Zatlera memuāros atrodamas gan neprecizitātes, gan nepatiesi fakti

Arī pats Zatlers atzīst, ka nav baidījies no tā, ka grāmatā ir neprecizitātes - dažas apzinātas, dažas neapzinātas.

Piemērs tam ir 2011.gadā Zatlera deklarētais, ka viņa apņemšanos iesaistīt valdībā "Saskaņas centru" (SC) var izmanīt tikai ar tankiem. Par to, kā radās neveiklais izteikums, Zatlers savos memuāros piedāvā acīmredzami nepatiesu versiju.

No Zatlera rakstītā var noprast, ka tanku citāts radies, jo eksprezidents bijis aizkaitināts par žurnālistu viltībām, viņu izprovocējot uz niknu diskusiju ar Solvitu Āboltiņu (V).

“Solvitai Āboltiņai, kura pārstāvēja “Vienotību”, no radio studijas piezvanīja uz mājām. Tas mani aizkaitināja ne pa jokam. Es skaidroju, kāpēc būtu pareizi ņemt valdībā SC, bet Āboltiņa centās mani vest uz, viņasprāt, pareizā ceļa. Vienā brīdī neizturēju un pateicu: “Vai tad ar tankiem piespiedīsiet mani mainīt viedokli?”” grāmatā rakstīto citēja raidījums.

Taču patiesībā 2011.gada 3.oktobra rītā Zatlers nebija pret savu gribu iesaistīts spraigā diskusijā ar Āboltiņu, kura turklāt sarunā nepiedalījās vispār, bet mierīgi Latvijas Radio studijā atbildēja uz žurnālista jautājumiem.

Žurnālists vaicāja: ""Vienotības" līdere Solvita Āboltiņa ir aicinājusi jūs savu lēmumu līdz šai dienai pārdomāt, jo viņa arī neatbalsta koalīciju ar SC. Jūs esat pārdomājuši?" Uz to Zatlers atbildēja: “Mēs esam jauns, bet tomēr samērā konsekvents, pat ļoti konsekvents politisks spēks, ja. Un ja mēs esam izdiskutējuši garās stundās izdiskutējuši gan valdē, gan valdē kopā ar savas frakcijas jaunievēlētās deputātiem, tad, paklausieties, mums tikai ar tankiem var atļaut mainīt šo te lēmumu.”

Uz jautājumu, kādēļ grāmatā ir atstāstīta versija, kas neatbilst patiesībai, Zatlers norādīja, ka rakstīja pēc atmiņas un tās bija viņa emocijas tajā brīdī, viņa viedoklis un viņa attieksme tajā brīdī. “Ja es būtu gājis atpakaļ un tagad sācis analizēt, kā nu tur precīzi bija, varbūt šī epizode iznāktu daudz sausāka. Es nebaidījos no tā, ka grāmatā ir neprecizitātes. Dažas apzinātas, dažas neapzinātas,” atzina eksprezidents.

Tikmēr Āboltiņa, kura Zatlera memuāros ne tikai salīdzināta ar kobru, bet arī tikusi iesaistīta šādā eksprezidenta “viltus atmiņā”, no komentāriem attiecās.

Kā norāda raidījums, rodas jautājums: ja pieļauta šāda kļūda, tad cik lielā mērā var uzticēties epizodēm, kur Zatlers atstāsta savas privātās sarunas, piemēram, ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu vai traģiski bojāgājušo Polijas prezidentu Lehu Kačinski.

Vēsturnieks Kaspars Zellis atzīst, ka neprecizitātes memuāros mēdz gadīties, it sevišķi, ja šo grāmatu autors ikdienā neveic pierakstus dienasgrāmatā. Parasti tas ir saistīts ar atmiņas nepilnībām. "Bija tāds spārnots teiciens: "Melo kā aculiecinieks". Šīs atmiņas vēstures zinātnē tiek izmantotas vairāk vai mazāk, lai precizētu kādu informāciju, bet nekad netiek uztvertas kā varbūt 100% pareizas. Tur patiešām katrs fakts ir jāpārbauda,” stāsta Zellis.

