Murgs trīs gadu garumā: Aljona stāsta par dzīvi Raimonda Stepkas verdzībā

Pēc Aljonas Lavrenovas teiktā, viņas kopdzīve ar Raimondu Stepku no 2007. līdz 2009. gadam bija pārvērtusies par prātam neaprakstāmu murgu. Raimonds Aljonai atņēma ne tikai naudu un dokumentus, viņai draudēja, bet arī meiteni pakļāva pazemojošiem pārbaudījumiem – sita viņu, lika viņai ar rokām grābt kūtsmēslus, badināja viņu, nelaida uz tualeti… Meitene to visu pacieta, jo baidījās par savu māti un māsu, kurām Raimonds solīja darīt ko sliktu, ja viņa neklausīs vīrieša iegribām. Tagad, kad jau pagājis kāds laiks un gan pati Aljona, gan viņas ģimene ir pietiekošā attālumā no Raimonda, viņa sadūšojusies atklāt pārdzīvoto, lai citus pasargātu no Raimonda vardarbības un krāpniecības.

Aljona Kasjauns.lv teica, ka vairs nebaidās atklāt patiesību un ir gatava pret Raimondu liecināt arī policijā. Pats Raimonds Stepka gan visas viņam izvirzītās apsūdzības kategoriski noliedz. Ja Aljona teic, ka viņas kopdzīve ar Stepku bija prātam neaptverams murgs, tad vīrietis Kasjauns.lv apgalvoja, ka kopdzīve bijusi „ļoti laba un jauka” līdz brīdim, kamēr viņš draudzeni pieķēris gultā ar citu vīrieti.

Jāteic, ka savulaik Raimondam Stepkam jau bijusi saķeršanās ar likumu. Piemēram, 2004. gadā Augstākās tiesas Senāts spēkā atstāja Stepkam piespriesto trīs gadu cietumsodu par sutenerismu. Stepka par 30 latiem kādam Mārim Bukovskim piegādāja Rīgas Centrālstacijā savervētas meitenes, kuras pēc tam nosūtīja seksverdzībā uz Vāciju. Tiesas prāvas laikā Stepkam veica psihiatrisko un psiholoģisko ekspertīzi, kura viņu atzina par daļēji pieskaitāmu. Pats Stepka Kasjauns.lv teica, ka notiesāts nepatiesi un viņš tikai Bukovski iepazīstinājis ar meitenēm, kuras gribēja doties darbā uz Vāciju un par to nav nopelnījis ne santīma.

Šajā desmitgadē Raimonds Stepka izcēlies ar vairākkārtējiem lūgumiem pēc palīdzības. Putrojoties skaidrojumos par savas ģimenes stāvokli un savas veselības stāvokli viņš labdariem prasa ziedot visu – sākot no bērnu drēbītēm un pārtikas un beidzot ar visu pārējo, kas noderīgs sadzīvei. Kasjauns.lv nesen rakstīja, ka nesen Stepka atkal atgriezies interneta vidē un tagad ziedojumus lūdz sava sievastēva Zigurda Beņķa vārdā. Internetā tiek izplatītas raudulīgas vēstules, kurās izmisīgi tiek lūgta palīdzība Stepkas ģimenei.

Pēc kārtējā Kasjauns.lv raksta par Stepku redakcijā ieradās kādreiz no šī vīrieša cietusī Aljona Lavrenova. Pats Stepka gan sievieti sauc par nenosvērtu, neuzticīgu un vieglprātīgu būtni, kura melo, bet Aljona vīrieti apvaino šausmīgā vardarbībā. Kasjauns.lv publicē Aljonas stāstu.

„Viņš nekautrējās mani apsaukāt un iesist”

„Ar Raimondu iepazinos Rīgas autoostā, tā arī vārds pa vārdam mūsu attiecības veidojās. Viņš man piedāvāja darbu – sāku tirgot puķes „Saktas” tirdziņā, bet Raimonds strādāja Zolitūdē, pie saimniekiem, kas audzēja ziedus. Naktīs strādāju „Saktas” tirdziņā. Viss it kā bija normāli. Mani, kā jau jaunu meiteni, Rīgaa fascinēja – te bija gan darbs, gan kur dzīvot.

Vienu vakaru man vajadzēja samainīt lielās naudaszīmes un es iegāju spēļu zālē „Fēnikss”, kas atrodas blakus „Saktai”. Un tur Raimonds spēlēja azartspēles! Tad uzzināju, ka viņš ir atkarīgs no azartspēlēm un sākās visas šausmas. Mājās atradu dokumentus un uzzināju, ka viņš vervējis un pārdevis meitenes seksverdzībā uz Vāciju, ka viņš par to bijis tiesāts.

Kad Raimonds tovakar atnāca mājās, viņš saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Pateicu, ka es visu zinu. Kopš tā laika viņš mani sāka sist un lamāt, noteikt, ko vilkšu mugurā, kādā krāsā krāsošu matus un tā tālāk. Tā bija elle! Viņš pat cilvēkos mani nekautrējās apsaukāt vai man iesist”.

„Vienu laiku dzīvojām un strādājām Kandavā kādā zemnieku saimniecībā, kur vajadzēja kopt un barot cūkas un govis. Strādājām abi, bet naudu saņēma tikai viņš. Viņš mani sita un pazemoja, ja kaut ko laikā un nepareizi izdarīju. Reiz man sasvērās ķerra ar kūtsmēsliem. Viņš to apgāza un pēc tam man ar plikām rokām visus mēslus lika sakrāmēt atpakaļ ķerrā, kaut gan pats ar dakšām stāvēja līdzās. Es tiešām baidījos, ka viņš mani var nodurt.

