Māte savu zīdaini pamet sniegā, jo vīrietis solīja viņu precēt

Laimīgas sagadīšanās pēc mazajai Inetai garām gāja ventspilniece Zenta Renerte. Vecā sieviete ne tikai izglāba zīdaiņa dzīvību, bet pieņēma kraupaino, ar izsitumiem noklāto meitenīti ģimenē kā savu bērnu. Otrai ģimenei Ineta ir mūžīgi pateicīga, tagad viņa savu mīlestību pauž, regulāri noliekot ziedus Ventspils kapsētā.

“Mana mamma, kura tolaik dzīvoja Valmierā, darba meklējumos devās uz Ventspili,” stāstījumu sāk Ineta. “Jauno dzīvesvietu viņa sameklēja pie nepazīstamiem cilvēkiem Ventspils pievārtē, uz kurieni vēlāk ieradās ar zīdainīti, paziņojot, ka neesot viena. Vecīši piekrita un abas pieņēma. Mammai bija raiba dzīve – viņa dzēra un mīlēja vīriešus. Kad viens no vīriešiem viņu apsolījās ņemt par sievu, tikai bez bērna, mammai radās doma, kā tikt vaļā no manis. Viņa iznesa mani, palagā ietītu, sniegā.”

Ilgi mazā Ineta sniegā acīmredzot nebija gulējusi, jo citādi būtu nosalusi. Liels sals 1972. gadā neesot bijis, bet sniega bijis daudz. Zentai Renertei tolaik bija sešdesmit gadu, vīram sešdesmit pieci, tomēr viņi nolēma meiteni paturēt. Pieaugusī meita gan ļoti iebildusi pret šādu atradeņa adoptēšanu, taču vecāki viņu neklausīja. “Pagāja laiks, mana mamma nerādījās, tāpēc tante nolēma braukt uz Valmieru, lai dabūtu manu dzimšanas apliecību,” turpina Ineta. “Mamma tolaik dzīvoja kopmītnē, kur pie durvīm tante lūgusies, lai atdodot dzimšanas apliecību un nākot paskatīties uz savu meitiņu. Mamma atbildējusi, ka viņai nevienas meitas nav. Tomēr dzimšanas apliecību pa durvju apakšu izstūmusi.”

Vecie Renerti dzīvoja ārpus Ventspils savā mājiņā, viņiem bijusi sava saimniecība, un, kad Ineta paaugās, audžumeita pa brīviem brīžiem palīdzējusi visos mājas darbos. “Viņiem bija arī kazas. Atceros, kā pļāvām sienu un nesām ar pauniņām uz kūtsaugšu. Visos darbos palīdzēju, kur vien varēju. Tante bija ļoti laba. Viņa man deva visu to labāko, lai gan pensija bija maza. Abi ar onkuli vēl piestrādāja par sētniekiem, tā ka mājās bija piens, krējums, olas – varēja izdzīvot.”

“1. klasi pabeidzu Piltenes vidusskolā. Kad nomira onkulis, tante nolēma mani sūtīt uz internātskolu. Aizsūtīja uz Liepājas rajona Durbes internātskolu, tur nomācījos līdz 6. klasei. Tad internātskolu pārdēvēja par palīginternātskolu, un mani pārsūtīja uz Vaiņodes internātskolu. Mācījos labi, bez trijniekiem, bija diplomi, goda raksti no olimpiādēm. Pabeidzot 8. klasi, atnācu uz Liepājas 48. profesionāli tehnisko vidusskolu, mācījos par šuvēju motoristi. Liepājas vidusskolā sadraudzējos ar meiteni, vārdā Mairita. Viņai vecāki bija ļoti labi, Mairita mani aicināja ciemos uz savām mājām pa sestdienām, svētdienām, kur mani pieņēma kā savējo. Mairitas mamma man lika sevi saukt par mammu un tētis – par tēti. Tā ieguvu jaunus vecākus – Birutu un Kārli Kuperšmitus. Viņi mani neuzskatīja kā zemāku – viss, kas bija īstajai meitai, tika arī man.”

