Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Jaunieši pamet Rīgu un pārvācas uz dzīvi dziļi mežā. Kāpēc? 319

Sabiedrība
2014. gada 9. novembrī 06:16 2014. gada 9. novembrī 06:16
Kam jānotiek, lai divi mūsdienīgi, labi izglītoti jaunieši, kuri nedēļas nogalēs liek uz ausīm Vecrīgas klubiņus, pēkšņi pārvāktos uz dzīvi dziļi mežā – sēnei līdzīgā dažu kvadrātmetru mājiņā bez elektrības?

Reinis Ruska jau divus gadus ar sievu Danu un meitiņu Emmu dzīvo Kurzemē, gandrīz trīs stundu braucienā no Rīgas. Dana ir no Olaines, Reinis – no Vecmīlgrāvja. Viņa ieguva šūšanas tehnoloģes, pēc tam biroja administratores diplomu, viņš absolvēja Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, pēc tam Banku augstskolu, strādāja par finanšu analītiķi. Savu karjeru Reinis redzēja kāpjam vēl augstāk, tāpēc devās uz Dāniju un iestājās maģistrantūrā. Dānijā viņi abi dabūja darbu – pa naktīm tīrīja vilcienu vagonus.

Tā zeme mūs gaida

Pagrieziena punkts notika brīdī, kad Reinis un Dana, atgriezušies no slēpošanas atvaļinājuma, saņēma ziņu, ka uz darbu varot nenākt. “Savācies pēc šā trieciena, teicu – varbūt pērkam zemi Latvijā,” atceras Reinis. Viņiem bija četras dienas laika – atlasījuši četrus sludinājumus, viņi jau nākamajā dienā brauca skatīties. Kurzeme bija palikusi labā atmiņā no kopīga ceļojuma. Zeme, kas tagad tiek saukta par Debesīm, no Rīgas atradās vistālāk.

“Ceļa nebija, bridām pa kalniņiem un sniegu un, tiklīdz nonācām te, saskatījāmies un teicām – tas ir mūsu!” atminas Reinis. “Atgriezāmies Dānijā, jo bijām nolēmuši, ka te ko sāksim darīt tikai pēc gadiem diviem, taču naktīs nevarējām mierīgi gulēt – visu laiku bija sajūta, ka tā zeme mūs gaida. Un jūlijā ieradāmies ar divām teltīm – vienu gulēšanai un otru, kuru mazajai celt pa virsu, lai ir vēl kāda dzīvojamā telpa. Lielo vējš noplēsa jau pēc nedēļas. Bijām domājuši: kamēr celšu lielo māju, pagaidu dārza mājiņu pirksim gatavu, taču pēc atgadījuma ar telti biju tik šausmīgi dusmīgs par brāķiem, ka nolēmu – arī mazo celšu pats. Trīs mēnešu laikā, līdz pirmajam sniegam, man tā bija jādabū gatava, tāpēc visu taisījām ļoti ātri. Un te nu tas ir – viss maziņais, šķībais un šaurais – mūsu štābiņš.”

Reinis apmierināts norāda uz hobitu estētikā slietu namiņu: dēlīši krustu šķērsu, lodziņi kā šauras acu spraudziņas zem smagajiem jumta plakstiem, tā segums – līgans māla krāvums, saulē saplaisājis. Ne lāga kāds stūris, ne centrs, ne atskaites punkts – lineāla ienaidnieks Hundertvasers aiz skaudības varētu noelsties. “To ceļot, esam pieļāvuši visas iespējamās kļūdas, sapratuši, kā nevajag darīt,” atzīst Reinis, “bet tas ir tikai tāpēc, ka nedarbojamies pēc principa tā dara visi. Jā, reizēm kļūdāmies, bet tā ir mūsu skola.

Cauri šauram priekšnamiņam nonākam dzīvojamā telpā. Visas mēbeles pa perimetru piespiedušās pie sienām, atstājot iespējami vairāk vietas mitekļa iemītniekiem. Folija uz konusveidīgajiem griestiem atgādina kaut ko no zvaigžņu pasaules – astronautu tērpus vai citplanētiešu kuģi – un satraucoši kontrastē ar robusto koka apdari. Lielāko vietu telpā aizņem gulta, ko Reinis taisījis pats. Tajā viņi guļ visi trīs.

