Bērnu un suņu asaras TV šovā "Suns meklē mājas". Vai tā ir sirsnība?
TV3 šovam „Suns meklē saimnieku” četrkājainos draugus izvēlas kinologs Valdis Reinbergs. Viņš teic, ka šovā piedalīties nav viegli, bet jāizvēlas „mazākais ļaunums”.
Kultūra

Bērnu un suņu asaras TV šovā "Suns meklē mājas". Vai tā ir sirsnība?

Jauns.lv

Par vienu no pašreiz sirsnīgākajiem dēvētais TV šovs „Suns meklē mājas”, kā tas tiek reklamēts, izraisījis dalītas jūtas. Daudzi uzskata, ka tajā nav ne kripatas no sirsnības. Suņi padarīti par plaša patēriņa preci un par to gan raud skatītāji, gan arī suņiem acīs pavīd asaras. Tā esot nežēlība!

Bērnu un suņu asaras TV šovā "Suns meklē mājas". V...

TV3 šovā „Suns meklē mājas” ģimenei, kura vēlas adoptēt suni, tiek piedāvāts izmēģināt piecus suņus. Dzīvnieki tiek vētīti un beigās paliek tikai viens, kurš iegūst jaunās mājas. Pārējie paliek „aiz strīpas” un tiek sūtīti atpakaļ uz dzīvnieku patversmi. To nespēj pārdzīvot bērni, kuri vēro šovu, ne arī viņu vecāki. Viņi nolemj vairs neskatīties šovu, jo tas bērniem ir traumatisks. Nav viegli vērot arī suņus, kuri tiek „izbrāķēti”. Pārdomās par šovu ar Kasjauns.lv dalījās gan tie, kuriem tas šķiet nepieņemams, gan arī kinologs Valdis Reinbergs, kurš šovam palīdz izvēlēties suņus un konsultē raidījuma veidotājus.

„Vai tiešām sirsnība ir tā, ka jāraud?”

Māmiņa Laila šovu skatījusies ģimenes lokā, un viņas 7 gadus vecais dēls gan raidījuma laikā, gan pēc tā ilgi raudājis. „No vienas puses man šķiet, ir labi, ka tiek runāts par pamesto suņu problēmām, tiek viņiem meklētas mājas. Tomēr nesaprotu, kādēļ tas ir jādara caur asarām?” Laila atzīst portālam Kasjauns.lv. „Bērni, skatoties šovu, raud, viņi grib, lai visiem suņiem ir mājas, un viņiem žēl to suņu, kas paliek bez mājām. Mans bērns vēlas paņemt kādu sunīti, kas palicis bez mājām, un man tagad jāstāsta, kāpēc mēs mājās nevaram atļauties suni. Nezinu, vai tā ir sirsnība…

Un kā šajā šovā izturas pret suņiem? Vai kā pret dzīvām būtnēm vai kā pret lietām? Mana ģimene izvairīsies skatīties šo šovu. Negribu visu laiku bērnam skaidrot, kādēļ šovā ir tieši tādi spēles noteikumi, kādi tie ir, un kāpēc mēs nevaram atļauties paņemt sunīti. Toties, pieļauju, ka daudzi arī izvēlēsies adoptēt suni, un tas ir labi. Man ir dalītas jūtas. Vai tiešām sirsnība ir tā, ka jāraud, jo tev ir žēl dzīvnieka?”

Cilvēkiem jācīnās par suni, nevis otrādi

„Dzīvnieku drauga” fonda pārstāve, aktīvā dzīvnieku aizstāve Laura Karnīte Kasjauns.lv par šova ideju teica: „Te tik daudz runa nav par suņiem, bet gan jautājums ir par vēstījumu, ko šovs vēsta sabiedrībai. Tas suni pataisa par plaša patēriņa preci, kuru izvēlas pēc krāsas, lieluma, izskata. Un tas nav pareizi! Pati šova ideja jau pašā būtībā ir greiza. Emocionāli raidījums vēsta nepareizu uzskatu. Runājot par suņu emocijām, jāteic, ka suņi ir dažādi – vieni sabēdājas, citi atkal padzīvo vienā, otrā, trešā vietā, un nekas. Galvenais ir, ko raidījums vēsta sabiedrībai.

Internetā meklēju, vai arī ārzemēs ir bijis kaut kas līdzīgs. Atradu, ka Lielbritānijā bija līdzīgs šovs, bet tajā uz vienu suni pretendēja piecas ģimenes. Cilvēki sacentās par to, kurš spēs labāk par suni rūpēties. Šāds šova formāts gan būtu pareizs, bet ne tā kā šovā „Suns meklē saimnieku”.”

