Labklājības ministrs: "Galvenais ir celt algu līmeni"

Runājot par labklājības līmeni, cilvēks vispirms nevis analizē makroekonomiskos rādītājus, bet gan skatās savā maciņā. Ieskatījos savā maciņā. Šogad man kā pašnodarbinātajam pieaugušas sociālās iemaksas, pieaudzis nekustamā īpašuma nodoklis par zemi, maksa par elektrību lielāka, dārgāks kļuvis sabiedriskais transports Rīgā. Visu to ņemot vērā, šogad mana labklājība pazeminājusies, jo iespējamie pāris eiro pie atalgojuma to visu nekompensē. Var būt, ka es esmu totāls neveiksminieks, un pārējiem labklājība pieaug?

Pašnodarbinātajiem situācija ir citāda, bet, ja mēs skatāmies kopumā, tad ir vērojamas izmaiņas – minimālās algas celšana, Finanšu ministrijas darbs, lai neapliekamais minimums mazo algu saņēmējiem būtu lielāks, par procentpunktu samazinātais iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir virziens uz to, lai makā paliktu vairāk līdzekļu, lai ienākumu nevienlīdzību samazinātu. Bet šajā sfērā, lai samazinātu ienākumu nevienlīdzību, vēl ir daudz darāmā. Tā šķēre mums ir diezgan liela: ja gudri runājam, tad ienākumi starp pirmo un piekto kvinteli (novērtējums par ienākumiem uz mājsaimniecību no mazākā uz lielāko) ir ļoti lieli.

Līdz ar to Labklājības ministrija strādā, lai cilvēkiem ar zemāku ienākumu līmeni tos celtu. Jāceļ sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas pašlaik ir 64,03 eiro. Man liekas, tas skaitlis ar neko nav pamatots. Tāpat kā 75 eiro neapliekamais minimums. Mēs ejam uz to, lai noteiktu ekonomiski pamatotus skaitļus, ko varētu iekļaut visā nodokļu, pabalstu un sociālā atbalsta sistēmā, tostarp nosakot arī garantēto minimālo ienākumu trūcīgām personām.

Domāju, ka tas, ko esmu solījis pirms vēlēšanām, šogad lielā mērā jau ir izpildīts. Viens ir ģimenes valsts pabalsta diferencēšana, kas krīzes laikā bija noteikta par katru bērnu 11,38 eiro mēnesī. No šā gada janvāra par otro bērnu mums šis pabalsts ir dubultā, par trešo un pārējiem bērniem šis atbalsts ir trīskāršojies – 34 eiro. Tas ir viens no solījumiem, kas ir izdarīts. Nākamais: šis ir pirmais gads, kad mēs esam varējuši atļauties noņemt visus pabalstu ierobežojumus, kas bija uzlikti krīzes laikā, 2009. gadā. Līdz ar to vecāku, slimības, bezdarbnieku, paternitātes un maternitātes pabalstiem noņemti ierobežojumi.

Sagatavojot valsts budžetu labklājības nozarei, salīdzinājumā ar 2014. gadu pret visām citām nozarēm šis gads ir ar vislielāko pieaugumu. Tāpat, kā tika solīts, turpinām pensiju indeksāciju, lai visas zemās pensijas pēc iespējas ātrāk celtu uz augšu. Protams, mums šeit ar Finanšu ministriju vēl ir daudz diskutējumu jautājumu par apmēra lielumu vai koeficientu.

Pirmām kārtām tas tiek izmaksāts pensijās, kas veido lielākās izmaksas no speciālā budžeta. Speciālā budžeta gada izmaksas ir 2,2 miljardi eiro, tie ir arī vecāku, invalīdu, paternitātes, maternitātes, slimības, bezdarbnieku pabalsti. Katrā ziņā speciālais budžets pērn ir strādājis ļoti veiksmīgi. Ieņēmumi pret izdevumiem vairs nav mīnusā. Uzkrājumā no pagājušā gada ir 100 miljoni eiro. Līdz ar to atkal veidojam uzkrājumu, ko, es ceru, politiķi ar dažādiem ātriem lēmumiem atkal nenovirzīs kādām citām izmaksām, bet tiešām to saglabāsim kā uzkrājumu nākamajām krīzēm, demogrāfiskajām bedrēm kā drošības spilvenu, lai varētu nodrošināt visas izmaksas.

Vēl nevaru pateikt, cik liels būs pielikums pie pensijas, jo mums jāņem vērā gan iemaksas speciālajā budžetā, gan inflācijas dati no pagājušā gada septembra līdz šī gada augustam. Tomēr pieaugums būs, jo 1. oktobrī pensijas tiks indeksētas.

Latvijā ir ļoti liela ienākumu nevienlīdzība starp trūcīgajiem un turīgajiem iedzīvotājiem. Jau gadiem tiek diskutēts, kā to samazināt, piemēram, ieviešot progresīvā nodokļa sistēmu. Vai kaut kad tas tiks ieviests?