Par internātskolām Inetai ir sliktas atmiņas. “Internātskolās man daudz darīja pāri. Durbes internātskolā tiku pazemota – mani sita, apvainoja par zagli. Bija pielieta gulta ar ūdeni, pa nakti tiku nokrāsota ar kurpju smēri. Stāstīju audzinātājai, bet viņa man neticēja – uzskatīja, ka stāstu muļķības, jo biju jaunpienācēja. Solos tika spraustas adatas, puikas, ejot garām, grieza zeķbikses. Pēc tam apsmēja, kad staigāju ar sašūtām. Drēbes arī nebija nekādas labās, mamma deva, cik bija viņas iespējās. Vakaros deviņos bija jāiet gulēt, bet, protams, miegs nenāca, tāpēc spēlējām „klusos telefonus”. Kad auklīte to padzirdēja, dzina mūs koridorā un lika simts reižu atpumpēties. Sita arī ar siksnu. Miesa bija asiņaina, ar zilumiem, bet nebija kam sūdzēties.”

Vaiņodes internātskolā Ineta mācījās 7. un 8. klasē. “Bija tāds skolas direktors Bērziņš, viņš man atļāva strādāt par apkopēju skolā. Pēc mācībām tīrīju skolu, lai būtu kāda naudiņa. Desmit rubļus nopelnīju, tā man bija liela nauda.” Pedagogu attieksme šeit bijusi laba, taču bērni bijuši tikpat nežēlīgi. “Bet ar visu tiku galā, jo te man gāja daudz labāk nekā Durbes internātskolā. Lai gan... Durbē man bija arī viena laba audzinātāja. Lidija Rutka, kura man ļoti pieķērās un aicināja uz savām mājām vakariņās. Tagad viņa jau aizsaulē.”

Ineta atceras, kā reaģējusi, kad uzzinājusi, ka tante nav viņas mamma. “Reakcija bija divējāda: it kā naids uz savu mammu, ka viņa tā izdarījusi. Un dusmas uz tanti, ka viņa to nebija stāstījusi. Pusaudža gados to grūti pieņemt. Tante, kuru saucu par mammu, reiz pati sāka stāstīt: “Meitiņ, tāda lieta ir, tu tikai neuztraucies, mēs neesam tavi īstie vecāki.” Man radās jautājumi, kas ir mani vecāki, ar ko viņi nodarbojas, bet Zentas tante teica, ka neko par manu mammu nezina, jo redzējusi vairs neesot. Skola vadība it kā meklējusi, bet nav atradusi. Uzzināju, ka mammai bija deviņpadsmit gadu, kad piedzimu, protams, jauna, bet tik un tā – tas bija ļoti nežēlīgi. Būtu labāk kādam labam cilvēkam mani pauniņā pie durvīm nolikusi. To, ko viņa izdarīja, nespēju piedot. Neesmu viņai piedevusi un nedomāju, ka varēšu to izdarīt.”

Savu īsto māti Ineta pirmoreiz satika, kad bija jau pieaugusi sieviete. “Biju apprecējusies, strādāju Ventspilī makšķernieku veikalā par pārdevēju, manai darba biedrenei vīrs bija policists. Reiz izstāstīju savu dzīvesstāstu, viņš, to dzirdot, apsolīja palīdzēt. Es zināju mammas vārdu, dzimšanas gadu un to, no kura pagasta nāku. Policists sameklēja, iedeva adresi un teica, ka viņa ir dzīva. Ja gribot, varot apmeklēt. Tā nu mēs ar vīru braucām uz Valmieras pagastu. Atradām māju, gājām un klauvējām pie durvīm. Iznāca neliela auguma sieviete, pirmā doma: tāda es būšu vecumdienās. Maza auguma un apaļīga. Prasīju, vai tāda un tāda šeit dzīvo. Viņa teica: jā, tā esot viņa. Es teicu: esmu Ineta, tava meita. Viņa sāka raudāt, apķērās man ap kaklu – manu mīļo meitiņ, kur tu visu laiku biji pazudusi? Uzaicināja iekšā, uzcienāja ar to, kas bija uz galda – cīsiņi, maize un sviests. Tāda īsta saruna mums neraisījās, bija liels uztraukums. Ne viņai bija ko teikt, ne man. Lielāko daļu klusējām. Mamma dzīvoja lielā nabadzībā – nebija ne veļas mašīnas, ne ledusskapja. Ūdens bija jānes no akas. Tieši todien bija mana pusbrāļa dzimšanas diena, bet uz galda tik, cik uzskaitīju. Es viņai prasīju: “Kāpēc tu tik cietsirdīgi ar mani izrīkojies?” Viņa teica: “Likteņa spiesta.”