Viņš uzsver, ka parasti šāda veida memuārus to autori raksta ne tikai, lai izceltu savu vietu un nozīmi vēsturē, bet arī lai par kaut ko taisnotos. Tāpēc neesot pārsteigums, ja autobiogrāfijās notikumi pasniegti autoram glaimojošā vai izdevīgā gaismā. Vienlaikus vēsturnieks uzsver, ka šādas atmiņas ir ļoti nozīmīgas, un pētnieki tās noteikti izmantos kā vēstures avotu. Viens no ieguvumiem ir priekšstata radīšana par šī laika politisko kultūru.

Zatlers savā autobiogrāfijā nesaudzē valsts politiskās elites pārstāvjus. Piemēram, Āboltiņu viņš apraksta šādi: “Kung-fu mākslā eksistē arī “kobras” stils. Čūska vienmēr ir tramīga. Ar paceltu galvu tā uzmana pretinieku, un mazāko aizdomu gadījumā seko ass uzbrukums ar šņākoņu un indīgu kodienu. Šādu stilu Latvijas politikā izkopusi Solvita Āboltiņa.”

Savukārt Andris Šķēle rīkojoties līdzīgi kā “pērtiķis”, kurš manevrē ap savu pretinieku un līganām, it kā haotiskām kustībām iemidzina upuri, kurš ātri zaudē modrību.

Aivara Lemberga apraksts ir īpaši neglaimojošs: “Ja kaut kur parādās nesadalīta nauda, Lembergs ir klāt. Viņam nav miera, gribas visu savākt sev, pamēģināt atņemt citiem – ja nu izdodas, vienalga – vajag vai nevajag. Šķiet, bērnībā smilšu kastē Aivaram tikušas atņemtas mantiņas, un viņam ir grūti sevī remdēt šo nodarījumu.”

Sākot veidot jaunu politisko spēku, Zatlers uzrunājis vairākus sabiedrībā zināmus cilvēkus, un īpaši vīlies bijis par Mārtiņa Bondara un Ingunas Sudrabas reakciju. Bondara “personiskās ambīcijas bija lielākas par vēlmi kalpot valsts kopējam labumam”, savukārt par Sudrabu radies iespaids, ka “valsts kontrolieres kabinets un labā alga viņai ir svarīgāki par vēlēšanos kalpot Latvijai”.

Zatlera memuāru antivaroņi uzskata, ka eksprezidents vienkārši nespēj aizmirst vecus pāridarījumus. Sudraba secina, ka “cilvēks joprojām pats uzvedas kā Zoodārzā - ar savu rīcību un izteikumiem."

“Es gribēju noskaidrot, ko viņš pats domā, ko viņš grib sasniegt, kas ir tie viņa mērķi un ko viņš grib izdarīt. Un tad, kad cilvēks man tiešā tekstā sarunas beigās pasaka: "Man vajag jūsu seju." Nu, tad es varu uzdot jautājumu - vairāk neko? Smadzenes nevajag, tikai seju, ja? Bet tā ir tāda dzeltena netīrās veļas mazgāšana. Laiki ir pagājuši un es varētu tikai aicināt jebkuru, kurš dzīvo ar aizvainojumu, mēģināt piedot visiem, jo tad pašam būs vieglāk,” komentēja Sudraba.

Arī Lembergs saskata žulti un dziļu aizvainojumu. "Tas, kā es izskatos kurā brīdī, nav svarīgi. Svarīgi ir, ka tu dzīvē esi kopā ar saviem kolēģiem kaut ko izdarījis. Un es domāju, ka mēs esam izdarījuši daudz labu darbu. Viens no tiem ir, ka Zatlers nav atkārtoti ievēlēts par prezidentu,” spriež Lembergs. Viņaprāt, Zalters visus pēdējos savas dzīves gadus ir vēlējies atriebties par šo pārinodarījumu.

“Bet tai laikā, veicot aptauju starp daudziem cilvēkiem, kas ar viņu vairāk vai mazāk strādā, izkristalizējās, ka viņš tomēr ir nekompetents, strādā uz savu imidžu un nedomā faktiski par valsti un ļoti pakļauts ir sievai,” komentē Lembergs.

Zatlers aizvainojuma turēšanu noliedz, jo “aizvainojums, ja jūs izlasīsit par septiņiem nāves grēkiem, ir viens no grēkiem, no kā es stingri atturos”. Jo tas traucējot dzīvot un skaidri domāt. Viņš uzsver, ka centies aprakstīt ne tikai politiskās vides cinisko, bet arī cilvēcisko iedabu.

Kasjauns.lv, LNT ziņas / Foto: Mārtiņš Ziders