Nelaidiet bērnus mežā. Recenzija par filmu ar Merilu Strīpu raganas lomā
Merila Strīpa atveido ļauno raganu mūzikla "Jo dziļāk mežā..." ekranizācijā. Kādā pasaku ciematā dzīvo čakls, vienkāršs maiznieks ar savu daiļo sievu, bet - tavu nelaimi - viņiem nav bērnu. Kā izrādās, pie tā vainojama viņu kaimiņiene, vecā ragana, kas nolādējusi maiznieka ģimeni. Lāstu var noņemt, ja maiznieks ar sievu trīs nakšu laikā sagādās raganai sniegbaltu govi, zeltspožu matu cirtu, sarkanu apmetni un zelta kurpīti. Apņēmīgais pāris dodas mežā, un sākas dīvaina pasaka.
Pamatā - teātra mūzikls
Filmas pamatā ir Stīvena Sondheima populārais Brodvejas mūzikls, kas pirmizrādi piedzīvoja 1987. gadā. Tas sajauc, apspēlē un asprātīgi pārraksta klasisku bērnu pasaku sižetus, liekot vienā stāstā satikties Pelnrušķītei, Ērkšrozītei, Sarkangalvītei, lielajam ļaunajam vilkam, Džekam un garajai pupai, raganai, milžiem, prinčiem un citiem tēliem. Tie iemaldās viens otra stāstos, izjauc notikumu secību un maina to morāli.
"Jo dziļāk mežā..." gatavots ekranizācijai gandrīz divdesmit gadu; tā deviņdesmito gadu versijā aktieru ansambli bija paredzēts veidot Robinam Viljamsam, Goldijai Honai un Šērai (ne gluži) ļaunās raganas lomā. Beigu beigās projekta realizācija tika uzticēta Robam Māršalam - režisoram, kas uzņēmis mūziklu "Čikāga", filmu "Geišas atmiņas" un vienu no "Karību jūras pirātu" laidieniem. Māršals ir samērā nedrošs režisors, kas režijas instrumentus neprot vai baidās izmantot līdz galam pārliecinoši, tādēļ "Jo dziļāk mežā..." par spīti atsevišķiem simpātiskiem elementiem neizdodas kļūt par tik iespaidīgu darbu kā, piemēram "Svīnijam Todam: Flītstrītas dēmoniskajam bārddzinim", ko pēc Sodheima mūzikla motīviem 2007. gadā uzņēma Tims Bērtons.
Filmā piedalās spēcīgs aktieru ansamblis, tā centrā mirdz Merila Strīpa - aktrise, kas nevienu lomu nespēj nospēlēt slikti, tomēr Strīpa savas karjeras laikā atveidojusi jau tik daudz raganu, ka viņas izvēle šai lomai ir pārāk klišejiska, lai būtu ironiska. Tādēļ visspēcīgāko līdzpārdzīvojumu raisa maiznieka sievas tēls, ko atveido spožā Emīlija Blānta ("Rītdienas robeža"), skatītāju saviļņojot vairāk asaru nekā smieklu virzienā. Patīkamu pārsteigumu raisa arī Krisa Paina ("Džeks Raiens", "Zvaigžņu ceļš") pašironiskais "prinča baltā zirgā" traktējums. Divu prinču dziedājums par mīlas sāpēm, stāvot ūdenskritumā, ir filmas krāšņākā un arī komiskākā epizode. Filmai ir simpātiski kostīmi (filmas tērpu māksliniece par šo darbu izpelnījās "Oskara" nomināciju), taču pārspīlēts un kino nepiemērots grims, arī kopumā filma gan scenārija, gan vides līmenī pārāk atgādina pārfilmētu teātra uzvedumu, ne prasmīgu mūzikla adaptāciju ekrānam.
Darbam ir grūtības ar precīzas mērķauditorijas uzrunāšanu; pieaugušajiem skatītājiem stāsta ironija var paslīdēt garām, jo trīsdesmit gadu laikā kopš mūzikla pirmizrādes kino piedzīvojis daudzas pasakas žanrā "Kas notika pēc teikuma "...un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi"?" "Jo dziļāk mežā..." neko svaigu nepiedāvā.
Ja vēlaties vest uz filmu bērnus, sagatavojieties tādiem elementiem kā kaudzei līķu, acu izduršanai, apcerei par laulības pārkāpšanas noderīgumu, kā arī visai pedofiliskas vibrācijas Vilka un Sarkangalvītes epizodē. Vilku, saprotams, atveido Džonijs Deps.
Kinokritiķe Liene Linde, žurnāls „Rīgas Viļņi” / Publicitātes foto