“Jā, par zaļo arhitektūru šo var saukt ar pilnām tiesībām,” smej Reinis. Vismaz 90 procenti materiālu ir nozāģēti, izrakti vai nopļauti dabā. Būvniecībai izmantots ne par celtniecības materiālu uzskatītais alksnis, taču pagaidām savas funkcijas pilda, līdz lielajai mājai izturēs. Nezaļas ir vienīgi naglas, skrūves, stikls logiem. Dārgākie pirkumi ir vienkāršā krāsniņa un saules panelis, kas ražo pašu nepieciešamāko enerģijas daudzumu – apgaismojumam un mobilo telefonu uzlādei. Vēl pietiekot urbim. Bez visa cita pagaidām varot iztikt. Vecāki piespieduši paņemt vienriņķa gāzes plītiņu. No sākuma Dana drēbes mazgājusi dīķī, bet ātri vien no šādas eksotikas atteikusies – tagad ved pie kaimiņiem.

Kā izdomāt savu piramīdu

Uzmanība Rusku neparastajam dzīvesveidam īpaši tiek pievērsta ar zaļo domāšanu saistītos datumos, piemēram, Zemes dienā, kad cilvēki tiek aicināti uz stundu izslēgt elektrību. 28. marta Rīta panorāmas sižetā izskanēja apgalvojums, ka nākamo ziemu Ruskas vadīšot jaunajā mājā. Atviegloti uzelpot var visi skeptiķi – tā nebūs. Lielā māja šobrīd ir stabili stāvošs karkass, un, kā viss izskatīsies, skaidrs vienīgi Reiņa galvā.

Sākotnēji bijusi doma par kupolveida ēku, tā esot skaista, taču sarežģīta. Rīkstnieks, kurš pieaicināts noteikt ūdens ņemšanas vietu, bez norādēm nostājies pļavas vidū, pacēlis roku pret debesīm un teicis: “Visums jums jau ir uzcēlis Gīzas piramīdas kopiju...” Reinis atzīst, ka tas bijis pārsteidzoši, jo nekādi nebija licis manīt, ka tajā vietā iecerējis mājas centru, kā arī to, ka tieši par Gīzas piramīdu domājuši, taču ideju atmetuši nepraktisko slīpo sienu dēļ. Palikuši pie daudz racionālākā divpadsmitstūra. Turklāt tas būvniekam ir saudzīgāks, jo izlīdzsvaro sīkus defektiņus.

Gan mazā, gan lielā māja ir bez pamatiem, to stūri balstās uz vecām autoriepām. Šo ideju Reinis noskatījis Dānijā no hipijiem un citiem zaļi domājošiem – vecās riepas var dabūt par velti, tās otrreiz nav pārstrādājamas, tātad, izmantojot tās, darām labu videi. Ārzemēs tās lieto pat par celtniecības materiālu – liek kā ķieģelīti uz ķieģelīša.

Ar līdzīgi zaļu domu brusu impregnēšanai Reinis izmanto izstrādāto mašīneļļu. Ar to krāsos visu māju. “Savā ziņā tas ir eksperiments, un mēs riskējam, taču kaitīgāka par krāsu tā noteikti nav,” Reinis ir pārliecināts. Turklāt esot piemēri, kur šādi apstrādāts koks garāžā un lauku tualetē jau izturējis gadu desmitu pārbaudi. Par jumtu gan Reinis atzīst, ka esot izvēlējies sarežģītāko variantu. Lai ieturētu tā apaļo formu, katrai skārda plāksnei, ar ko tas būs noklāts, esot jāizlokās četrās plaknēs. Pēc ilgas domāšanas Reinis sapratis tehnoloģiju, kā tas darāms, un, ja arī būšot sīki vizuāli defektiņi, tos nevarēšot manīt, jo skārdam pa virsu klās koka dēlīšus.

Šobrīd katra vakara rituāls esot ūdens sildīšana Emmas vanniņai. Tāpat mazgājas arī paši, tāpēc viena no lielākajām ekstrām, kas tiek sagaidīta no jaunās mājas, ir pirtij līdzīga vannas istaba. Uz jumta būs divi lielāki saules paneļi, ar kuru saražoto jaudu pietiks veļas mašīnai un putekļsūcējam – lietām, ko jaunieši atzinuši par tiešām nepieciešamām.

