Kāpēc Jūrmalai ir veicies vairāk nekā Kannām?

Jūrmala kā kūrortpilsēta ir unikāla, mums citas tādas nav, īpaši tik tuvu galvaspilsētai. Lai izbaudītu svētos saules mirkļus, kas šajos platuma grādos vasarās nemaz tik dāsni nav pieejami, rīdzinieki Jūrmalu lieto ļoti intensīvi. To apliecina pārpildītie vilcieni un garās automašīnu rindas jau pirmajā pavasara saulainajā dienā.

Taču kopš padomju laikiem Jūrmala kā atpūtas vieta ir radikāli mainījusies. Toreiz te bija pieci seši krogi un ne pārāk kopta vide, vismaz tāda, kādu saprotam Eiropas kūrortpilsētu kontekstā, – ar infrastruktūru, kur ik pēc 100 metriem varētu lietot kafejnīcu, restorānu, tualeti, veloceliņu, autostāvvietu.

Pēdējo 20 gadu laikā pilsēta strauji attīstītas, noris intensīva būvniecība. Mūsu arhitektu birojs vien ir uzbūvējis vairāk nekā desmit viesu namus vai villas – dažas ir rekonstruētas, dažas ir jaunbūves. Mūsu klientiem ir augstas prasības, tāpēc ir divtik patīkami, ka vairākumam vēsturiski un arhitektoniski vērtīgo Jūrmalai tipisko koka, kā arī funkcionālisma stila ēku mums ir izdevies saglabāt veco, dabisko substanci, bet mūsdienīgam telpas paplašinājumam esam spējuši atrast konkrētai arhitektūrai atbilstīgus risinājumus, saglabājot pilsētai raksturīgo mērogu un garšu. Ir laba sajūta, kad redzi, ka grausts pārvērties gaumīgā villā ar iekoptu dārzu un sakārtotu teritoriju.

Specializācija pa rajoniem

Tomēr ne jau tikai restaurēti vai jaunbūvēti savrupnami ir jaunās Jūrmalas vaibsti. Pēdējos desmit gados ir strauji attīstījusies trīsstāvu viesu vai dzīvojamo namu apbūve. To vidū ir daudz arhitektoniski kvalitatīvu objektu, taču pa vidu ir arī kāds, kas neatbilst manam priekšstatam par labu arhitektūru Jūrmalai.

Ja skatāmies plašāk, it visur pasaulē intensīva attīstība un lielas investīcijas veicina viduvējas arhitektūras rašanos, tādas, kas nebūtu rakstāma ar lielo burtu. Vienkārša vai vienkāršota komercapbūve arī šajā pilsētā dažas vietas ir padarījusi citādas, nekā tās dzīvo mūsu priekšstatos par simtgadīgās Jūrmalas šarmu. Šo šarmu gan aizsargā daudz pieminekļu aizsardzības institūciju, kas intensīvi un izmisīgi pretojās vēsturiskās vides izmaiņām. Tāpēc, manuprāt, ir labi, ka pilsēta, kā tas ir noteikts jaunajā attīstības plānā, sāk specializēties pa rajoniem – ir izteikti privātmāju un villu rajoni, un ir Dzintaru prospekts, kura abās malās ir komercobjekti. Ne visos tajos ir pamanāmas arhitektūras kvalitātes, kas iejūtīgi mēģinātu turpināt Jūrmalas sajūtu, tomēr lielākā daļa ir salīdzinoši labi.

Labāk nekā pie Vidusjūras

Atkal atsaukšos uz citu valstu pieredzi – iedomājieties Eiropas klasiskās kūrortpilsētas, piemēram, Kannas, Nicu, jebkuru Vidusjūras piekrastes lielāku pilsētu. Tām ar intensīvo attīstību ir gājis daudz bēdīgāk: pēckara apbūve un maz zaļumu, truli, vienveidīgi hoteļi cits pie cita, viena klasiska bruģēta vai asfaltēta promenāde tuvu ūdenim.

