Vēloties ieriebt bijušam partnerim, sieva un vīrs nodara pamatīgas sāpes abu kopējam bērnam

“Ļoti bieži pieaugušie savas problēmas mēģina risināt, izspēlējot bērnu kārti. Arī ar šādiem gadījumiem mēs saskaramies.

Vidēji 1-2 reizes mēnesī ir lietas, kurās ir šķiršanās prāva, mantas dalīšana, bērnu saskarsmes tiesību dalīšana vai citi savstarpēji strīdi divu pieaugušo starpā. Viņi mēģina nomelnot otru partneri, policijai rakstot iesniegumu, ka partneris kaut ko seksuāli dara ar nepilngadīgiem vai mazgadīgiem bērniem.

Bieži vien, veicot izmeklēšanu, noskaidrojas, ka pamatā ir nevis seksuālā izmantošana, bet tādā veidā otrs vecāks mēģina iegūt kaut kādu prioritāti civiltiesiskā strīdā, piemēram, vēloties iegūt atsevišķu bērna aizgādību, liegt saskarsmi otram vecākam.”

Partneri izmanto iespēju uzrakstīt iesniegumu policijai

Piemēram, vecāki šķiras, dala mantu un bērnus, bet sieva, lai viņai būtu “labākas kārtis” un izredzes šajā situācijā, uzraksta policijai iesniegumu, ka vīrs seksuāli dara pāri bērniem. “Šādu gadījumu ir ļoti daudz.”

Šādus iesniegumus raksta gan sievietes, gan vīrieši. “Tāpēc es neminēju dzimumu. Tā dara gan viena, gan otra puse. Sievietes šo izmanto biežāk.”

Lielākais cietējs ir bērns

“Pārsvarā gadījumu šī ir savstarpējo attiecību kārtošana. Parasti neapstiprinās [seksuāls noziegums pret bērniem]. Lielākā sāpe ir tā, ka šie pieaugušie cilvēki neapzinās, ka viņi tādā veidā nodara lielāku kaitējumu bērnam, nekā ieriebj savam partnerim.

Galvenais cietējs šādā situācijā ir bērns, jo viņam nozīmīgi abi vecāki.

Lai pārbaudītu saņemto informāciju, Valsts policija galvenokārt uzsāk kriminālprocesu, kura ietvaros bērns ir jāpratina, iespējams, bērnam būs nepieciešamas ekspertīzes. Dažkārt, ja tiek runāts par reālu seksuālu kontaktu, bērnus vedam arī pie eksperta uz medicīnisko apskati.”

Briesmīgs psiholoģiskais klimats mājās

Visticamāk, ja bērna vecāki nepamatoti apsūdz viens otru seksuālos noziegumos pret nepilngadīgajiem, viņu attiecībās un mājoklī valda briesmīgs emocionālais, psiholoģiskais klimats. Iespējams, viņi mēģina noskaņot bērnu pret otru vecāku.

Valsts policijas Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 4.nodaļas galvenā inspektore, psiholoģe Dace Landmane, kura piedalās arī cietušo bērnu pratināšanā, piekrita: “Tieši tā! Tas arī ir grūtākais.

Vecāki paši iztaujā bērnus ar uzvedinošiem jautājumiem

Situācijās, kad saņemam šādu informāciju, mēs to izvērtējam. Atsevišķos gadījumos šāda informācija apstiprinās, jo var būt tā: kad attiecības ir pārtrauktas, viena puse beidzot ir motivēta un spējīga ziņot par konstatēto vardarbību.

Bet dažkārt situācijās, ko mēs redzam, ir iesaistīt bērni, piemēram, bērni tiek iztaujāti mājās, un iztaujāšana notiek ar uzvedinoša rakstura jautājumiem. Tad, nonākot pie mums uz pratināšanām un pēc tam arī tiesu psiholoģiskās ekspertīzēs, redzam, ka ļoti maziem bērniem ir grūti nodalīt, no kurienes viņam ir informācija par dažādām seksuāla rakstura darbībām: vai viņš to ir piedzīvojis pats, vai viņam šo informāciju, iztaujājot nekorektā veidā, teicis vecāks.