“Pamazām saprotam, kas mums ir ļoti vajadzīgs, taču tas nenozīmē, ka atgriežamies pie patērētāju dzīves uztveres,” vērtē Reinis. “Turklāt nekur nav teikts, ka tad, kad būšu uzcēlis māju, nevarēšu izdomāt efektīvu, alternatīvu veidu veļas mazgāšanai un grīdas tīrīšanai. Pagaidām lietojam benzīna ģeneratoru. Izstrādājot šīs mājas modeli, man ir pārliecība, ka daru to ne tikai sev, bet piemērs noderēs vēl kādam Latvijā vai pasaulē – kā viens cilvēks gada laikā var ne tikai uzbūvēt, bet pat uzražot sev māju, jo arī materiālus – baļķus, kurus mizojam, un pildmateriālu skaidas – gatavojam paši. Tas ir ļoti lēti, vienkārši, un kur nu vēl ekoloģiskāk!

Ideja. Kā pārliecināt matemātiķi

“Jau strādājot bankā, iekšēji jutu diskomfortu. Man likās, ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedrību. Tā ir pārāk materiāli orientēta, neviens nesaprot, kā ir labi dzīvot, nav īsto vērtību, dzīvesprieka, ikdiena netiek piepildīta ar kvalitatīvām lietām, bet ar bižutēriju un butaforijām. Tāpēc tas, ka braucu uz Dāniju studēt un strādāt finanšu jomā, bija tikai oficiālais variants vecākiem un daļēji arī sev,” atzīst Reinis. “Tajos gados man šķita, ka pie vainas ir Latvijas sabiedrība, mēs te esam tādi atpalikuši, bet citur pasaulē to zina. Aizbraucot uz Dāniju, pārliecinājos, ka arī citur to nezina. Lai arī viņiem visa kā ir vairāk, bet tieši to, ko meklēju cilvēkos, es arī tur neatradu. Un mans galvenais secinājums bija, ka jāmeklē sevī.

Un, tā kā jau biju sev atzinis, ka esmu ar mieru pārkārtot dzīvi, aiziet no prestižās finanšu sfēras nebija tik grūti. Smagāk bija, ka zaudējām arī melno darbu. Tad gan vairākas dienas nosēdēju uz dīvāna – kā jebkurš tādā situācijā, arī es biju sašļucis. Taču tajā laikā jau biju iepazinies ar literatūru, kas man palīdzēja sakārtot domāšanu, attieksmi. Līdz tam biju izlasījis daudz, bet mans matemātiskais analītiķa prāts gāza vienu reliģisku teoriju pēc otras, katrā saskatot to klupšanas akmeņus, vājos punktus. Es to darīju ar lielu azartu – panācu, ka teorija sabrūk pati zem sava svara.”

Taču tad Reiņa rokās nonāca pieci smagi sējumi, kuros bija izklāstītas... vēstis no citplanētiešiem. “Jāatzīst, ka šīs grāmatas bija tāds hardcore, smagais metāls. Radītājs it kā man teica – gribēji kaut ko tik fundamentāli neapgāžamu, tad lūdzu! Tagad saprotu, ka nav pat svarīgi, kurš to ir teicis – citplanētieši, cilvēks transā, tu vai sēņotājs mežā –, galvenais, ka mani šīs idejas uzrunā,” stāsta Reinis. “Viena no galvenajām ir tā, ka tad, ja man ir ideja, es nedrīkstu to nobloķēt ar neticību saviem spēkiem, citu cilvēku aizspriedumiem, kādiem globāliem stereotipiem. Un cilvēks ir brīvs savā izvēlē – viņš pats var izlemt, kā vērtēt notikumus. Nekas nav ne slikts, ne labs – ne internets, ne cirvis, bet svarīgi, ko ar to dara. Jebkuru šķietami negatīvu notikumu var pārvērst pozitīvā vai vismaz neitrālā. Ja mēs Dānijā nebūtu zaudējuši darbu, iespējams, nenopirktu zemi Latvijā. Iedomājies, cik neloģiski toreiz rīkojos, tērējot tādai avantūrai! Bez zināma konkrēta rezultāta. Es, kas visu laiku analizēju, rēķināju, saskatīju iespējamos riskus! Bet te kas tāds, ko intuitīvi jutu kā pareizu.

