Anna Kļučņika stāsta, kāpēc izvēlējusies karjeru zinātnē: "Tāpēc jau mēs to pētām, ka nesaprotam"

Ziņkārība par apkārtējo pasauli

Mani vienmēr ir interesējusi apkārtējā pasaule, tāpēc zinātne mani pievilka. Tajā vienmēr ir kāds izaicinājums, neatbildēti jautājumi un iespēja mācīties. Tāpēc izvēlējos veidot savu karjeru šajā virzienā. Turklāt tā ir iespēja sniegt savu pienesumu sabiedrībai. Zinātne mūsu ikdienu ietekmē tik daudzos veidos, ka to pat nav iespējams aprakstīt vienā teikumā. Tā ietekmē to, kā mēs domājam un rūpējamies par savu veselību, kādas tehnoloģijas mēs lietojam, kādas ķīmiskās vielas izmantojam bateriju ražošanā. Zinātne ir vajadzīga, lai atrisinātu problēmas, uzlabotu savu un sabiedrības ikdienu. Tas uz mani vienmēr atstājis lielu iespaidu. Turklāt mēs nekad nezinām, kurš atklājums vai kādos veidos mūs ietekmēs. Bieži vien visinteresantākie atklājumi ir pārsteigums gan sabiedrībai, gan pašiem zinātniekiem. Tāpēc es izvēlējos karjeru zinātnē – par spīti cilvēku pieņēmumiem, zinātnieka ikdiena ir aizraujoša, daudzveidīga un reizēm neprognozējama.

Svarīga stresa noturība un komunikācijas prasmes

Domājot par karjeru zinātnē, līdzīgi kā ar citām profesijām, jāpadomā arī par to, vai tā ir piemērotākā izvēle. Bez ziņkārības un zinātkāres cilvēkam, manuprāt, nepieciešama arī laba stresa noturība un spēja komunicēt, sarunāties ar citiem. Zinātnē vislielākā enerģija jāiegulda, lai atbildētu uz neskaitāmiem grūtiem un iepriekš neatbildētiem jautājumiem. Turklāt izaicinājumi var sākties arī tad, kad atbilde uz izvirzīto jautājumu ir pārsteidzoša vai negaidīta. Reizēm to ir ļoti grūti pieņemt. It īpaši tad, ja pēc ilgstošas izpētes liekas, ka tēma ir izprasta, taču beigu beigās rezultāts ir pretējs tam, kas sākotnēji prognozēts. Tādos brīžos vajadzīga liela noturība, lai neatmestu pētījumiem ar roku, bet turpinātu darbu atbilžu meklēšanā. Šādas neveiksmes nevar uztvert personīgi. Tāpēc tā ir zinātne – mēs to pētām, jo nesaprotam.

Otra zinātniekam ļoti vajadzīga īpašība ir komunikācijas prasmes un sadarbība ar citiem. Zinātne nav vientuļš darbs. Tajā ir ļoti daudz jārunā ar citiem cilvēkiem – gan zinātniekiem, gan sabiedrību, jo no šādām sarunām mēs varam visvairāk iemācīties.

Jaunajiem speciālistiem vietu netrūkst

Zinātnē ir plašas izaugsmes iespējas. Jo vairāk darbojos šajā nozarē, jo vairāk to apzinos un ieraugu. Zinātnieks vai arī kāds, kurš sevi grib saukt par zinātnieku, var atrast sev vēlamo nišu. Turklāt arī zinātnisko karjeru iespējams attīstīt tā, kā pašam gribas – strādājot laboratorijā, birojā, universitātē, uzņēmumā vai slimnīcā, pētot vēsturi, tehnoloģijas, cilvēkus vai jebkuru citu tēmu. Zinātnieka profesija ir ļoti daudzpusīga, un šajā karjerā vienmēr ir jauni izaicinājumi. Svarīgākais ir saredzēt sniegtās iespējas un nekavēties tās izmantot.

Taču, ja runājam par jaunajiem speciālistiem nozarē, jāsaka, ka to trūkums ir jūtams vairākās specialitātēs. Arī no kolēģiem dažādās konferencēs vai sarunās dzirdams tas, ka arvien mazāk cilvēku ir gatavi strādāt šajā nozarē un pabeigt doktorantūru. Tas rada zināmu trūkumu gan zinātnei, gan sabiedrībai, jo darbs pie dažādu ideju attīstīšanas kļūst lēnāks.

Jāmācās atzīt savas kļūdas

Domājot par sabiedrības un zinātnes mijiedarbību, jāsaka, ka pandēmija sniedza cilvēkiem detalizētāku ieskatu zinātnieku ikdienā. Taču šī ikdiena ir tāda, ka mēs bieži vien pētām kādu jautājumu, atrodam uz to atbildi, bet, turpinot pētīt, saprotam, ka šī atbilde nav precīza vai vēl vairāk – ir nepareiza. Tā bija ar vakcīnām un mūsu izpratni par Covid-19 vīrusu – par to, kas tas ir, kā izplatās un kā to ārstēt. Zinātne nepārtraukti attīstās, mēs uzzinām vairāk, bet tas nozīmē, ka brīžiem nākas atzīt savas kļūdas vai neprecizitātes. Šādos gadījumos ir svarīga sabiedrības izpratne par zinātnieku darbu. Gan zinātniekiem, gan sabiedrībai jāapzinās un jāpieņem tas, ka pētniecībā var rasties brīži, kad jāatzīst – iepriekšējais pieņēmums bijis kļūdains.