Bērna spējas liecināt ir apšaubāmas

Atsevišķos gadījumos ir ļoti skumji, jo, iespējams, rodas pamatotas aizdomas, ka tiešām bijusi seksuāla, emocionāla, fiziska vardarbība, bet nekorektā iztaujāšana un bērna vadāšana, lai pierādītu faktu ārpus kriminālprocesa, ir sabojājusi bērna spēju liecināt, un beigās vairs nevar atdalīt to, ko bērns pats ir piedzīvojis, no tā, kas viņam teikts, nekorekti uzdodot jautājumus un uzturot ideju [par seksuāla rakstura noziegumu].

Reizēm mēs no ekspertiem saņemam atzinumu, ka šī bērna spēja liecināt ir apšaubāma, ka viņš nevar spēt liecināt un formulēt šāda veida tekstus, tāpēc jāmeklē cita veida pierādījumi, lai apstiprinātu seksuālas vardarbības faktu.

Labāk meklēt speciālista palīdzību

Ar to es gribu vērst uzmanību tiem vecākiem, kuriem tiešām ir pamatotas aizdomas par seksuālo vardarbību. Vajadzētu laicīgi vērsties pie speciālista, nevis pašiem skriet, meklēt, vākt pierādījumus, filmēt un vairākkārtīgi nekorekti iztaujāt bērnu. Pēc tam ir ļoti grūti nolasīt, vai bērna uzvedībā un psihē ir pēdas par seksuālu vardarbību.”

Piemēram, nav pareizi, ja mamma, kurai ir aizdomas par partnera seksuālu vardarbību pret bērnu, mēģina bērnu nekorekti iztaujāt un uzlikt tēta uzvedībai seksuāla nozieguma zīmogu bērna apziņā. Jāatceras, ka pirmsskolas vecuma bērni ir ļoti viegli iespaidojami.

Bērns runā neatbilstošos teikumos, frāzēs

Par bērna iespaidošanu no viena vecāka puses var liecināt arī bērna valoda. “Eksperti, kas strādā kriminālprocesā ar lietas materiāliem, ir speciālisti un redz gadījumus, ka tas, kā bērns runā, neiet kopā ar to, kā viņš ir attīstīts: šādi teikumi, frāzes, formulējumi nav viņa vecumam atbilstoši. Tas sajauc pēdas.

Jāsaprot, ka seksuāli noziegumi pārsvarā notiek aiz slēgtām durvīm starp divām personām. Attīstoties modernajām tehnoloģijām, personas, protams, filmē notikumus un glabā ierakstus, līdz ar to ir vēl kāds pierādījums, bet principā tas ir vārds pret vārdu. Miesas bojājumi nav raksturīgi šiem noziegumiem, ja tie nav vardarbīgi. Tāpēc mēs ļoti akcentējam: ir īpaši svarīgi nesabojāt šo bērnu kā liecinieku, lai viņš spēj pastāstīt par piedzīvoto un policija spētu noskaidrot patiesību.”

Ja ir bažas, jāvēršas policijā

Vienlaikus Landmane atzina, ka pārsvarā bijušie dzīvesbiedri, kas vēršas policijā ar iesniegumu par bijušā partnera seksuālu noziegumu pret bērnu, ir pārliecināti par otras puses vainu. Pārtraucot attiecības, pāri mēdz daudz saasinātāk reaģēt uz šādām lietām. Turklāt, ja viņiem ir civiltiesisks strīds, viņi meklē bijušajā partnerī daudz negatīvu lietu, lai panāktu sev vēlamu rezultātu.

“Viņi tic, viņu bažas ir patiesas. Mēs nedrīkstam teikt, ka viņi nevar vērsties policijā. Viņiem ir jāvēršas, ja ir bažas. Tās ir jānovērš. Bet ir aicinājums to darīt laicīgi un pašiem nestaigāt bērnam līdzi ar video un audio ieraksta aparātiem, nefilmēt, uzdodot nekorektus jautājumus, un nevest bērnu pie dažādiem speciālistiem, lai savāktu pierādījumu paketi policijai.

Ja ir aizdomas par vardarbību, tad nekavējoties (kā likums to pasaka) ir jāziņo atbilstošajām instancēm: Valsts policijai un bāriņtiesai, lai speciālisti lietvedības ietvaros varētu izvērtēt konkrētās darbības. Tas attiecas arī uz pirmsskolas vecuma bērniem. Tas tiešām ir liels izaicinājums,” policijas pārstāve teica.