TV3 šovs „Suns meklē mājas” izraisījis plašu rezonansi sabiedrībā – vieni uzskata, ka tā ir nežēlība pret suņiem, otri atkal teic, ka tas ir labs raidījums, kas palīdz četrkājaiņiem no patversmes atrast mājas.
TV3 šovs „Suns meklē mājas” izraisījis plašu rezonansi sabiedrībā – vieni uzskata, ka tā ir nežēlība pret suņiem, otri atkal teic, ka tas ir labs raidījums, kas palīdz četrkājaiņiem no patversmes atrast mājas.

Kinologa atklātība: „Ja esam spējīgi raudāt, esam dzīvi!”

Šovam „Suns meklē saimnieku” dzīvniekus patversmē „Ulubele” palīdz izvēlēties kinologs Valdis Reinbergs. Viņš arī konsultē gan šova veidotājus, gan topošos suņu īpašniekus. Reinbergs atzīst, ka šāds šova formāts nav tas ideālākais variants un viņam arī ir smagi skatīties uz suņiem, kuri pēc šova paliek bez mājām. Kinologam ir divējādas izjūtas, bet piekritis būt šova konsultants tādēļ, ka tā dēļ vismaz daži suņi sev atrod mājas. Reinbergam ir arī nepatīkami dzirdēt komentārus, ka daudzi šovu uzskata par nežēlīgu suņu skaistumkonkursu, kas traumē gan pašus suņus, gan tā skatītājus, sevišķi bērnus. Protams, šovs raisa asaras gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem, bet tās nebūtu, ja cilvēki tik nežēlīgi neizturētos pret suņiem, ja sabiedrība parūpētos, lai suņi vispār nenonāktu patversmēs. Reinbergs Kasjauns.lv pastāstīja, kāpēc piekritis piedalīties šova veidošanā un kādas emocijas tas viņā raisa:

„Protams, ir emocijas. Ja godīgi, tad katra filmēšanas reize man ir ja ne smaga, tad viegla gan tā nav. Man ir grūti, bet es pret to attiecos kā pret darbu – jāizdara darbs, jāizpilda uzdevums un miers mājās. Piedalīties raidījumā piekritu ļoti ātri – pēc īsām pārdomām tai pašā dienā, kad man to piedāvāja.

Sākumā nebiju iedomājies, kā tas izskatīsies no malas, jo man bija svarīgi: ja kāds no patversmes suņiem atrod mājas, tad es tam esmu gatavs ziedot savu laiku, cilvēkiem skaidrot, kas īstenībā ir suns, kā viņš mūs uztver un tā tālāk. Cilvēki ļoti bieži nesaprot, kas ir suns, kā pret viņu jāizturas, ko var darīt, ko nē. Ja cilvēkiem no tā kaut kas paliek galvā, tad viņiem būs lielāka saprašana brīdī, kad viņi vēlēsies sev paņemt suni. Un tas, ka katrā raidījumā kāds suns sev atrod mājās, manuprāt, ir lieliski.

Varbūt, no malas skatoties, šis raidījums mūs satrauc. Bet, ja jau mēs satraucamies, tad jau esam dzīvi. Ja esam spējīgi just un raudāt, tad esam dzīvi! Būtu traki, ja mēs neko nejustu.

Ir komentāri, ka vecāki bērniem šo šovu vairs neļaus skatīties. Tomēr bērniem vajadzētu skaidrot par mūsu, cilvēku, nežēlību. Īstenībā nežēlība ir tā, ka „Ulubelē” uz 60 vietām ir 200 suņi, ka patversmes ir pārpildītas. Un tā ir tikai viena patversme, bet Latvijā tādu ir daudz. Un tās vairumā gadījumu ir pārpildītas… Ko tas nozīmē?

Cilvēki runā par nežēlību, bet viņiem nav saprašanas, kas ir nežēlība. Noteikti piekrītu, ka šovs „Suns meklē saimnieku” nav labākais veids, kā šo problēmu aktualizēt. Šī pasaule nav ideāla. Bet mēs to varam padarīt labāku. Vai tie, kas sēž siltumā paēduši pie datora un raksta internetā komentārus, ir kaut ko darījuši, lai situācija uzlabotos? Vai viņi ir atnākuši uz patversmi izvest suņus pastaigā, sakopt voljērus, ziedojuši? Man tāda pārliecība: ja ir, tad stipri maz. Ja pagriežam galvu uz otru pusi un aizveram acis, tad problēma jau nekur nepazūd. Bērns, skatoties raidījumu, apraudāsies, bet varbūt viņam būtu jāpaskaidro, ka tās ir bezatbildības sekas. Varbūt tad, kad viņš izaugs, viņš būs atbildīgāks. Kaut bišķin kaut ko atcerēsies un tā nedarīs.”