Es varu skatīties savās domās, sajūtās – kāda ir mana enerģija, vibrācija, vai jūtos pacilāts vai sašļucis. Es ļoti domāju, kā to virzu, kā gribu investēt – re, es joprojām runāju finanšu terminos! Teorija iesaka no savas instrumentu lādītes izņemt vainas apziņu, jo tā bremzē radošo garu. To piedzīvoju šovasar. Gatavojoties kāzām un šausmīgā karstuma, dunduru dēļ nesanāca pieķerties mājas celtniecībai. Svētki pagāja, bet darbi joprojām negāja uz priekšu, līdz pieķēru sevi, ka staigāju ar vainas apziņu. Tā mani grauž un bloķē. Kad biju ticis ar to galā, viss aizgāja.

Paradoksāli, bet agrāk pret tādām lietām biju ļoti skeptisks. Lai gan ticēju, ka dzīve tur, ārpus Zemes robežām, ir, bet domāju, ka mēs līdz tai nekad netiksim. Un pēkšņi es sajutos komunicējam ar kādu no viņiem. Protams, jebkurš cilvēks, kam to stāstīju, pavīpsnāja. Tāpēc vairs nesaku, ka lasu citplanētiešu grāmatas. Priekšplānā izceļu ideju, nenorādot, ka tā nāk no amerikāņa, kurš šo informāciju lejupielādē no ārpuszemes civilizācijām.

Visgrūtāk bijis sadzīvot ar tuvinieku neticību. “Mani vecāki bija palielā šokā, Danas mamma uztvēra mierīgāk, taču lielākoties visiem šķita, ka grūtības mūs noēdīs, velti izlietoti līdzekļi un laiks,” stāsta Reinis. “Pamazām visi pierod, ka darām pa savam. Mums var bakstīt – dariet tā, dariet tā, bet pagaidiet, mēs apdomāsimies – ja patiks, darīsim, ja ne, tad nepiespiedīsiet.”

Mēs bijām mežoņi

Latvieši zina teicienu – kur nabadzība pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā. Vai šim pārbaudījumam cauri gāja arī Ruskas? Pirmām kārtām nevar apgalvot, ka viņi dzīvo nabadzībā, bet pieticīgāk gan. Mēs, kas savu dzīvi nevaram iedomāties bez gludekļa, fēna, televizora, mūzikas centra, dušas, vannas, savas telpas, šādu iztikšanu šaurā istabiņā vismaz domās varbūt arī sauktu par nožēlojamu. Lai uz ko tādu parakstītos un, galvenais, izturētu, jāveic garš garīgās pārveides process. Taču sadzīve paliek, un tā neapšaubāmi ietekmē arī attiecības. Kad jautāju, kas bijis grūtākais, Reinis un Dana nedomājot atbild: “Savstarpējās attiecības. Mēs nokļuvām īstā realitātes šovā.”

Fiziski grūts bija jau pats sākums, kad viņi ar teltīm ieradās aizaugušā pļavā. Lai arī vasara cepināja, Reinis ar Danu cauru dienu pārvietojās gumijniekos un viscaur nosedzošos kombinezonos kā tādi citplanētieši, jo citādi nevarēja glābties no kukaiņiem. Tikai pamazām, visu izpļaujot, tie esot atkāpušies zālē, mitrumā.

Teltī viņi gulēja līdz oktobrim, kad naktī temperatūra nokritās līdz nullei un uzsniga pirmais sniegs. Guļammaisi bija labi, bet tie nespēja pasargāt no mitruma, un tas radīja pamatīgu diskomfortu. Taču, svarīgākais – Dana tajā laikā jau bija Emmas gaidībās. Bailes par eksistenci, saspīlējums attiecībās, nepārtraukta cīņa ar mežu, laika apstākļiem uzdzina stresu.

“Man visu laiku bija auksti,” atzīst Dana, un, kad realitātes kodieni kļuva neciešami, viņa aizbrauca pie savējiem uz pilsētu.

“Tas bija lūzums, kad domāju, ka Dana neizturēs, padosies,” saka Reinis. Kādu brīdi viņa tiešām apsvērusi domu, ka, gaidot bērniņu, prātīgāk būtu ziemu pārlaist dzīvoklī.