Saprastu, ja šāds trakums uznāktu dzērumā, bet viņam tas uznāca skaidrā prātā. Paskaties uz viņu un saproti – tūlīt sitīs! Viņš sita vietās, kur to nevar pamanīt, ne pa seju.

Vēlāk strādājām gaterī Kalnciemā. Tur cilvēki viņa dēļ ar mani baidījās runāt, jo Raimonds man aizliedza ar citiem runāt. Mani ieslēdza istabā un neļāva to atstāt. Kāpu ārā pa logu, lai varētu vienkārši parunāt ar cilvēkiem. Biju viena pati, bet visapkārt taču bija cilvēki. Kaimiņos dzīvoja mājas saimnieki, kuri ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā. Uzrakstīju mammai vēstuli, un saimnieka sieva aizsūtīja.

Tad arī uzzināju, ka Raimonds grib mani pārdot. Es pateicu, ka visu zinu un teicu, ka nekur nebraukšu. Viņš gan uzstāja – brauksim uz Vāciju, tur būšu mājkalpotāja, viņš strādās celtniecībā, būs baigā naudu. Es uzstāju, ka nebraukšu un viņš palika aizvien zvērīgāks”.

„Ar asarām acīs stāvēju pie spēļu automātu zālēm un redzēju, kā viņš nospēlē visu - gan manu, gan savu naudu. Viņš tiranizēja manu mammu un māsu, zvanījās, sūtīja visādas draudu īsziņas, lai nemeklē mani, jo es viņas negribu redzēt. Reiz viņš man pie rīkles pielika nazi un lika zvanīt mammai un teikt, ka negribu viņu redzēt. Tā ar asarām acīs mammai arī zvanīju.

Ar Stepku paliku tikai tāpēc, ka no viņa nevarēju aizbēgt, jo baidījos, ka viņš kaut ko var nodarīt manai mammai vai māsai.

Tagad viņš mani nevar atrast. Pirms diviem gadiem viņš man Draugiem.lv uzrakstīja vēstuli, kurā lūdza piedošanu par visu. Es atbildēju, ka nē. Varbūt kādreiz varu piedot, bet aizmirst nē, tas ir uz mūžu. Uzrakstīju, lai viņš pats uz sevi paskatās spogulī. Kopš tā laika viņš man nav atbildējis”.

„Nevarēju aiziet pat uz tualeti”

„Vai viņš nodarbojās arī ar krāpniecību, kamēr bijām kopā, nezinu. Bet viņam visu laiku bija kādas slepenas darīšanas, slepeni zvani. Viņš vienmēr no kāda gaidīja pārskaitām naudu.

No Raimonda aizbēgu, kad pārcēlāmies uz Mazsalacu. Ar skrūvgriezi atlauzu durvis, savācu visas mantas un aizmuku. Mamma pirms tam man bija iedevusi naudiņu, lai varu aizbraukt prom. Sazvanījos ar māsu, lai viņa mani sagaida Valmieras autoostā. Autobusa pieturā trīcošām kājām gaidīju autobusu, baidījos, lai Raimonds pēkšņi man nepienāktu klāt. Vēlāk man piezvanīja kaimiņiene, kas man palīdzēja atlauzt durvis, un teica, ka Stepka mājās ieradies 15 minūtes pēc manas aizbraukšanas un šausmīgi ārdījies.

Trauma ir palikusi. Es tagad dzīvoju kopā ar vīrieti, mums ir ģimene. Un viņam sākumā ar mani bija ļoti, ļoti grūti. Man joprojām nepatīk, ka man pārāk tuvu atrodas kāds vīrietis. Es bēgu prom, ja man tuvāk pienāk kāds vīrietis, es jūtos apdraudēta.

Kad dzīvoju kopā ar Raimondu, viņš man atņēma visu nopelnīto naudu un to nospēlēja spēļu automātos. Kad kaut ko vinnēja, nopirka man apģērbu un lika man to atstrādāt.

Viņš mani atstāja vienu dzīvoklī bez pārtikas, ieslēgtu, nevarēju aiziet pat uz tualeti. Es visu laiku cietos un kopš tā laika man ir veselības problēmas”.

„Tolaik, kad dzīvojām kopā ar Stepku, par viņu nesūdzējos ne policijai, ne pašvaldībai. Jo kas būtu mainījies? Viņš policijā norunās savu sakāmo, atnāks mājās un mani vēl noslaktēs. Vienreiz Ziemassvētkos sēžam mājās, vakariņojam un viņš pēkšņi prasa – ko darītu mana mamma, ja viņai aizsūtītu manu galvu, bet māsai – manas rokas un kājas? Es šausmīgi nobijos, viņš mani iebiedēja… Es nedrīkstēju smieties un es nedrīkstēju raudāt, jo par to saņēmu sitienus.

Uzzināju, ka Stepka tagad dzīvo Valmierā, tāpēc vairs uz Valmieru nebraucu. Viņš tur skraida apkārt un negribu viņu sastapt.

Tagad esmu gatava liecināt, arī policijā. Esmu gatava runāt par Stepku, lai cilvēki no viņa uzmanās.

Reiz, kad dzīvoju Mazsalacā, paņēmu šņabi un aspirīnu un to visu sadzēros, tad man bail palika. Dzēru pienu, lai viss skalojās ārā. Nodomāju – kāpēc man sev darīt pāri? Bet no otras puses – ja es no viņa nevaru tikt prom dzīva, tad vismaz tā varu tikt prom no šī vājprāta.

Viņš man atņēma visu, kas man bija dārgs un mīļš. Kad Kasjauns.lv izlasīju rakstu par Stepku, man atkal uznāca naids un dusmas, gribēju cilvēkiem palīdzēt no viņa izsargāties”.

Kasjauns.lv/Foto: Rojs Maizītis, ekrānuzņēmums no draugiem.lv