Stāsts par Hariju, kurš negribēja nākt ārā no cietuma. Viņš ieslodzījumā nosēdējis 43 gadus
Kad pagājušā gada beigās Harijam Miķelim bija jāpamet ieslodzījums, viņš sāka intensīvi meklēt iespējas to nedarīt. Viņš ir 61 gadu vecs, un cietumnieka "karjeru" uzsāka 14 gadu vecumā.
Sabiedrība

Stāsts par Hariju, kurš negribēja nākt ārā no cietuma. Viņš ieslodzījumā nosēdējis 43 gadus

Jauns.lv

“Es tik tiešām nevēlējos atstāt cietumu, bet man neļāva palikt,” teic 61 gadu vecais čigāns Harijs Miķelis, kas savā dzīvē nosēdējis pavisam 43 gadus. Viņa cietumnieka karjera sākās jau 14 gadu vecumā, kad par zādzībām tika nosūtīts uz specskolu Vitebskā. Miķelis spriež, ka Latvijā nav neviena dzīva "zeka", kas būtu nosēdējis vairāk par viņu.

Stāsts par Hariju, kurš negribēja nākt ārā no ciet...

Cietums ir vieta, kuru cilvēks parasti pamet pie pirmās izdevības, taču ar Hariju Miķeli ir citādi. Cietuma dzīve viņam ir daudz labāk zināma nekā dzīve āpus cietuma. Brīvībā viņš jūtas gluži kā Krokodils Dandijs nepazīstamā lielpilsētā. Daudz no tā, kas mums ir ierasts un saprotams, viņam ir nezināms un mulsinošs. Cietuma vide viņam ir daudz ierastāka un ērtāka nekā dzīve brīvībā. Zīmīgi, ka viņš pat piedzima cietumā. Tas notika, kad viņa māte izcieta sodu Iļģuciema sieviešu zonā. Kaut Harijam ir svešas daudzas praktiskas un sadzīviskas lietas, viņam piemīt vairāki talanti. Viņš prot spēlēt ģitāru, jāt ar zirgu, zīlēt pēc plaukstu līnijām un veikt ķermeņa masāžu. Turklāt viņš prot dejot – veco laiku čarlstonu, rumbu, ča-ča-ča, fokstrotu, klasisko un vēl citas.

Cietumā labāk nekā patversmē

Kad pagājušā gada beigās Harijam Miķelim bija jāpamet ieslodzījums, viņš sāka intensīvi meklēt iespējas to nedarīt. Jāteic gan, ka Harijs Miķelis nebija kategoriski pret cietuma atstāšanu vispār, bet gan pret ieslodzījuma pamešanu konkrētā gadalaikā – ziemā. Sarunā ar "Patieso Dzīvi" viņš stāsta, ka vēlējies atstāt cietumu vasarā, kad ir silts laiks un vieglāk atrast gan pajumti, gan darbu. “Ko man ziemā darīt brīvībā? Man nav kur dzīvot. Vecāki un draugi jau miruši, es esmu palicis viens. Nav ne mājas, ne darba,” saka Miķelis.

Kad 2015. gada 22. novembrī viņš atstāja Jēkabpils cietumu, viņam iedoti pieci eiro. “Nopirku vilciena biļeti no Jēkabpils uz Rīgu, palika pāri 60 centi. Tāds arī ierados Rīgā – ar 60 centiem kabatā. Ko man ar tiem iesākt? Gāju uz Sarkano Krustu, bet tur – briesmīgi apstākļi! Netīri matrači bez palagiem, utaini un blusaini bomži. Viņi šausmīgi smirdēja un kasījās. Es tādos apstākļos nekad nebiju dzīvojis. Tad jau labāk gulēt uz ielas nekā Sarkanajā Krustā. Netālu no stacijas atradu pamestu māju un nakšņoju tajā.”