“Taču es biju stūrgalvīgs,” turpina Reinis. “Man bija iedvesma, ka vajag tagad, esmu atbraucis, gribu un mierā nelikšos! Fiziski bija grūti, un, ja vēl psiholoģiskais, ka attiecībās nav kaut kas kārtībā, tad buķete ir diezgan čābīga.”

Pamatīgs pārbaudījums viņiem bija nepārtraukti būt kopā. “Tas nebija tā – Dana mazgā traukus, es skrūvēju dīvānu. Mēs visu darījām kopā, aci pret aci, dienu no dienas. Vēl tagad reizēm domāju, kā mēs tam visam tikām cauri,” stāsta Reinis.

“Lasīju par kādu pāri Lielbritānijā, kuri, laimējuši lielu naudu, vairs negāja uz darbu un pēc gada izšķīrās,” aizdomājas Dana.

“Tagad jau kā divi pieauguši cilvēki varam runāties civilizētāk,” vērtē Reinis. “Pirms tam bijām kā mežoņi. Ne jau tā, ka briesmīgi bļautu viens uz otru vai nemēģinātu saprast, bet tās emocijas, kas iekšā vārījās... Taču domāju, ka tā būtu jebkuram pārim, ja 24 stundas diennaktī būtu jāpavada kopā. Tad neko nevar noslēpt. Ja nokļūsti realitātē, kur mīļotais ir visu laiku blakus, tad tas sāk tracināt, besīt.

Katram jau tā izturēšanas recepte ir sava, man patika vārdi, ko dzirdēju kādās kāzās, – tev nav jāsaprot otrs cilvēks, vienkārši jāmīl. Un es nemaz necenšos saprast Danu, lai gan, jāatzīst, reizēm esmu šokā, cik ļoti viņas ticība atšķiras no manējās, taču ļauju otram būt tādam, kāds viņš ir. Mēs varam padiskutēt, lai vienotos, kā, piemēram, šodien ģērbt Emmu, taču mierīgi varam palikt katrs pie saviem uzskatiem. Un tad tu uz otru cilvēku skaties kā no malas, kā izrādi, un mīli, kāds ir. Tāda ir mana recepte.”

Sapņu skapis vēl ceļā

Atšķirībā no vecākiem Emma citu vidi īsti nav redzējusi. “Viņa mums ir riktīga kurzemniece,” smej Reinis. “Pēc dažiem gadiem Emma ies skolā, un mēs negribam, lai viņai kaut kādā veidā būtu grūti. Tāpēc jau tagad sākam stāstīt par pasauli, lai, nokļūstot kolektīvā, kur bērni varbūt darīs nesaprotamas lietas, viņa nevis nobītos vai muktu prom, bet reaģētu ar pašapziņu. Mēs gribam, lai viņai būtu savas domas. Lai viņa varētu nedarīt kā visi. Lai aizstāvētu kādu, kuram dara pāri, nevis sarautos melna un maziņa, bet stāvētu ar taisnu mugurkaulu. Pagaidām mēs viņu varam mācīt, taču neprogrammēt, jo tas būtu viskrasākā pretrunā ar manu pārliecību.”

Debesu sētsvidū stāv divas figūriņas. Lāčuks Reinim bija izmēģinājums koka mākslā. Kā senajiem cilvēkiem, kuri, sēžot pie ugunskura, attīstīja savas radošās spējas – zīmēja uz alu sienām dienā medībās pieredzēto vai aiz gara laika drāza kādu zaru, līdz sanāca antilope, lācis vai sievasmāte...

Koka sirsniņa ir Danas pasūtījums kāzām. Tās bija šajā augustā Kuldīgas dzimtsarakstu nodaļā. Abi bijuši uz kempinga atklāšanu Liepājā, un kāda sieviete visu laiku Danu prašņājusi, kas tas Reinis tāds ir. Atbildējusi, ka draugs, taču, pārbraucot mājās, secinājusi – būtu forši, ja varētu teikt vīrs, tad daudzi jautājumi atkristu. Reinis teicis – labi, es jau ziemā tā kā gribēju tevi bildināt, nopirkt kleitu un teikt – braucam! Dana prašņājusi – un kāpēc tā nedarīji? Ai, mēs sastrīdējāmies, viņš noteicis.

