Reigana kokaīna imports. Recenzija par filmu "Nogalināt ziņnesi"

1996. gadā žurnālists Gerijs Vebs laikrakstā «San Jose Mercury News» publicē sensacionālu rakstu sēriju «Tumšā alianse», kur atklāj CIP iesaisti liela apjoma kokaīna kontrabandā uz ASV, lai finansētu ASV valdības atbalstītās nemiernieku aktivitātes Nikaragvā. Šim skandālam ir dārga cena – vispirms Vebs kļūst par zvaigzni, taču drīz vien žurnālists sāk izjust spiedienu un nomelnošanu gan no valdības pārstāvju, gan konkurējošo preses izdevumu puses. Vai iespējams kompromiss starp sirdsapziņu un vēlmi saglabāt ģimeni un karjeru?

Filmas scenārija pamatā ir patiess notikums; Veba skandalozā biogrāfija, kā jau norāda nosaukums, nav stāsts ar laimīgām beigām. Filmu veido divi nosacīti cēlieni. Pirmais seko Veba žurnālistiskajai izmeklēšanai, raksta tapšanai un spožajiem panākumiem. Vebs kļuvis par publisku taisnības bruņinieku. Filmas otrajā pusē veiksme un slava no Veba novēršas, viņš kļūst par specdienestu un konkurējošās preses sazvērestības upuri, kas «norok» gan Veba stāstu, gan panākumus, gan, visbeidzot, lepnumu un turpmāko karjeru žurnālistikā. Filmas žanriskais ietvars ir daudzās politiskās filmās aplūkotā «krustnešu žurnālistika» («Visi prezidenta vīri» ar Dastinu Hofmanu) – darba centrā ir pašaizliedzīgs izmeklētājs ar mesiānisku patiesības meklētāja morāli. «Nogalināt ziņnesi» ieurbjas materiālā dziļi, daudz dziļāk, nekā kinodarba garums to atļauj, tādēļ filmas beigas atstāj sasteigtu iespaidu, ka stāsts ir pārtraukts pusvārdā. Notikumos, kas saistīti ar «Tumšās alianses» rakstu sēriju, ir pārāk daudz sarežģītu pretrunu, lai tās adekvāti atspoguļotu, tādēļ filmas veidotāji izvēlējušies visai melnbaltu traktējumu, pozicionējot Vebu kā izcilu žurnālistu, pozitīvu tēlu un morāli sakropļotas sistēmas upuri, neapskatot versiju, ka Veba rakstiem tiešām būtu piemitis trūkums. «Nogalināt ziņnesi» piemīt nepārprotami apsūdzoša intonācija.

Filmas režisors Maikls Kesta līdz šim galvenokārt bijis pazīstams kā daudzu sēriju režisors slavenajiem televīzijas seriāliem: «Sešas pēdas zem zemes» un «Homeland». Filmas dinamika, iespējams, tādēļ vietām atgādina augstvērtīga seriāla epizodes; visi filmas elementi pakļauti tikai maksimāli straujai sižeta bīdīšanai uz priekšu. Vizuāli filma vairāk atgādina mūsdienu versiju par pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem, nevis deviņdesmitajiem gadiem, pārsvarā izmantota kustīga kamera (filmas operators ir Šons Bobits, kas uzņēmis arī «12 gadus verdzībā»). Tomēr galvenais iemesls skatīties filmu ir tās galvenais aktieris Džeremijs Reners, kurš, pēc daudzu kritiķu domām, šajā lomā pārspēj pat savu sniegumu filmā «Sapieris». Viņa atveidotais Vebs ir eksplozīvs, temperamentīgs, saprotams, cilvēcīgs: viņš izklāj savu dvēseli skatītāja priekšā un izraisa dusmas un līdzjūtību par Gerija Veba likteni.