Miķelis teic, ka Rīgā jauni čaļi viņam piedāvājuši atgriezties pie vecās nodarbes. “Viņi piedāvāja: “Ejam kaut ko apfenderēt, ejam kādu "uzlikt uz ausīm".” Es sacīju: nē, man pietiek. Man nevelk, es vairs negribu. Es gribu atrast darbu.” Miķelis gan secina, ka tagad atrast piemērotu darbu nepavisam nav viegli. “Ja es neatrodu darbu, man jāiet atpakaļ uz cietumu. Cietumā tomēr ir labāk nekā uz ielas bez naudas. 1992. un 2006. gadā, kad biju "voļā", atrast darbu bija daudz vieglāk. Tagad vispār ir traki. Čaļi man stāstīja, ka gadās arī tā, ka viņi atrod darbu un strādā, bet viņiem nesamaksā.”

Viņš uzskata, ka patlaban Rīgā kriminālā vide ir vēl briesmīgāka nekā agrāk. “Tagad brālis apzog brāli. Agrāk vismaz bija kaut kāda savstarpēja izpalīdzība starp bijušajiem ieslodzītajiem. Tagad – neviens nepalīdz, drīzāk apzog. Ja tev nekā nav, tad nozog dokumentus. Pašlaik dzīve ir vēl drūmāka nekā agrāk. Arī narkomāni savairojušies. Ar tiem es vispār neielaižos nekādās darīšanās.”

Harijs stāsta, ka Gaiziņa ielā 7 ir sociālais centrs. “Tur pa nakti var pārgulēt, bet astoņos no rīta met ārā. Es tur diezgan maz uzturējos, gulēju uz soliņa. Lai vai kā, bet dabūju blusas un biju spiests izmest savu kreklu. Ja salīdzina dzīves apstākļus Sarkanajā Krustā un cietumā, tad, ieslodzījumā, protams, ir daudzreiz labāk. Kad vēl atrados cietumā un teicu, ka negribu iet ārā, par mani smējās. Domāja, ka esmu sajucis prātā. Bet kur es ziemā likšos?”

Ar veikliem pirkstiem

Harijs stāsta, ka savas mācību gaitas sācis Baldones palīgskolā, tur iemācījies lasīt un rakstīt. Tiesa gan, par īpaši izglītotu vīru viņu nenosauksi, jo Miķelis pabeidzis tikai piecas klases. Atceroties savu kriminālo pagātni, Harijs teic: “Es vēl biju "maloļetka", kad mani par zādzībām aizturēja. Man bija 14 gadu, kad aizsūtīja uz specskolu Vitebskā, Baltkrievijā. Bet tā nopietni sāku sēdēt no 16 gadiem.” Viņš atceras, ka pusaudža gados visai īpatnējā veidā trenējies zagšanā. Noslēpis savu cepuri un pēc tam mēģinājis to nozagt. Savu kriminālo karjeru viņš sācis kā kabatzaglis, bijis veikls zellis ar lokaniem pirkstiem. Pratis attaisīt somas un izvilkt makus tik ātri un viegli, ka neviens to nav manījis. Harijs teic, ka tagad viņš tā vairs nedara – nav ne agrākās izveicības, ne intereses.

Miķelis stāsta, ka bijis teju vai visos Latvijas cietumos un "sēdējis" arī Krievijā. Viņa kriminālajā biogrāfijā ir astoņas sodāmības – par zādzībām un laupīšanām. Mazākais ieslodzījuma termiņš bija seši mēneši, lielākais – 14 gadi. Ilgākais posms, ko pavadījis brīvībā starp ieslodzījumiem – astoņi mēneši, mazākais – divi. Viņš spriež, ka agrāk cietumos starp ieslodzītajiem bijusi lielāka kārtība nekā tagad. “Tad bija lielāka sapratne, viens otram palīdzēja. Toties tagad viens otru gremdē, grūž lejā un vēl kāju uzliek virsū."

Salīdzinot padomju laiku cietumus ar tagadējiem, Miķelis saka: “Agrāk bija lielas kazarmas – piecdesmit, septiņdesmit, astoņdesmit cilvēku lielas sekcijas. Bija ne tikai divstāvu, bet pat trīsstāvu gultas. Tagad tā vairs nav. Tikai vienstāva. Vairs nav tik saspiesti dzīves apstākļi, var brīvāk elpot. Agrāk telpās, kur atradās 40–50 ieslodzīto, tagad ir 25–35 cilvēki. Ielikti jauni pakešu logi. Ir normāli podi, agrāk bija vienīgi caurumi betona grīdā. Sadzīves apstākļi ir daudz labāki.”

