Skarbās Anglijas latviešu pārdomas: "Kāpēc Tev, māt Latvija, mēs neesam vajadzīgi?"
Daudziem jo daudziem latviešiem 18. novembris bija parasta darba diena viņu mītnes zemēs ārpus Latvijas, uz kurieni viņi bijuši spiesti doties normālas dzīves meklējumos, tostarp arī Anglijas latviešiem. Daudziem 18. novembrī nebija svētku sajūtas. Kasjauns.lv publicē dažas mūsu tautiešu pārdomas.
„Pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem, kad reģistrējos portālā draugiem.lv, manā draugu lokā bija tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kuri dzīvoja ārzemēs. Desmit gadu laikā no nemainīgā paziņu loka ārzemēs dzīvo jau vairāki desmiti mani radi un draugi. Tikai viens no viņiem ir atgriezies atpakaļ Latvijā. Dramatiski... 18. novembrī visiem aizsūtīju sirsnīgu apsveikumu Valsts svētkos. Līdz ar atpakaļ saņemtajiem laba vēlējumiem diemžēl saņēmu arī vairākas e-vēstules no pirms dažiem gadiem aizbraukušajiem draugiem ar skarbiem, Latvijas valsti ne visai cildinošiem vārdiem,” Kasjauns.lv pastāstīja rīdzinieks Pēteris un uzticēja saņemtos vēstījumus no ārzemēm. Kasjauns.lv lasītājiem. Piedāvājam pāris Anglijas tautiešu pārdomas Valsts svētkos (vēstuļu autoru vārdi mainīti):
„Dvēseles salst joprojām, vien vēderi pilni”
Katrīna no Notingemas raksta: „Šis jau būs trešais gads pēc kārtas, kad sagaidu 18. novembri svešumā un ik reizi sūtīju atbildes sveicienus draugiem, kas, cēlu jūtu vadīti, tos sūtījuši man. Es gan to darīju vien aiz pieklājības. Ir pieņemts par jubilāru runāt tikai labu, bet Tu jau zini, ka mēdzu nelikties zinis par vispārpieņemtām normām, ja man tā tīk. Urrāpatriotus ar švakiem nerviem aicinu tālāk nelasīt.
Mēdz Dzimteni par māti dēvēt, bet man gan nešķiet, ka laba ir māte, kas nedzird, ka viņas bērni, pa pasauli izkaisīti, raud. Raud tāpēc, ka māte pati viņus aizbiedēja prom - izsalkušus, ar nosalušām dvēselēm un dvēseles jau salst joprojām, vien vēderi pilni. Vai dzimšanas dienā mums jāsveic un jāsumina tādu māti? Māti, kuru tik ļoti mīlējām, ka dzīvības nebija žēl par viņu atdot?! Māti, kas mūs nodeva?! Mēs sveicam svētkos tos, kas mūs ar prieku gaida ciemos, kas mums ir tuvi, bet taču ne tos, kam neesam vajadzīgi, kas uzgriež mums muguru. Mīlestībai vajag divu. Nevar mīlēt gadu desmitiem kādu, no kura pretī saņemam vien lamas vai vienaldzību.
Man šī valsts atņēma daudz mīļu cilvēku, kas palika Latvijā, atņēma vietas, kas saistās ar dārgām atmiņām, vietas, kuras, iespējams, vairs neredzēšu, atņēma iespēju ik dienu apkārt dzirdēt mūsu skaisto valodu, iespēju baudīt kultūru, atņēma darbu, kas man tik ļoti patika, atņēma pusi dzīves. Es noliecu galvu savas jaunās audžumātes priekšā, kas tik labi par mani rūpējas, bet sirds velk atpakaļ pie mammas. Kāpēc Tev, māt, mēs neesam vajadzīgi?!
Vēl joprojām pat neizsaiņots stāv Latvijas karogs, ko mana māsiņa ar lielu mīlestību man sūtīja, lai to savā mājā pie sienas pielieku, bet man neceļas roka to darīt, jo sirdī tāds rūgtums, ka tā būtu liekulība. Piedod, māšuk! Varbūt nākamgad? Varbūt pāries?”
„Latvijā jau sen būtu badā nomirusi”
Savukārt Inese no Londonas raksta: „Paldies par iejūtīgajiem vārdiem, bet es diemžēl esmu spiesta dzīvot Anglijā, jo Latvijā es jau sen kā būtu badā nomirusi. Šeit man ir darbs, kaut arī smags, jo strādāju fabrikā pa 12 stundām dienā. Bet šeit es esmu paēdusi, apģērbusies, meitu izskolojusi. Kā visi latvieši, gribu atpakaļ uz Latviju, bet Latvijas ministru prezidente septembrī, kad ciemojās Londonā, vēstniecības namā, pateica, ka Latvijā mums neesot ko meklēt, lai strādājot un dzīvojot te.”