Finanšu ministrijai jāveic ienākuma nodokļa diferenciācija. Mazāku atalgojumu saņēmējiem šis neapliekamais minimums būtu lielāks nekā lielāku algu saņēmējiem. Finanšu ministrijai šā gada laikā tas ir jāizdara. Tas jau būs solis ar zināmu progresivitāti, nemainot nodokļu likmes.

Statistika liecina, ka Latvijā 34–39 procenti sociāli apdrošināto personu, tostarp mikrouzņēmumu darbinieki, maksā nodokļus no minimālās vai līdz minimālajai algai. Nākamie 30 procenti maksā no minimālās algas līdz 711 eiro. Tas kopā veido gandrīz 70 procentus. Pieskaitām klāt vēl ēnu ekonomiku. Tad parēķinām, kur mēs iegūtu šo progresivitāti. Svarīgākais uzdevums patlaban ir celt šo minimumu uz augšu, dot vairāk naudas mājsaimniecībām.

Valstī ir ap 200 000 strādājošo, kuri kā vecāki sev un bērniem nevar nodrošināt vismaz 129 eiro ienākumus mēnesī uz katru mājsaimniecības locekli. Tā nav normāla situācija, ja divi strādājošie nevar nodrošināt ģimeni!

Galvenais uzdevums ir celt algu līmeni, no kura mēs maksājam gan nodokļus, gan veicam visas sociālās iemaksas. Tas ir pirmais uzdevums, lai cilvēki sevi varētu nodrošināt patlaban un uzkrātu līdzekļus vecumdienām. Jo, ja strādās zem minimuma, tad diemžēl arī pensijā būs jāsaņem minimums.

Kādas ir prognozes par pašlaik strādājošo pensiju līmeni?

Viss atkarīgs no katra veiktajām sociālajām iemaksām. Mūsu pensiju sistēma balstīta uz katra veiktajām iemaksām, kas uzkrājas gan pirmajā, gan otrajā pensiju līmenī. Palielinās arī to cilvēku skaits, kas uzkrāj trešajā pensiju līmenī, arī es esmu tā dalībnieks. Pretējā gadījumā pensijā saņemt tik, cik tu saņēmi savā darba mūžā, nebūs iespējams. Līdz ar to tagad jāizmanto visas iespējas un jau kopš šodienas jāveic iemaksas pensiju sistēmā, jāveido savs uzkrājums. Nav jādomā tikai par to, kas notiks rīt uz pusdienlaiku, bet arī tālāk – nākotnē.

Tīrais pašreizējās trīs līmeņu pensiju sistēmas dalībnieks pensijā dosies 2036. gadā. Līdz ar to sabiedrībai jāskaidro, ko nozīmē strādāt un darīt to legāli, nevis saņemt naudu aploksnēs, lai mēs spētu sevi ilgtermiņa nodrošināt.

Un kāda varētu būt pensija cilvēkam, kas nodokļus un iemaksas veic tikai minimuma minimumu?

Patlaban minimālās vecuma pensijas apmērs ir 70 eiro. Tas ir minimumu minimums. Neviens cilvēks, protams, ar tiem nevar izdzīvot, ja, protams, pēc 20 gadiem neiestāsies kāda leiputrija vai komunisms. Mums savā darba mūžā ir jāmēģina pēc iespējas vairāk nopelnīt un veikt iemaksas pensiju līmenī, lai mēs vecumdienās varētu normāli atpūsties, saņemot pensiju.

“Visiem atbalsts jāsaņem pēc vienotiem noteikumiem”

Lai piešķirtu trūcīgā statusu, valstī ir vienotas prasības. Lielāka atšķirība ir ar maznodrošinātās personas statusa noteikšanu, kas katrā pašvaldībā ir citāda. Ir pašvaldības, kuras šādu statusu vispār nav noteikušas. No 119 pašvaldībām 39 pašvaldībās šis līmenis ir noteikts. Atšķirība, protams, ir Rīga, jo šeit viss ir atkarīgs no katras pašvaldības rocības.

Par to, ka mēs likumā noteiksim, konkrēti ko ņem vērā trūcīgā statusa piešķiršanā, lai nebūtu kādas citas interpretācijas, esam jau vienojušies ar Latvijas Pašvaldību savienību.

Maznodrošinātā statusu nosaka pašvaldības. Vispirms valdībai jānodrošina pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma, kurā pārdalām līdzekļus, lai visas pašvaldībās būtu daudzmaz vienādā situācijā. Labklājības ministrija to viena pati neizdarīs. Līdz ar to šis ir valdības uzdevums, lai mēs varētu nodrošināt, ka sociālo atbalstu cilvēki visā Latvijā saņem pēc vienlīdzīgiem nosacījumiem. Šajā ziņā mums vēl ir jāpaveic daudz darba, jo ne visām pašvaldībām būs ostas un galvaspilsētas vai lielās pilsētas statuss, savienojumi ar lielajiem maģistrālajiem autoceļiem.

