"Jā, man ir nācies pat kauties" - vijolniece Linda atklāj ielu muzicēšanas aizkulises Rīgā

Līdzīgs viedoklis kopā ar izteiktu vienaldzību izsenis raksturojis arī Rīgas pašvaldības nostāju. Apkopojot atsevišķu varasvīru ik pa laikam izteiktos priekšlikumus saistībā ar galvaspilsētas centra sakārtošanu, atliek secināt, ka idejas aprobežojas vien ar pilnīgu tuneļu „skalošanu”, bez šķirošanas izdzenājot visus „nekvalitatīvās mūzikas” spēlētājus. No kurienes šāds priekšstats? Atliek vien mirkli uzklausīt Lindu, lai saprastu – ielu muzicēšana nav nedz problēma, nedz traucēklis, Rīgas tuneļos slēpjas nesakārtota „nozare” ar potenciālu, kura realizēšanai vajadzīga vien attiecīgo iestāžu uzmanība.

Mūzika Lindas dzīvē ienākusi salīdzinoši vēlu, toties tas noticis dabiski, caur iedvesmu nevis kā vecāku uzspiests sevis realizācijas mēģinājums. Izšķirošais brīdis pienācis pirms aptuveni pieciem gadiem, kad Linda mācījusies 10. klasē. Lindas uzmanību pievērsis populārais vācu vijolnieks Deivids Gerets (David Garret) un viņa daiļrade. Piedzīvotais esot izraisījis spēcīgas emocijas un meitene nolēmusi pievērsties instrumentam, kas šodien, kā Linda apstiprina, „ļauj izdzīvot pašai, nopelnīt apģērbam, pārtikai un pienācīgi parūpēties par veselību”. Lindas drošais un labsirdīgais skatiens tiešām pārliecina – meitene ar savu izvēli un dzīvi kopumā ir apmierināta, tomēr sevis pieteikšana Rīgas centra tuneļos sākumā esot bijusi moku un pārdzīvojumu pilna. Ideja par muzicēšanu ielās pirmo reizi atnākusi, vērojot netālu no mājām bieži sastopamo akordeonistu, kurš esot bijis draudzīgs, atvērts un iedrošinājis izmēģināt savas spējas. Pirmā uzstāšanās reize izvērtusies kā visīstākās ugunskristības – pārliecība par savām spējām gandrīz pilnībā pagaisusi brīdī, kad vijole izvilkta no somas: „Ak Dievs, ko es šeit daru? Cilvēki noteikti domā, ka es esmu galīgi traka!” smej Linda.

„Tunelis diktē, ko tev darīt,” aprakstot sev līdzīgos, stāsta Linda. Tikt pie laika un vietas šeit jauniņajam esot teju neiespējami. Lindai paveicies ar veiksmīgu apstākļu sakritību – kāds no vietējiem mūziķiem nodzēris savu instrumentu un meitene nevilcinoties izmantojusi šo iespēju, vienkārši paziņojot, ka šī vieta un laiks tagad pieder viņai. Starp tuneļa muzikantiem valdošā sāncensība esot ļoti spraiga un bieži pāraug atklātā agresijā un vardarbībā. „Man nācās kauties,” atzīst Linda.

Neticami, bet jaunā mūziķe ir spiesta savu teritoriju nepārtraukti aizstāvēt no agresīvajiem „kolēģiem”. Tie nāk klāt dziesmu laikā, draud izrēķināties, sper pa Lindas mantām un mēģina viņu aizbiedēt. Nesaskaņas noved pie strīdiem, bļaušanas un ir saukta arī policija. Linda šokē ar stāstu par kādu īpaši agresīvu ģitāristu, kurš izdevīgākas muzicēšanas vietas un laika dēļ piekāvis sirmu kundzi ar akordeonu. Sirmgalve nonākusi slimnīcā un neilgi pēc tam nomirusi. Mūziķi zinājuši – tante ir ļoti slima un spēlē tunelī, lai spētu nopelnīt naudu zālēm.

