailes no Kremļa īstenotās politikas, bet neko tādu nav piedzīvojis: „Dodoties uz Daugavpili, domāju, ka visi šeit to tik vien darīs, kā spriedīs par to, ka Krievija drīzumā uzbruks Latvijai, ka gaisā virmos spriedze, nedrošība, bet šeit – klusums un miers.”

Viesojoties Daugavpilī, viņš pārliecinājies, ka vairums vietējo atbalsta Krieviju, bet tai pat laikā arī novērtē tās privilēģijas un iespējas, ko nodrošina Latvijas dalība Eiropas Savienībā.

„Tie, kuri gribēja dzīvot Krievijā, jau aizbraukuši. Bet palikušie novērtē, to, ka dzīvo Eiropas Savienībā. Var ceļot, mazinājies bandītisms, un pie tam mums valda tīrība un kulturālība. Bet pats galvenais – Krievija nerada nekādus draudus. Rietumu runas par Putinu – tā ir īsta histērija un nekas vairāk. Krievija ir mierīga valsts un ir pilnīgi saprotami, ka tā nervozi reaģē, ka viņiem kaimiņos saimnieko Amerika,” poļu žurnālistam sacījusi Daugavpils krievu laikraksta „Naša” galvenā redaktore, kura neslēpj, ka simpatizē „Saskaņai”.

Tai pašā laikā Šereks gan nesimpatizē „Saskaņai” un raksta: „Partijas nosaukums ir „Saskaņa”, kas ir kā izsmiekls, jo tieši šī partija kā neviena cita ir sašķēlusi Latvijas iedzīvotājus.”

Interesants izvērties Šereka dialogs ar „Naša” redaktori par Kremļa iespējamo invāziju Latgalē. Lūk, kā to apraksta poļu žurnālists:

„Bet vai ir labi, ka Latvija ir NATO dalībvalsts,” es jautāju. „Bet kāds labums? Tikai milzums naudas, kuras Latvijai nav, aiziet armijai, kuras arī, starp citu, Latvijai nav. Kas mūs aizstāvēs?” „Piemēram, Polija jūs aizstāvēs,” atteicu.

Viņa gandrīz aiz smiekliem no krēsla nokrita. Bet kad nomierinājās, sāka mani mierināt, ka Krievija nevienam neko sliktu nevēl un viss būs labi. „Bet ja Putins tomēr vēlēsies krievu mazākumu sakūdīt pret Rīgu,” tincināju. „Negribēs!”. „Bet ja gribēs?” „Nē, negribēs,” viņa pārliecināti atkārtoja. „Bet kā jūs to zināt?” „Vienkārši zinu”. Lūk, tā arī mēs parunājām.

Tomēr krievu redaktore esot arī noskumusi – viņa teica, ka vietējie krievi ir svešie gan Latvijā, gan Krievijā: „Ja kāds no mūsējiem aizbrauc dzīvot uz Krieviju, viņu tur sauc par latvieti un uzskata par svešinieku.” Ja viņai arī nāktos doties dzīvot uz citu zemi, tad tikai ne uz Krieviju – vislabprātāk uz Ameriku.

Latgalē mītošie latvieši neuzskata, ka viņiem kaimiņos dzīvojošie krievi atbalstītu Krimas scenārija atkārtošanos. Daugavpils latviešu laikraksta „Latgales Laiks” galvenā redaktore Zigrīda Some teic, ka kaut arī baidās no „ zaļajiem cilvēciņiem”, viņa uzskata, ka vietējie krievi diez vai viņus atbalstīs.

Krievijas Skandināvijas versija - Daugavpils

Tikmēr Šereks, staigājot pa Daugavpili, arī izjutis nepatīkamas asociācijas: grūti orientēties pilsētvidē, visur skan Krievijas radiostacija „Golos Rossii”, slikts pilsētas apgaismojums…

„Meklēju pilsētas centru. Norādes Daugavpilī ir vienkārši briesmīgas. Varēja bezgalīgi klīst pa pilsētu un nekur nenonākt. Kad jau trešo reizi ieraudzīju vienu un to pašu spēļu zāli, man tas viss apnika,” raksta Šereks.

Viņu arī izbrīnījis tas, ka visur klausās „Golos Rossii” – gan taksometrā, gan frizētavā. Piemēram, taksists viņam teicis: „Krievijai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums aizstāvēt savus tautiešu ārzemēs.”

„Daugavpils ielās redzēju vairākas, kaut arī ne daudz, automašīnas ar Georga lentītēm. Bija spocīgi iet pa perfekti uzkoptu Rīgas ielu un apkārt dzirdēt tikai krievu valodu. Viss tas izskatījās kā Krievijas Skandināvijas versija,” savas pārdomas par Daugavpili noslēdz Šereks.

Robeža turpat aiz būdiņas

Pēc Daugavpils apmeklējuma Šereks devies uz Baltkrievijas pierobežu. Lūk, kā viņš to apraksta:

„Devos uz Baltkrievijas robežu. Ceļi starp ciemiem bija neasfaltēti, Vienīgi reizēm bija kāds neliels asfalta posms, un pēc tam atkal – grants ceļa putekļi. Mašīnas sacēla milzīgus putekļu mākoņus. Apstādināju robežsargu auto. Viņi apstājās, pagaidīja, kamēr norims putekļu mākonis, paskatījās uz mana auto numuru un pajautāja, kā var palīdzēt. Viņi bija pieci un izskatījās kā bērni uniformās. Es palūdzu parādīt robežu. Viņi teica, lai braucu aiz viņiem. Pēc vairākiem desmitiem metru viņi apstājās, izkāpa no automašīnas un norādīja: „Lūk, tur ir robeža.”

Robeža bija aiz kādas sētas pagalma. Vienkārša koka māja, robežstabs, un tad – Baltkrievija. Nekādas dzeloņdrātis, norobežojuma. Pat koka sētas nebija. Tas nebija nekas līdzīgs robežai starp dieviem ģeopolitiskiem blokiem – NATO un NVS. Robeža vienkārši bija aiz būdas, kura varēja atrasties arī Baltkrievijas pusē.

„Bet kāds to visu apsargā?” jautāju. Viņi apvainojās, sakārtoja formas un atbildēja: „Nu kas? Mēs!””