Harijs uzsver, ka ieslodzījuma vietās vislielākā cūcība – kaut ko nozagt otram. “Ja vienībā kāds kaut ko nozog, viņu padzen. Tas vēl ir labi, ja tikai padzen. Parasti arī smagi piekauj un sakropļo. Zonā zagšanu sauc par žurkošanu, zagli – par žurku. Tādu cilvēku nosūta uz būri – tā ir slēgta kamera. Viņu zonā vairs netur, jo viņu vienkārši var nosist. Žurka sēž kamerā, viņu izlaiž ārā tikai uz pastaigām. Tur ir speciāls nožogojums, neviens nevar viņam tikt klāt. Pie viņa kamerā var iemest arī citu žurku, normālus zekus tur neliek. Vēlāk tādu žurku var pārvest uz citu zonu, kur neviens viņu nepazīst.”

Mūža ieslodzījumu izcieš arī Harija brālis. Citu tuvinieku viņam tikpat kā nav.
Mūža ieslodzījumu izcieš arī Harija brālis. Citu tuvinieku viņam tikpat kā nav.

Brālis izcieš mūža ieslodzījumu

Miķelis stāsta, ka ieslodzījuma vietās īpašu aktivitāti nav izrādījis. “Es parasti nekur nelienu. Reiz zeki gribēja mani iecelt par "obščaka" uzraugu, bet es atteicos. "Obščaks" – tā ir zeku pašpalīdzības kase. Zonā lielā vērtē ir tēja un cigaretes. Kad cilvēks ierodas no citas zonas vai "voļas", viņam reizēm nav ne tējas, ne cigaretes. Tad viņam uzreiz iedod trīs cigarešu un divas tējas paciņas. Un tas viss – no pašpalīdzības kases.”

Harijam esot arī brāļi un māsas, bet viņi dzīvojot ārzemēs, un nekādu kontaktu viņiem neesot. Ir arī brālis Haralds, kurš par slepkavībām izcieš mūža ieslodzījumu Jelgavas cietumā. “Man ir tikai viens tetovējums,” rāda Miķelis. Uz rokas uztetovēts brāļa Haralda vārds. “To uztetovēju, kad bija 16 gadu. Bet pēc tam – nevienas "nakolkas". Man bija čomi, kas labi šīs lietas taisīja, bet es vienmēr atteicos. Man to nevajag.”

Par savu brāli Haraldu, kas izcieš mūža ieslodzījumu, Harijs saka: “Labs cilvēks. Viņam uztaisīja "podļanku", viņš novāca vienu bagātu čigānu. Par to viņu arī iesēdināja. Bija cilvēki, kas gribēja atriebties, gribēja viņu nosist. Tā kā esmu viņam līdzīgs, gandrīz nosita mani. Tikai pēdējā brīdī attapās, ka neesmu Haralds.”

Miķelis atceras, ka ilgāka un regulārāka strādāšana viņam dzīvē notikusi tikai vienreiz. “Tas bija 2006. gadā, kad strādāju būvniecības firmā "RK 1". Veicu smagus betonēšanas darbus un diezgan labi pelnīju, apmēram 500–600 latu mēnesī. Sākumā mani nemaz negribēja ņemt, teica, ka esot par vecu. Man toreiz bija 51 gads. Beigās nolēma, ka nedaudz pastrādāšu, bet brigadieris paskatīsies, kā man sanāks. Strādāju labi, mani pieņēma. Nebija nekādas vainas. Ja strādāju sestdienās un svētdienas, piemaksāja dubultā.” Diemžēl Miķelis noturējies tikai pusgadu, jo atsācis zagt un laupīt. Harijs gan apgalvo, ka godīgus cilvēkus neesot aizticis. Viņš aplaupījis tos, kas apzaguši citus.

