Ventspils pašvaldība nav skatījusi jautājumu par Sarkanās armijas komisāra Fabriciusa pieminekļa demontāžu
Ventspils pašvaldība nav izskatījusi jautājumu par Sarkanās armijas komisāram Jānim Fabriciusam veltītā pieminekļa nojaukšanu, demontēšanu vai pārvietošanu, informēja pašvaldībā.
Pašvaldība norāda, ka ir izskanējis priekšlikums par plašākas informācijas ievietošanu, kas ar kvadrātkoda starpniecību mobilās lietotnes veidā ļautu iegūt izvērstu objektīvu informāciju par konkrēto personu un vēsturiskajām norisēm 1918.-1919. gadā.
Piemineklis Fabriciusam tika atklāts 1954. gada, tā autors ir tēlnieks Jānis Zariņš. Tā ir viena no divām Ventspilī padomju okupācijas laikā uzstādītajām piemiņas zīmēm, kas netika demontētas vai pārvietotas 1991. gadā un saistās ar Ventspils un Ziemeļkurzemes vēsturi 20. gadsimtā. Otra piemiņas zīme ir piemineklis 1905. gada cīnītājiem.
Pašvaldība atzīst, ka Fabriciusa politiski ideoloģiskie uzskati un darbība neapšaubāmi bija vērsti pretēji 1918. gada Latvijas valsts būtībai, vienlaikus viņš ir spilgts un raksturīgs piemērs sava laika personībām, kurai sociālā izcelsme radikālu pārmaiņu laikos lika meklēt savu, kreisi orientētu dzīves ceļu. Viņa militārā darbība pret Latviju vērtējama kā pastarpināta - 1918. gada novembrī-decembrī Fabriciuss bija Padomju Krievijas 7. armijas kreisā kaujas iecirkņa komisārs. Fabriciusa uzdevums bija nevis vadīt kaujas vai tajās piedalīties, bet politiskā ziņā "pieskatīt" šī iecirkņa un vienlaikus 2. Novgorodas strēlnieku divīzijas komandieri agrāko cara ģenerāli Mihailu Vasiļjevu.
2. Novgorodas strēlnieku divīzija 1918. gada decembrī piedalījās Latvijas ziemeļaustrumu daļas ieņemšanā, šeit Fabriciusam bija zināma loma kā attiecīgās divīzijas komisāram, bet nekādas kaujas šajās teritorijās nenotika. Fakts par Fabriciusa tiešu dalību Inčukalna kaujā pret Latvijas zemessargiem vēsturnieku pētījumos nav apstiprinājies un ir vēlāks Fabriciusam piedēvēts "varoņdarbs", skaidro pašvaldībā.
Vēlāk konkrētā divīzija un Fabriciuss bija iesaistīti cīņās Igaunijā pret Igaunijas armiju, 1919. gada pavasarī Fabriciuss no Baltijas tika atsaukts un turpināja savas gaitas citās Krievijas pilsoņu kara frontēs.
Pašvaldība atzīst, ka attieksme pret Fabriciusa pieminekli nekad nav bijusi viennozīmīga - diskusija par to, ka šo pieminekli vajag demontēt, pirmoreiz vietējā presē izraisījās 1991. gada nogalē, pēc tam, kad ir nojaukts piemineklis Ļeņinam pilsētas centrā. Tolaik vairākums pilsētnieku uzskatīja, ka tas saglabājams, uzsverot faktu, ka Fabriciuss ir novadnieks, kas spējis izveidot apbrīnas vērtu militāru karjeru. Padomju okupācijas gados piemineklis Jāņu naktī nereti bija izrotāts ar ozollapu vainagu. Līdz ar to bija vērojama savdabīgi jaukta attieksme pret novadnieku - latvieti un cīnītāju par komunisma ideāliem, kurā oficiāli pozitīvais vērtējums savienojās ar nacionālām, pretpadomju izpausmēm.
Tādējādi piemineklis Fabriciusam ir ne tikai piemiņa konkrētam cilvēkam, tā ir liecība ilgajam padomju okupācijas laikam, kas liek atcerēties un pārdomāt, cik dažādi komunistiskā ideoloģija ir ietekmējusi cilvēku likteņus. Vienlaikus tam ir noteikta vēsturiska un arī mākslinieciska vērtība un tas uzlūkojams par noteikta laikmeta kultūrvēsturisku objektu. Jāatzīmē, ka Latvijā tieši totalitāriem režīmiem (īpaši - padomju) raksturīga nekritiska un agresīva pagātnes liecību, tajā skaitā pieminekļu, iznīcināšana, piebilst pilsētas mārketinga nodaļā.