“Negribēju lielo līgavas kleitu, tādas krietni maksā, man bija netradicionāla – īsa, ar gariem zābakiem,” Dana skaidro. Sievišķīgi prieciņi, šopings Danai patīkot, pat ļoti, bet pagaidām, kamēr skapja vietā ir kaste, viņi iztiekot ar mazumiņu. Mainoties sezonām, aizbrauc pārkrāmēt koferus, kas glabājas pie tuviniekiem. Sapņu skapi Dana esot Reinim pasūtījusi – jaunajā mājā būšot. Vīrs esot apsolījis arī lielus logus.

Izdzīvošanas skola

Kā viņiem visvairāk trūkst no civilizācijas? “Sabiedrības,” nedomājot atbild Reinis. “Es negribu aizmukt mežā, lai ne ar vienu netiktos. Gluži otrādi – gribu, lai te, rokas stiepiena attālumā, aiz kokiem būtu vairākas tādas mājas kā mums. Kad dzīvoju pilsētā, lielāku tusētāju par mani bija grūti atrast. Nedēļas nogalēs pazudu Vecrīgas klubiņos kā tagad mežā.

Šovasar esot apceļojuši Franciju, iebraukuši Parīzē. Šāds kontrasts reizēm nepieciešams, lai saprastu, kāpēc esi izvēlējies mežu. Reinis un Dana negrib, lai citi domā, ka viņi ir ierāvušies savā čaulā, apvainojušies uz visiem: “Nē, mūsu dzīvesveids nav upuris. Mēs visu darām ar prieku. Un var pat teikt, ka esam politiski aktīvi, jo tas, kā dzīvojam, ir atbilde valstij un sabiedrībai. Vēlēšanās bijām par partiju Brīvība, kuras lozungs ir brīvs no naida un dusmām. Tas ir tīri ideoloģisks balsojums, jo saprotam, ka pie varas šī partija netiks. Lai pie kādas minoritātes cilvēks piederētu, lai kādas kreizī idejas viņam būtu, viņam ir brīvība, ko Radītājs devis. Un mēs gribam iedrošināt tieši politiski tādiem būt – dzīvot savu dzīvi ar tik brīvu apziņu.”

“Mēs tiecamies uz pašpietiekamību,” piebilst Dana.

“Cilvēka eksistencei primārās vērtības ir mājoklis un pārtika. Ar pirmo līdz saredzamam galam esam tikuši, par pārtiku vēl domāsim,” piebalso Reinis. “Esam veģetārieši, kas mežā varbūt nav prātīgi, bet iztiekam labi. Daļa pārtikas izaug siltumnīcā, marinējam sēnes, vārām priežu čiekuru sīrupu. Bērns pavasarī pats iet pie kociņa, ēd jaunās skujas, pumpurus, un es aiz auss esmu aizlicis, ka nākotnē vajadzēs visu pļavu ēst, te ir tik daudz veselīgu augu”.

Šobrīd nauda tiek tērēta galvenokārt darbarīkiem un pārtikai. “Ar laiku vēlamies sevi nodrošināt paši, lai no veikala būtu jāved vienīgi tas, ko nevaram saražot, – sāls, cukurs, milti,” saka Dana. Viņai patīk rušināties dārzā, kas gan pagaidām izskatoties pēc parodijas. Taču siltumnīcā tomāti izauguši brangi kā sivēni un čili pipars tik vitāls, ka smaržo pa gabalu. Dana esot izlēmusi algotu darbu vairs nestrādāt. Dažreiz gan uznākot vainas apziņa, tad Reinim sakot, ka esot slinka un nelietderīga, uz to vīrs atbildot – bet paskaties, cik gudru bērnu tu audzini!

Dānijā ar melnstrādnieka darbu esot varējuši nopelnīt tā, ka pieticis zemes iegādei, mašīnai un iekrājumiem, lai varētu dzīvot šos divus gadus. Palaimējies, ka Valsts meži tīrījuši meliorācijas grāvi uz viņu zemes – nogāzuši kokus, tie izlietoti lielajai mājai. Reinis palīdz tēvam vadīt uzņēmumu – kad vajag, aizbrauc līdz Rīgai, bet pārsvarā caur internetu telefonā, no tā arī esot papildu ienākumi. Reinis piemet domu, ka tad, kad būšot izstrādāts lielās mājas projekts, to varētu patentēt. Varbūt aiz dīķa uzbūvēšot viesu namiņu, kurā uzņemt eksotiku alkstošus tūristus. Turklāt katra šeit pavadītā diena ieguldīta praktiski izmantojamā gudrībā.