Dzīvnieku aizstāve Laura Karnīte uzskata, ka šovs „Suns meklē saimnieku” ir „galīgi garām”. Nevis suņi jāpadara par plaša patēriņa preci, bet gan cilvēkiem jācīnās par tiesībām adoptēt suni.
Dzīvnieku aizstāve Laura Karnīte uzskata, ka šovs „Suns meklē saimnieku” ir „galīgi garām”. Nevis suņi jāpadara par plaša patēriņa preci, bet gan cilvēkiem jācīnās par tiesībām adoptēt suni.

Suns atteicās no ūdens un ēdiena. Viņš nomira uz maisa ceļmalā!

Reinbergs zina briesmīgus stāstus par cilvēku nežēlību pret saviem mājas mīluļiem Lūk, viens no šausmīgākajiem:

„Aizvien biežāk suņi tiek pamesti, piesieti mežā pie koka. Nevis pilsētā, bet mežā, kur ir skaidrs, ka suns simtprocentīgi aizies bojā. Un izmesti no mašīnām… Tās nav pasakas, tie ir fakti!

Ir viens šausmu filmas vērts sižets. Man viens labs draugs dzīvo Tērvetē, netālu no dabas parka, 50 metrus no autoceļa. Pa virtuves logu viņš redz, ka piestāj automašīna un no tās tiek izmests maiss. Draugs domā – sušķi tādi, piecūko manu īpašumu! Pieejot pie maisa, viņš redz, ka tas kustas un no tā izvelk suni. Man draugs nav īpaši emocionāls, bet, šo stāstot, viņam bija asaras acīs, jo suns turpat uz maisa nomira. Draugs suni veda uz mājām, deva ūdeni, ēdienu, bet viņš no tā atteicās. Tikko sunim noņēma kaklasiksnu, viņš devās atpakaļ pie maisa un gulēja uz tā. Tā viņš tur nedēļu nogulēja un nomira. Tas maiss sunim bija vienīgā piesaiste pie saimnieka. Suns cerēja, ka viņam saimnieks tomēr atbrauks pakaļ… Tā bija milzīga nodevība!”

Un kādas emocijas ir sunim, kas šovā paliek „aiz strīpas”, bez iecerētajām jaunajām mājām?

„Viennozīmīgi, viņam ir ļoti lielas emocijas. Suņi saprot vairāk, nekā mēs, cilvēki, spējam, iedomāties. Brīžos, kad skatos uz suņiem, kas paliek bez mājām, es jūtos slikti. Bet no otras puses – ja raidījuma iespaidā kāds suns iegūst mājas, tad tas ir lieliski. Tad no tiem ļaunumiem, jāizvēlas tas mazākais.

Ne es to raidījumu izdomāju, ne izstrādāju tos noteikumus. Šis šovs, iespējams, nav tas labākais variants, tas ir ļoti diskutējams jautājums. Bet sabiedrība ir jāiekustina. Lielākā daļa cilvēku zina par dzīvnieku patversmēm, bet nezina, kādi reāli tur mītošie suņi izskatās, kādas ir suņu acis. Bet aizej uz patversmi un apskaties, kas tur notiek! Tur sirds kūleni met. Suns cauri būrim ar ķepu tevi mēģina aizķert: „Paskaties uz mani, es esmu te!” Traki!

Lai arī cik nebūtu emocionāli grūti vērot šo šovu, iespējams, tā skatītāji, sevišķi jau mūsu nākamā paaudze, varētu būt atbildīgāka un suņu patversmē būs mazāk. Tāda ir mana cerība.”

Pavisam šovam paredzēti astoņi raidījumi, jau bijuši trīs raidījumi, kurā piedalījušies 15 suņi. Katrā no tiem pa vienam sunim atradis sev jaunas mājas. Tāpat skatītāji piedāvājas adoptēt arī „aiz strīpas” palikušos dzīvniekus. Kopumā šovā līdz šim „izbrāķēti” 12 dzīvnieki un pašlaik jauns saimnieks jau pieteicies septītajam suņukam.

„Pēc divām filmēšanas reizēm esmu aizdomājies, ko varētu darīt savādā. Ideāli jau būtu, ja reizi nedēļā būtu atsevišķi raidījums, kurā rādītu patversmi, uz turieni nāktu cilvēki, runātu kinologi, iepazīstinātu ar suņiem. Tas būtu mierīgāks, pieņemamāks raidījums… Bet ne jau es nosaku šos spēles noteikumus. Šovs man raisa divējādas sajūtas, bet es tam pieeju praktiski – ja suns dabū mājas, tad labi.”

TV3 šovs „Suns meklē mājas”

Elmārs Barkāns/Foto: Rojs Maizītis, Evija Trifanova/LETA, Ieva Lūka/LETA