Pēc pirmās tikšanās Ineta ar atrasto māti sarakstījās, vēstulēs viņa vēlējās noskaidrot daudzus jautājumus. Arī to, kas ir viņas tēvs. Māte par Inetas tēvu neko pastāstīt nevarēja vai negribēja, vienīgi to, ka meitas dzimšanas laikā viņš bijis dienestā. Ineta teic, ka vēlas tēti uzmeklēt. “Īstenībā es pat nezinu viņa vārdu, jo māte dzimšanas apliecībā ierakstījusi – Aleksandrs, bet tas it kā neesot īstais vārds. Es nenosodu savu mammu, neesmu atriebīga, bet piedot nevaru. Ja vecīši nebūtu mani savākuši, es būtu aizgājusi. Viņi stāstīja, ka esmu bijusi vienas kraupās, acis aizpūžņojušas, seja noklāta izsitumiem. Neko neēdu, galīgi vāja. Blakus sniegā esot bijis atstāts sāls un ūdens, kas, iespējams, bija mana pārtika.”

Tomēr Inetu vilka pie savas mātes. Otrajā reizē uz Valmieras pagastu jaunie cilvēki devās pilnām rokām. Veda kartupeļus, bietes, sēnes, desu, kafiju, kūku. Māte bijusi ļoti priecīga, uz atvadām vēl palūgusi divus latus cigaretēm. Inetai bijuši tikai 10 lati vienā banknotē, ko māte arī paņēmusi.

Inetai esot grūti spriest, kāda dzīve izveidotos, ja viņu būtu audzinājusi īstā māte. “Man ir divi pusbrāļi – Jānis un Kaspars. Vienam – 30, otram – 28 gadi. Ar viņiem arī kontaktējos, sazvanāmies. Vecākais brālis vienu vasaru bija atbraucis pie manis palīdzēt lauku darbos. Nodzīvoja pie manis vairāk nekā mēnesi. Bija apmierināts un solījās, ka atbraukšot vēl,” Ineta ir priecīga.

Viņa priecājas arī par to, ka īstā māte vairs nedzer. “Divas reizes bijām aizbraukuši un ne reizes neredzējām piedzērušu. Tagad sarakstāmies, sazvanāmies – viņa interesējas par mani, prasa, kā man iet, kā pārējiem ģimenes locekļiem. Kontakts tagad ir. Zinu, ka mātei pensija ir maza, arī viņas vīram maza pensija – grūti ir viņiem iztikt. Pie viņas dzīvo vecākais dēls, kurš ir bez darba. Reiz aizsūtījām paku ar drēbēm – gan pusbrālim, gan mammai, gan vīram. Salikām kasti pilnu. Viņi par to bija ļoti priecīgi un pateicīgi. Teica paldies, ka esmu tik labsirdīga.”

Pie Inetas ģimenes mamma ciemojusies vienreiz – atbraukusi uz meitas 40 gadu jubileju. “Cilvēks sirsnīgs, atvadoties raud: mana mīļā meitiņa. Nevar pārdzīvot, kā izrīkojusies zīdaiņa vecumā ar mani. Sirds laikam sāp. Bet kā vīrieša dēļ var ziedot bērnu? Dzīvnieki tā nedara, kā cilvēks izrīkojas ar saviem bērniem. Es taču līdz astoņu mēnešu vecumam biju ar viņu. Kāpēc oma ļāva meitai tā rīkoties un atstāt bērnu? Kāpēc nemeklēja? Es nepieļautu, ka bērns kā nevajadzīgs radījums vienkārši tiktu izsviests laukā. Stāsta, ka milicija tomēr meklējusi, bet bez rezultātiem. Teica, ka Latvijā nevarot atrast. Laikam slikti meklējuši.”