“Pirms diviem gadiem mācēju tikai Ikea mēbeles salikt, tagad mani var izmest Sibīrijā, un pēc laika jau mums būtu saimniecība.”

Turklāt viņi tikpat kā neslimojot. Protams, nevarot zināt, kas notiktu, ja padzīvotu pilsētā, bet meža vidū varot saslimt vienīgi tad, ja galīgi par sevi nerūpējoties.

Debesīs ir Brazīlija, Sibīrija, Somija un Francija

“No rīta te, aiz dīķa, gulēja alnis. Ātri paķēru mazo, lai parādītu, viņš mūs ieraudzīja, bet prom nemuka. Tikai piecēlās, pāris reizes apgriezās un sāka grauzt kociņu. Mēs jau zinām – kā vakarā pazūdam mājiņā, tā viņi no meža ārā, jo no rīta viss sētsvidus nopēdots,” labdabīgi stāsta Reinis. Ieroča viņam nav – pārliecības dēļ.

Sarunas laikā augstu virs galvām planē liels ērglis – no tā lai baidās zaķi un sīkie putni. Sētsvidū apdraudējums esot vienīgi burkāniem – tos apgrauž kurmji un kaut kas žurkveidīgs. Reizēm atnāk arī pa ziņkārai lapsai, iespējams, jūt garspalvainā truša smaku – tas ir imigrants no Dānijas, drīz pārcelsies uz istabu, siltumā. Reinim ir sava recepte, kā sadzīvot ar mežu, – ejot pa to, nedrīkst būt pārlieku kluss. Šā vai citādi vajag patrokšņot, tā liekot manīt par sevi, lai zvēri var ieturēt distanci. Citādi var gadīties, ka pēkšņi ar kādu saduries aci pret aci, un tad zvērs aiz izmisuma var arī uzbrukt.

“Ierodoties pirmoreiz, bija karsts jūlijs, un es Danai teicu, ka te ir kā Brazīlijā – viss lekns, lieli tauriņi, smaržo. Tad nāca rudens, un es paliku bez valodas – tāds krāšņums, pie mums ir kā Sibīrijā. Ziemā zari eglītēm zem sniega noliecās līdz zemei, un es teicu – kā Somijas ziemeļos. Bet pavasarī visādas puķītes plaukst, gaiss smaržo, un mums ir Francija. Par to nevar beigt priecāties,” klāsta Reinis.

Viņi dzīvo saskaņā ar dabas ritu un svin saulgriežus. Debesis virs Rusku zemes izliekušās kā Belševicas grāmatā „Zem zilās debesu bļodas” – tādas svaigas un neapbružātas, kā Dievs tikko radījis. Reinis Danai ir solījis balkonu, no kura vērot zvaigznes, viņai ir īsts teleskops.

“Esmu kļuvis nelabojams praktiķis, un izskatās, ka ne balkona, ne jumta loga nebūs. Taču zvaigznes vērosim, kaut ko jau izdomāsim,” Reinis izklausās pārliecinošs. Kā ar citplanētiešiem? He, he, man jau patīk par viņiem parunāt, viņš nosmej: “Esmu pārliecināts, ka viņi vēro katru no mums. Varbūt kādreiz apciemos? Jā, viņiem esam atvēlējuši pļaviņu tur, kur šorīt alnis gulēja. Vai tik netrāpīs dīķī? Nu, es domāju, ar viņu iespējām...”

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Ansis Landorfs

Citi šobrīd lasa

Kā ātri un vienkārši pagatavot sieru - un kur pēc tam likt sūkalas
7 lietas, kurām nav jāatrodas virtuvē uz darba virsmas
Pusaudze noslepkavo savu labāko draudzeni, jo svešinieks internetā par to piesolījis 13 miljonus dolāru 25
Tēmas: Dzīvo mierā
Skatīt visus komentārus

Почему Гарри носит обручальное кольцо, а Уильям нет: комментарий дворца

«Мисс Москва-2015» Оксана Воеводина рассказала, как начался ее роман с королем Малайзии