Bezdarba līmenis ir nedaudz pieaudzis. Uzņēmumi samazina savu darbību līdz brīdim, kad tiks atrasti citi noieta tirgi, kurus uzņēmēji aktīvi meklē. Labklājības ministrija domā, kā varētu atjaunot tā sauktos dīkstāves kuponus, kādi bija pieejami krīzes laikā. Tas motivētu uzņēmumus neatlaist cilvēkus, bet nodrošinātu mācību iespējas cilvēkiem, kuri strādā pusslodzi. Mācību laikā viņi varētu saņemt stipendiju un celt savu kvalifikāciju, lai brīdī, kad uzņēmums varētu atkal pilnvērtīgi strādāt un nodrošināt viņiem pilnu darba slodzi, kvalificētie darbinieki nebūtu aizgājuši prom, bet turpinātu darbu. Lielas, kolektīvas darbinieku atlaišanas mums nav pieteiktas, bet, protams, mēs šo situāciju monitorējam un mēģinām risināt, rast jaunas iespējas, lai varētu palīdzēt gan uzņēmumiem, gan cilvēkiem.

Ir palielināti dažādu pabalstu veidi – černobiliešiem, ar celiakiju slimajiem bērniem. Esam sākuši jaunu programmu, lai nodrošinātu rehabilitāciju vardarbībā cietušām pieaugušam personām, lielākoties sievietēm. Speciālisti strādās arī ar varmākām, jo, strādājot tikai ar cietušo, bet ar varmāku ne, situāciju neatrisināsim. Strādājam, lai ar nākamo gadu varētu palielināt atbalstu audžuģimenēm un adoptētājiem, lai mēs pēc iespējas ātrāk bērnu no bērnunama varētu iekļaut ģimeniskā vidē. Mums jāpalīdz audžuģimenēm, kuru kustība Latvijā attīstās labi, bet tā joprojām ir jāsekmē un audžuģimeņu skaits jāpalielina. Adopcija gan tik labi, kā mums gribētos, nenotiek, jo Latvijā esošās ģimenes pārsvarā ir gatavas adoptēt bērnu līdz trīs gadu vecumam, veselus un meitenes. Ar pārējo adopciju mums ir diezgan sarežģīti, it sevišķi, ja bērniem ir dažādas slimības.

Pašlaik šis jautājums publiskajā telpā tiek skaļi apspriests, un Saeimā tas ir iesprūdis. Izskatās, ka vienošanos būs grūti panākt, tāpēc, manuprāt, pareizākais kompromiss būtu atgriezties pie vecās likuma redakcijas un neveikt tajā izmaiņas.

Pretējā gadījumā mēs adopciju varētu pārtraukt ne tikai uz ārzemēm, bet arī Latvijā, jo faktiski realitātē vairs nebūs intereses ņemt bērnus adopcijā, ja Civillikumā virzīs vēl kādus citus daudzos priekšlikumus. Šis jautājums ir politiska izšķiršanās, kas jālemj Saeimai.

Adopcija bērnam ir vislabākais risinājums, jo tad viņš iegūst visas civiltiesiskās tiesības, kas saistās gan ar ģimeni, gan mantojumu un visu pārējo, proti, būt gan praktiski, gan tiesiski, gan morāli par pilnvērtīgu ģimenes locekli. Uz ārzemēm tiek adoptēti lielākoties bērni, kuru adopcijas iespējas Latvijā ir izsmeltas, piemēram, slimi bērni, pusaudži, kurus adoptēt Latvijā nevēlas. Svarīgākās ir bērna intereses un iespēja iegūt pilnvērtīgu ģimeni uz mūžu.

Vai pienāks brīdis Latvijā, kad labklājības nozarē viss būs daudzmaz kārtībā?

Mūsu katra labklājības līmenis ir atkarīgs no tā, kā mēs katrs pats to vērtējam. Pēdējā laika socioloģiskie pētījumi liecina, ka sabiedrībā aizvien vairāk pieaug apmierinātība ar labklājības līmeni. Vai labklājība visiem būs tāda, kā viņš to vēlas? Te jāatgādina vecais stāsts, ka labs ir tāds vadītājs, karalis vai prezidents, kurš visiem izdara pa prātam. Bet diemžēl tāds vēl nav piedzimis. Labklājības ministrija strādā un dara visu iespējamo, lai šo labklājības līmeni uzlabotu. Tomēr tas ir arī kopīgs valdības darbs.

Vai ir viegli būt par ministru?

Jāstrādā, daudz jāstrādā...

Vai patīk strādāt šajā amatā?

Patīk vai nepatīk, bet man vecāki mācīja, ka katram ir savs darbs jādara. Kādā 2008. gadā es sacīju: “Nekad, nemūžam neiešu par ministru!” Tā nu dabūju būt par ministru trīs reizes...