Vai mūzika ir tā vērta? Kas motivē 22 gadus jauno vijolnieci tā cīnīties par savu vietu zem blāvajām Rīgas tuneļu lampām? Sarunas gaitā viņa atkārtoti min savu bagātīgo pieredzi, kas iegūta, spēlējot ārzemēs, un kļūst skaidrs – šī cīņa ir par savu identitāti. Linda atklāti stāsta, ka ienīst rutīnu. Iedomāties sevi ofisā, atsēžot stingri noteiktas darba stundas, ir teju neiespējami. Viņa grib pilnībā kontrolēt savu dzīvi, un kompromisiem šeit neesot vietas. Lai arī par Lindas entuziasmu šaubu nav, pagaidām nerodas arī pārliecība, ka tuneļu muzikantiem ir pa spēkam sasniegt pilsētas pašvaldības ausis. Tas mainās brīdī, kad Linda, tuneļa vidū, fona mūzikas pavadījumā iesāk spēlēt „Jon Bon Jovi” dziesmu „Blaze Of Glory”. Lai sajustu, nav nepieciešama dziļa izpratne par mūziku, jo tā, galu galā, ir universāla valoda un nav šaubu par to, ka Lindai ir liels talants. Par to liecina cilvēki, kas burtiski minūti pēc dziesmas sākuma sāk Lindu pamanīt un vijoles somā iekrīt pirmās monētas. Uz brīdi pie somas pat izveidojas rinda! „Situāciju vajag sakārtot! Citās valstīs lietas notiek pavisam savādāk!”, paziņo Linda. Viņa aizrautīgi stāsta, ka ielu mūziķus Briselē uztver kā vērtīgu pilsētas tūrisma elementu, kamēr Latvija nešķiro, sliktākajā gadījumā situāciju kopumā uztverot kā problēmu. Linda stāsta, ka Briselē, piemēram, ir iedibināta kārtība, pēc kuras speciāla komisija cītīgi izvērtē katru ielas muzikantu, atbilstošajiem kandidātiem izsniedzot maksas licenci spēlēšanai ielās. Tādējādi tiek novērstas potenciālās nesaskaņas, regulēta mūziķu darbība un ietekme uz pilsētas vidi.

Vēl 2013. gadā Rīgas pašvaldības nostāju šajā sakarā raksturoja vienaldzība. Licenču sistēmas ieviešana par spīti minētajām priekšrocībām nenotika. Arī šobrīd pastāv tā pati kārtība. Rīgas pašvaldība apgalvo, ka muzikantu regulēšana nozīmētu papildus izmaksas un kopumā, izvērtējot situāciju, tas neesot vajadzīgs. „Tā ir liela birokrātija. Rīgas pašvaldības mērķis nav bez nepieciešamības kontrolēt un regulēt sabiedrību,” portālam Kasjauns.lv apgalvo Rīgas pašvaldības sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietnieks Uģis Vidauskis. Svarīgi ir pieminēt, ka saistībā ar ielu muzikantiem nepastāv vecuma cenzs, proti, ar to var nodarboties arī bērni. Uz visiem šiem cilvēkiem kopumā šobrīd attiecas vien vispārīgi sabiedrisko kārtību regulējoši noteikumi - policijai esot jāzvana tad, kad ar mūziķi nevar sarunāt, lai spēlē klusāk, vai beidz traucēt kārtību. Uz jautājumu vai situācija kaut kad varētu mainīties, pašvaldības pārstāvis atbild sekojoši: „To ir grūti prognozēt. Iespējams, attīstoties tūrismam, arvien vairāk tiks runāts par šo situāciju un tas novedīs pie kādas sistēmas, kas ielu muzicēšanu regulēs līdzīgi, kā tas tiek darīts Eiropas Savienības lielākajos tūrisma centros.” Runājot par jauniešu perspektīvām Latvijā kopumā, Linda izsakās ļoti skeptiski un piebilst, ka gadījumā, ja arī ielu mūziķu situācija sāks pasliktināties, viņa valsti pametīs.