Un tomēr, pateicoties labiem cilvēkiem, vīram un dēlam, Ineta sevi sauc par laimīgu sievieti. “Esmu laimīga,” atkārto Ineta un atzīst, ka vienīgais, kas sagādā kreņķi, ir veselības problēmas. “Esmu pieradusi iet sabiedrībā, strādāt, pārdevējas darbs ir sirdslieta, bet šobrīd man ir invaliditātes grupa.”

Veselības problēmas Inetu vajājušas visu dzīvi. “Ar pretsāpju zālēm vien dzīvoju. Pirmā operācija man bija septiņpadsmit gadu vecumā – aklajā zarnā bija iesprūdusi adata. To ar magnētu izņēma ārā. Tad bija spontānais aborts, tomēr 1993. gadā ar ķeizargriezienu nāca pasaulē dēliņš. Pirms četriem gadiem operēja mugurkaulu – diska trūce, pirms pāris – izoperēja žultspūsli, pirms gada – ginekoloģijas operācija. Muguras dēļ visu laiku pa slimnīcām dzīvojos.”

Ar Zigmundu Ineta iepazinās savā dzimšanas dienā – 26. aprīlī. “Tas bija 1989. gads. Uz manu dzimšanas dienu viņš atbrauca līdzi, ģimenes draudzenes radu pasaukts; ko viens mājās sēdēšot, viņš tikko bija atnācis no armijas. Tā arī iepazināmies. Tad viņš regulāri brauca pie manis ciemos, tolaik dzīvoju Ēdolē, šuvu fabrikā ādas cepures. Tik tālu tas aizgāja, ka apprecējāmies. Bija skaista mīlestība un skaistas kāzas. Žēl tikai, ka mani audžuvecāki vairs nebija dzīvi. Vīrs Zigmunds ir ļoti labestīgs, nevienam nevar nodarīt pāri. Sevišķi dzīvniekiem. Strādā, nedzer, vienīgais netikums ir pīpēšana,” pasmaida Ineta. “Eduardam sākumā bija slimības – viņš guļot nevarēja paelpot, bija jāguļ pussēdus. Pēc kāzām dzīvoju kopā ar vīra vecākiem Ausmu un Aivaru – ļoti labestīgiem cilvēkiem, kas ļoti mani atbalstīja, palīdzēja izaudzināt dēlu. Edgars auga, pabeidza pamatskolu, aizgāja uz vidusskolu. Tad radās doma, ka grib strādāt par automehāniķi. Viņš arī nodarbojas ar motosportu, piedalās motokrosos. Sākumā nesa mājās kausus un diplomus, bet nāca pirmais neveiksmīgais kritiens Gulbenē, kur viņš salauza kāju. Rīgā taisīja operāciju – ielika stieni kājā, viss bija veiksmīgi. Tomēr pēc kāda laika treniņā salauza otru kāju. Šoreiz bija smagāks lūzums, gūžā bija sprāgusi arī bļodiņa. Bērns ļoti lielas sāpes pārdzīvojis, to ļoti ņēmu pie sirds.

Vīrs strādā Daugavpilī, mājās ir tikai brīvdienās, kad paveic visus mājas darbus. Viņš ir labākais, gaišākais cilvēks, kāds vien var būt. Ļoti saprotošs un, ja man ir slikti, vienmēr palīdz. Esmu laimīga. Vienīgā vēlēšanās – lai es izveseļotos. Nē, tā ir viskarstākā vēlēšanās. Vēl es gribētu no mātes dzirdēt viņas dzīvesstāstu, varbūt tad es varētu piedot. Trešā – lai nokristos svarā. Esmu ļoti apaļīga un to pārdzīvoju. Pēdējā – ļoti gribētu satikt tēti Aleksandru. Viņš it kā vienu brīdi ir dzīvojis Rūjienā. Tomēr galvenais dzīvē ir – lai veselība un darbs būtu. Mājas man nozīmē vecāku siltumu un mīlestību. Kaut arī īsto vecāku man nav bijis, mani ļoti mīlēja audžuvecāki un draudzenes Mairitas vecāki. Tāpēc esmu laimīga. Man arī tagad ir svarīgi, lai ēdiena būtu pietiekami, lai nebūtu jāskaita kumosi. Tomēr pats, pats svarīgākais – lai ir mammas un tēta mīlestība, bez tās cilvēks dzīvē nevar iztikt,” nosaka sieviete.