Nav laika seksam

Liktenis apveltījis Miķeli ar vairākiem talantiem. Piemēram, viņš pēc plaukstu līnijām prot noteikt cilvēka raksturu un likteni. “Mana mutere bija viena no labākajām zīlniecēm Latvijā, viņa ar to pelnīja naudu. Mūsu plaukstās ierakstīts daudz kas tāds, ko mēs paši nemaz nezinām. Mana mutere cilvēka raksturu noteica ne tikai pēc plaukstu līnijām, bet arī pēc izskata – acīm, lūpām, kakla, deguna un ausīm. Arī es to protu. Mutere mani piekodināja, ka viss jāsaka pareizi. Ja teikšu nepareizi, pašam būs īss mūžs.”

Miķelim ir arī spējas masēt. “Man ir veiklas un siltas rokas. Es protu ļoti smalki masēt un izvadīt ķermeņa sāpes. Ar 10–15 minūšu ilgu masāžu varu noņemt galvassāpes. Man to iemācīja fizkultūras skolotājs. Starp citu, viņš sacīja, ka no manis varētu sanākt labs sportists, ja es nepīpētu. Mani bieži sūtīja uz sacensībām un spartakiādēm. Biju labs peldētājs, labi jāju ar zirgu, tālu metu granātu, šķēpu, bija labi rezultāti tāllēkšanā un augstlēkšanā. Padevās futbols, volejbols un basketbols. Skolā biju viens no labākajiem sportistiem, zonā – labākais futbola vārtsargs. Vēl tagad labprāt uzspēlētu futbolu un basketbolu.” Harijs piebilst, ka vienmēr juties sportisks un jauneklīgs. “Tagad esmu uzaudzējis bārdu, bet agrāk man tādas nebija. Ja es bārdu nodzītu, izskatītos stipri jaunāks par saviem gadiem.” Miķelis apgalvo, ka labi spēlē ģitāru, turklāt viņam ir absolūtā muzikālā dzirde. “Un vēl es vēl māku dejot – veco laiku čarlstonu, rumbu, ča-ča-ča, fokstrotu, klasiskās un vēl citas. Dejot mums iemācīja skolā, šajā ziņā es biju pats labākais.”

Harijs teic, ka ikvienam cilvēkam uzticas trīs reizes. “Ja cilvēks mani trīs reizes apmāna, tad gan vairs neticu. Tas attiecas uz visiem – gan zonā, gan voļā.”

Harijam ir vēl kāda īpatnība. Kaut arī pēc savas seksuālās orientācijas ir tradicionāls, viņam ne reizi nav bijušas seksuālas attiecības ar sievieti. Viņam vienkārši nav bijis tam laika. “Kad biju puišelis un gāju skolā, man bija draudzene, bet seksa mums nebija. Arī vēlāk nebija. Pārāk maz esmu atradies brīvībā, un arī tad vienmēr biju aizņemts. It kā gribējās, bet nesanāca. Kad bija izdevības, tās sievietes man nepatika.” Kad Miķelis pēdējoreiz iznācis no cietuma, viņam uzradies paziņa, kas solījis uzsaukt viesnīcas numuru un vieglas uzvedības sievietes, bet pasākums nojucis, un Harijs atkal palicis bez seksa. Tomēr par to viņš daudz nebēdā, viņam galvenais – atrast darbu un pajumti.

Vērtējot savu iespaidīgo cietumnieka stāžu, Harijs secina, ka viņam ir vislielākais ieslodzījumu stāžs Latvijā. “Zinu zeku, kas bija nosēdējis 27 gadus no vietas. Tas ir daudz grūtāk nekā to pašu termiņu nosēdēt vairākos piegājienos.” Miķelis piebilst, ka ieslodzījumā nokļūst arī vīri cienījamā vecumā. Reiz zonā viņš sastapis ieslodzīto 83 gadu vecumā, viņš knapi kustējies. Harijs rezumē: “Šo dzīvi esmu nodzīvojis nepareizi, to es atzīstu. Diemžēl neko vairs nevaru mainīt. Ar savu dzīvi nelielos, tāpēc jauniešiem saku: nedzīvojiet tā kā es.”

Kasjauns.lv/Foto: Rojs Maizītis