Latvijas skolēniem klases priekšā liek lasīt erotiskus stāstus

Literatūras skolotājiem ir dota plaša izvēles brīvība, kādus darbus apskatīt mācību stundās, tostarp arī visnotaļ diskutablus daiļdarbus, kā, piemēram, arī renesanses klasiku - Bokačo „Dekameronu”. Dažiem vecākiem un skolēniem liekas mulsinoši, ka nepilngadīgiem vidusskolēniem tik seksuāli atklāta literatūra publiski jālasa visas klases priekša.

Kāda 16 gadus vecas jaunietes māte Kasjauns.lv jautā: „Manai meitai klasē tika ne tikai stāstīts par „Dekameronu”, bet arī likts to visas klases publiski lasīt priekšā. Meita to darīja sarkdama un mulsdama. Viņai bija ļoti neērti tik atklāti erotisku darbu lasīt visas klases priekšā. Vai vispār tas ir pieļaujams? Vai tā nav seksuāla vardarbība? Seksuāla vardarbība jau nav tikai fiziska, bet arī emocionāla un psiholoģiska.”

Psiholoģijas zinātņu maģistrs, latviešu valodas mācību grāmatu autors Kaspars Bikše Kasjauns.lv skaidroja, ka „Dekameronu” literatūras skolotāji var izvēlēties iekļaut mācību programmā. Obligātā literatūra tā gan nav, bet izvēlēties to drīkst:

„Literatūras skolotājiem ir dota liela brīvība, arī attiecībā uz „Dekameronu”, izglītības programma to neierobežo. Nav tā saucamais aizliegto grāmatu saraksts, ir tikai obligātais un ari ieteicamais literatūras saraksts, ko pedagogs var papildināt pēc saviem ieskatiem.  „Dekamerons” varētu būt šo daiļdarbu klāstā. To var, piemēram,  apskatīt literatūras programmas tēmās „mīlestība” vai „draudzība”.”

Priekšstats par renesanses literatūru

Kasjauns.lv atbildīgajām institūcijām jautāja, vai ir pieļaujams, ka „Dekamerons”, ko varētu iekļaut daiļdarbu sarakstā „bērniem līdz 16 gadiem”, literatūras stundās ne tikai apskata, bet arī skolēniem to liek lasīt visas klases priekšā. Vai to nevar uzskatīt par seksuālu vardarbību?

Valsts izglītības satura centrs atsūtīja visnotaļ formālu atbildi, no kuras pat nav īsti saprotams, vai būtu pieļaujama skolēnu iepazīstināšana ar „Dekameronu”. Ja tas ir „priekšstats par renesanses literatūru”, tad, protams, tas ir pieļaujams.

„Saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 19. pantu pedagogam ir tiesības izstrādāt mācību priekšmeta programmu atbilstoši vispārējās izglītības mācību priekšmeta standartam un vispārējās izglītības programmai, kurā ietverts šis mācību priekšmets, vai izraudzīties mācību priekšmeta programmu no mācību priekšmetu programmu paraugiem.

Lai īstenotu mācību priekšmeta „Literatūra” standarta prasības, pedagogs vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmeta „Literatūra” programmā drīkst piedāvāt dažādus literārus darbus, arī metožu izvēli nosaka skolotāja profesionālā kompetence. Vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetā „Literatūra” paredzēts apgūt latviešu literatūras attīstības procesu pasaules literatūras kontekstā, tajā iekļaujot arī priekšstatu par renesanses literatūru,” Kasjauns.lv atbildēja Valsts izglītības satura centrs.

Daudz konkrētāks jau bija Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs. Viņš Kasjauns.lv norādīja:

„Nenoliedzami, ka izglītības iestādes mācību priekšmeta pedagogs ir tiesīgs izvēlēties mācību metodes un paņēmienus, taču reizē pedagogs ir arī atbildīgs par izdarīto izvēli, tai skaitā arī par rezultātiem. Turklāt katrai izglītības iestādei ir jābūt izglītības iestādes vadītāja apstiprinātam (tātad arī akceptētam) attiecīgās izglītības programmas īstenošanai izmantojamās mācību literatūras sarakstam un arī mācību priekšmetu programmai. Līdz ar to, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta ieskatā, gadījumā, ja pedagogs konkrētā mācību priekšmeta obligātā satura apguvei bez mācību priekšmetu programmā norādītās mācību literatūras izvēlas arī papildu mācību literatūru, viņam ir pienākums pārliecināties, vai un kādā veidā tā atbilst valsts vispārējās izglītības standartā un attiecīgajā mācību priekšmeta standartā noteiktajam, kā arī, vai tā atbilst izglītojamā vecumposma īpatnībām.

Konkrētajā gadījumā nav skaidrs pedagoga izvirzītais mērķis, iepazīstinot izglītojamos ar šāda satura literāro darbu. Turklāt ir diskutējams, vai 21.gadsimtā „lasīšana priekšā" ir atbalstāma kā mācīšanas metode.”

Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere izteic šaubas, vai „Dekamerona” lasīšana klases priekšā būtu tā lietderīgākā mācīšanas metode, tomēr skolēnu iepazīstināšanu ar šo daiļdarbu nevar uzskatīt par seksuālu vardarbību:

„Kā seksuālu vardarbību šo situāciju noteikti nevar klasificēt. Taču te ir pamatots jautājums par izmantotās mācību metodes (lasīšanas priekšā) piemērotību minētajai vecuma grupai. Līdz ar to šīs situācijas pilnīgākam izvērtējumam būtu lietderīgi vērsties Izglītības kvalitātes  valsts dienestā, kas varētu izvērtēt izmantotās mācību metodes piemērotību.”