2015. gada 7. janvārī, 12:00

Izredzes glābt bērnu sarūk ar katru dienu

Jauns.lv

Man ir notikusi liela nelaime, un man vairs nav spēka tikt galā ar to, man ir vajadzīga jūsu palīdzība! Mana dzīve pārvērtās par bezgalīgu bēdu ceļu, jo visu laiku pārdzīvoju par manu meitiņu, kad viņai noteica diagnozi: iedzimtā toksoplazmoze, hidrocefālija, atpalicība, anēmija. Doma par manas meitiņas stāvokli ir nepanesami smaga, un Latvijas ārsti jau ir izdarījuši visu, kas bija viņu spēkos, lai palīdzētu manai meitiņai!

Izredzes glābt bērnu sarūk ar katru dienu...

Katru rītu es mostos un katru vakaru eju gulēt ar asarām acīs. Es ļoti gribu, lai manu meitiņu izārstētu! Mums var palīdzēt Behterovas institūtā, kur ir jāiziet 4 ārstēšanās kursi 3000 eiro vērtībā katrs. Tas nozīmē, ka pavisam ir vajadzīgi 12 000 eiro. Bet mums vienkārši nav tādas naudas! Ar katru dienu manai mazulītei ir arvien mazāk izredžu… Un tagad mans vienīgais glābiņš esat jūs, jūsu līdzcietība, jūsu palīdzība! Palīdziet mums izglābt manu meitiņu!

Viss taču bija sācies tik labi! Mēs ar vīru bijām tik laimīgi, kad uzzinājām par ilgi gaidīto grūtniecību. To rūpīgi uzraudzīja ārsti. Visi analīžu un ultrasonogrāfiju rezultāti uzrādīja, ka viss esot kārtībā. Kārtējo reizi ultrasonogrāfiju un apskati mēs veicām 32. nedēļā. Pēc rūpīgas skenēšanas mums pateica, ka mūsu bērniņam galvā ir divas reizes vairāk šķidruma nekā tam vajadzētu būt.

Prognozes nebija pozitīvas! Emocijas un asaras par iespējamajām prognozēm pārņēma mani, ka nevarēju turēt sevī. Sāpes un izmisums par vēl nepiedzimušu mazulīti nelika mierā mājupceļā.

No uztraukuma mājās man nogāja ūdeņi, un mēs devāmies uz dzemdību namu. Jau nākamajā dienā man veica operāciju un šajā pasaulē ieradās mana mazā meitiņa. Pēc pirmējās apskates viņu aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.

Pēc nedēļas es viņu beidzot ieraudzīju. Tik mazs cilvēciņš gulēja pieslēgts pie sistēmas, ar sensoriem pie visiem svarīgiem orgāniem.. No šī skata man asaras bira aumaļām pa vaigiem. Tikšanās ar ārstējošo ārstu nepalīdzēja nomierināties, bet gan iedzina šokā. Mums noteica diagnozi: iedzimta toksoplazmoze, ko apgrūtina hidrocefālija, plus atpalicība un, iespējams, pat aklums vienai actiņai. Visas mūsu cerības sabruka vienā mirklī. Veselu mēnesi es braukāju uz slimnīcu kā uz darbu, lai tikai būtu blakus manai meitiņai un skatītos, kā viņa guļ. Gandrīz katru dienu mūs izmeklēja speciālisti. Man bija neizturami smagi sarunāties ar viņiem, jo ar katru reizi ziņas bija arvien sliktākas. Trīs nedēļu laikā mums veica trīs šuntēšanas operācijas uz viņas mazās galvas. Kā man sāpēja sirds, kā man brīžiem pat dzīvot vairs negribējās! Pēc piecām nedēļām mūs izrakstīja no slimnīcas, un ārsti pateica, ka ir izdarījuši visu, ko varējuši. Man ir neizturami smagi dzīvot ar domu, ka mans bērns jau pusotra mēneša vecumā ir invalīds! Es ļoti gribu viņai palīdzēt augt kā citi bērniņi. Mēs ļoti gribam, lai mūsu meitiņa izveseļotos. Mēs sapņojam par to, kad viņa sāks smaidīt, teiks savu pirmo vārdu, nostāsies uz kājiņām un dosies pirmajā klasē, attīstīsies un augs kā citi bērni. Jo vecākiem nav nekā svarīgāka par savu bērnu veselību un laimi!

Mūs no visas sirds lūdzam jūs nepamest mūs nelaimē vienus! Pusotru mēnesi veca mazulīte ir pelnījusi laimīgu bērnību un nākotni, bet viņas stāvoklis tikai vēl vairāk pasliktinās! Jūs esat mūsu pēdējā cerība – ziedojiet mūsu mazajai Viktorijai!