Jūrmalai no tā izdevies izbēgt – te ir salīdzinoši daudz zaļumu, koku, kāpu, plašs liedags, lieli attālumi starp ēkām. Jā, ir vietas, kur kaut kas ir aizgājis pa pieskari, taču tā nav tendence – dabas aizsardzības pārstāvji un sabiedrība cīnās par katru priedi, par katru kvadrātmetru kāpu, tāpēc arī te nevaram vērot ainu, it kā pilsēta būtu uzgāzusies kāpām un draudētu tās iznīcināt.

Kad pirms simts un vairāk gadiem cēla lielāko daļu Jūrmalas koka vasarnīcu, tās neparedzēja apdzīvošanai ziemā, tāpēc būvēja diezgan lēti, istabiņas bija mazas. Taču, ja koka vasarnīca tagad nonāk saprātīga saimnieka un arhitekta rokās, saglabājot vizuālo tēlu un koka arhitektūras sajūtu, pavisam vienkārši to ir iespējams pārveidot sakarīgā dzīvojamā ēkā. Protams, tas maksās dārgi. Tāpēc valstij un pašvaldībai beidzot vajadzētu atrisināt šo jautājumu – ja reiz ēkai tiek uzlikti apgrūtinājumi, piemēram, prasība saglabāt vēsturisko logu dalījumu, īpašniekam būtu jāsaņem nodokļu atlaides vai līdzvērtīga pretimnākšana.

Jūrmalas koka arhitektūras mantojums ir sadalīts trijās kategorijās. Ir vēsturiski un arhitektoniski ļoti vērtīgas celtnes, kuras ir jārestaurē un jārekonstruē. Ir ēkas, vērtīgas kā koka arhitektūras paraugs, kaut tām nav arhitektūras pieminekļa statusa, tām būvnoteikumi ir pietiekami demokrātiski, piemēram, lai paplašinātu telpu, iespējama piebūve, atļauta diezgan radikāla iejaukšanās plānojumā, taču ar noteikumu, ka ēkai saglabā Jūrmalai tipisko veidolu.

Ar trešās grupas vēsturiskās apbūves ēkām var rīkoties diezgan brīvi – tās ir koka būves bez arhitektoniskas izcilības, kuru lielākā vērtība ir fona apbūves misijā, taču tieši tā glabā šo īpašo Jūrmalas sajūtu. Tas ir uzdevums arhitektiem, – pat ja ir atļauja nojaukt veco un būvēt jaunu ēku, manuprāt, tai jāatrod telpiskā ideja un forma tā, lai māja neizskatītos pēc internacionāla modernisma, kas var atrasties vienalga kurā pasaules malā.

Lai gan – Jūrmala arī vēsturiski nekad nav bijusi arhitektoniski viendabīga. Bija vasarnīcu rajoni ar koka konstrukcijām un arhitektoniski dekoratīviem elementiem, un bija Bulduru prospekts ar pietiekami daudz funkcionālisma stila ēkām – atturīgi stilīgajiem klucīšiem, kas skaisti iesēdināti vidē. Tāpēc nevajadzētu šo pilsētu uztvert tikai kā koka vienstāvu mājiņas ar divslīpu jumtiem.

Ar klientiem Jūrmalas restorānā

Nepārprotami, Jūrmalā var vēlēties vēl vairāk kvalitatīvas un izcilas arhitektūras, jo vieta ir tik unikāla un zeme tik vērtīga, ka īpašniekiem un attīstītājiem būtu jādara viss iespējamais, lai katra ēka, kas top, būtu apskates vērts objekts. Tomēr apbūves noteikumi ir tik strikti, ka paliek maz vietas improvizācijai. Taču risinājumu, ja meklē, var atrast. Parasti mūs uzmeklē klienti, kas vēlas citādu arhitektūru, kas savam īpašumam grib unikālu veidolu. Un mūsu birojam ir trīs vai četri objekti, ar ko lepojamies.

Taču šajā kontekstā pienācis laiks runāt par to, ka Jūrmalai un tās attīstītājiem ir steidzami jādomā par pārējo pilsētas infrastruktūru. Daudzi uzskata, ka Jūrmala ir viens liels guļamrajons. Vasarā pilna ar cilvēkiem un kūsājošu dzīvi, bet līdz ar pirmajām drēgnajām rudens dienām kafejnīcas pazūd, restorāni tiek slēgti, ielas ir tukšas... Vietējo iedzīvotāju vēl nav tik daudz, lai pakalpojumu sniegšana būtu labs bizness visu gadu.

Kaut gan arī šajā ziņā ir notikušas pozitīvas izmaiņas – nu jau ap divdesmit restorānu strādā arī ziemā, un tos apmeklē ne tikai vietējie iedzīvotāji, uz tiem pusdienot un vakariņot brauc arī rīdzinieki, jo te ir viss, kas nepieciešams, – izcili pavāri un virtuve, kvalitatīvs interjers. Nereti arī es ar klientiem tiekos kādā no Jūrmalas restorāniem.

Veicamie mājas darbi

Cerams, pilsētas jaunais attīstības plāns pavērsīs pilsētnieku un investoru skatienus ne tikai pilsētas centra, bet arī pretējā virzienā, piemēram, Lielupes mala, tāpat kā daudzas citas teritorijas, joprojām gaida savas izaugsmes iespējas. Taču līdz tam Jūrmalai ir jāizpilda mājas darbs, piemēram, sakārtojot un rekonstruējot dzelzceļa stacijas. Sarežģīta situācija ir arī ar padomjlaiku viesnīcām un sanatorijām, kas ir izlīdušas krietni virs priežu galotnēm.

Izskatās, ka likumdošana nespēs piespiest jaunos investorus nojaukt un uzbūvēt deviņu stāvu vietā trīs. Taču risinājums ir – starptautiski arhitektu konkursi, kuros uzvarējuši gaumīgi priekšlikumi, kā tizlos padomju klučus pārvērst visnotaļ laikmetīgos objektos. Jārēķinās gan, ka tas nenotiks simtprocentīgi visos gadījumos, tāpēc mums arī turpmāk nāksies uz tiem skatīties. Taču tā ir laba mācība Jūrmalas centrā atturēties no jebkāda veida apbūves, kas ir augstāka par trim, dažviet četriem, stāviem un piepilda pilsētu ar milzīga mēroga ēkām, kas grauj kūrortpilsētas sajūtu daudz vairāk par trīsstāvu viesu namiem komercstilā.

Esmu izbraukājis visu Eiropu, bet Jūrmalai līdzīgu pilsētu neesmu redzējis. Mierlaiku koka vasarnīcas, padomju laika apbūve un pēdējo 15 gadu attīstība ir absolūti unikāla kombinācija. Jūrmalai ir tas, ko neatradīsi nekur citur pasaulē, – platais, neapbūvētais liedags, kas robežojas ar kāpām un priedēm, brīvi pieejama jūra bez žogiem un maksas pludmalēm, ko valstij un pašvaldībai ir izdevies nosargāt. Tāda Jūrmala ir unikāla un tāda arī paliks, mums visiem vienkārši ir jāapņemas nesačakarēt šo mantojumu.

Andis Sīlis iesaka pievērst uzmanību:

•    Dzintaru Mežaparkam. Patīkami, ka Jūrmala ir atradusi naudu, lai iekārtotu pilsētas centram milzīgu – 13 hektāru lielu – mežaparku, kurā ir gan 200 gadu vecu priežu audze un aizsargājami biotopi, gan celiņi gājējiem un skrituļotājiem, gan skatu tornis, bērnu rotaļu un strītbola laukumi, skeitparks, kafejnīcas, ziemā izgaismotas trases distanču slēpošanai

*Jūras ielas apbūvei.

•    Benjamiņu vasarnīcai Majoros, Jūras ielā 13. Pēc arhitekta Ļeva Viltina projekta 1939. gadā būvētā villa ir viena no iespaidīgākajām Jūrmalas celtnēm ar greznāko metāla žogu pilsētā.

Perfekti restaurētiem koka arhitektūras paraugiem Jūras ielā 2.,7., 29. un 38.

•    Rekonstruētai villai Jūras ielā 31/33 Majoros.

•    Luterāņu baznīcai Dubultos. Pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta tā 1907.–1909. gadā būvēta jūgendstilā.