Ženija pastāsta, kā izdzīvo ar 266 eiro ienākumiem: “Mēs jau esam pieraduši”
Lai arī pensijas ir salīdzinoši nelielas, Riebiņu apkārtnes seniori nežēlojas un nekrīt pesimismā, domājot par gaidāmo ziemu, apkures, elektrības un preču cenu kāpumu. Vienlaikus Preiļu novada senioru biedrības “Riebiņu varavīksne” vadītāja Ženija Pauniņa intervijā portālam Jauns.lv atzina, ka pensionāriem šajos laikos vajadzīgs atbalsts.
Ženija pensijā devās jau 57 gadu vecumā, jo viņai ir bērns - invalīds kopš bērnības. Oktobrī viņai būs 65 gadi un pensijā būs pavadīti 8 gadi.
Pašiem sava apkure un malka
“Tā kā es dzīvoju laukos, man ir savs dzīvoklis un dārzs. Mēs neesam pilsētā, bet lauku ciematā Riebiņos. Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī. Mums ir pašiem sava apkure, mēs kurinām ar malku. Mums ir savs mežs, tāpēc malku nevajag pirkt. Paši sagatavojam malku, vajag atvest, saskaldīt un salikt.”
Viņa piekrita, ka pašiem sava malka mūsdienās ir liela vērtība, ņemot vērā prognozes par apkures sadārdzināšanos. “Tiem, kam malka jāpērk, tas tagad ir dārgs prieks.”
Pensija – 266 eiro
“Dzīvoju kopā ar vīru, mēs abi esam pensionāri,” viņa teica un atzina, ka normāla iztikšana iespējama tāpēc, ka viņi dzīvo laukos un paši rūpējas par savu siltumu. Ja viņiem būtu jādzīvo pilsētā un jāmaksā par siltumu, situācija varētu būt citādāka.
Ženijas pensija ir 266 eiro, bet vīram tā ir nedaudz lielāka – 330 eiro. “Iztikt varam.”
Mums pietiek!
Jautāta, cik lielai pensijai jābūt, lai ģimene varētu iztikt, kā gribētu, viņa atbildēja: “Nezinu. Saprotiet, mēs jau esam pieraduši. Kaut ko pataupām. Mums ir savs dārziņš, tāpēc visu nevajag pirkt. Mums ir kartupeļi, gurķi, burkāni, bietes utt. Pašlaik visu gatavojam un konservējam. Mums pietiek!”
Arī medikamentiem sanāk, ja rodas vajadzība. “Man nav tādu slimību, kur vajadzētu ļoti daudz zāļu. Man asinsspiedienam vajag.”
Iztiek arī ar 180 eiro
Biedrībā “Riebiņu varavīksne” apvienojušies 24 pensionāri. “Cilvēki dzīvo savās mājās, dzīvokļos. Ir arī mazas pensijas, piemēram, kaimiņam, kurš pretī dzīvo, pensija ir 180 eiro. Viņam pašam vajag sagādāt un domāt par malku, pašam jānopērk. Bet viņš ir mazturīgais, tāpēc viņam palīdz. Skatos, ka viņam atveda vienu kravu malkas. Laikam par velti. Pašvaldība jau arī skatās.
Mēs šeit viens otru ļoti labi pazīstam. Mēs zinām, kā kurš dzīvo. Nav jau pilsēta, bet ciemats. Es esmu piedzimusi Riebiņos, 65 gadus nodzīvojusi. 40 gadus kolhozā nostrādāju. Es te visus pazīstu.”
Iemācījušies iztikt ar nelieliem ienākumiem
Viņa atzina, ka apkārtnē nav pensionāru, kuri cieš badu, jo viņiem nav, ko ēst. “Mēs palīdzam kaimiņam, kuram nav dārza. Tagad gurķi un daudz kas aug, aiznesam tos. Dalāmies un palīdzam viens otram.”
Kopumā apkārtnes ļaudis ir iemācījušies iztikt ar nelieliem ienākumiem. “Laukus nesalīdzināsi ar pilsētu!” Protams, gan pilsētu, gan lauku veikalos preču cenas kāpj. Bet tā kā līdz šim ir izdevies iedzīvot, pastāv cerība, ka tā būs arī nākotnē. “Visi vairāk domā par ziemu, kā būs ar apkuri, elektrību.”
Būtu vajadzīgs atbalsts
Ženija pauda viedokli, ka pensionāriem būtu vajadzīgs atbalsts no valdības, pašvaldības saistībā ar energoresursu cenu kāpumu. Būtu labi, ja palīdzētu arī tiem, kas mājokli kurina ar malku. Labi, ka tagad par elektrību ir jāmaksā mazāk.
Senioriem ir svarīgs šāds valsts atbalsts, īpaši tiem, kuri saņem mazās pensijas. “Skatoties kādas viņiem ir pensijas. Ir atšķirība, vai saņem 400 eiro vai 180 eiro, kā saņem mans kaimiņš. Tā liela atšķirība.”
Ir tādi, kuri tā īsti nemaz negrib strādāt
Kad apkārtnes kaimiņi saiet kopā un pasēž, viņi aprunājas, kā kuram iet. “Mēs smejamies: laukos izdzīvos! Vairāk jādomā par pilsētniekiem.”
Viņa pastāstīja, ka daļa Riebiņu iedzīvotāju, kuri vēl nav pensijā, strādā fermās ar govīm, cūkām. Tie, kas nestrādā, piepelnās ar malkas skaldīšanu, zāles pļaušanu. “Mēs maksājam viņiem.”
Diemžēl apkārtnē ir arī tādi bezdarbnieki, kuri ilgstoši nevar atrast darbu. Ir arī tādi iedzīvotāji, kuri, kā izskatās, nemaz negrib tā īsti atrast darbu. “Kurš grib, tas vienmēr atradīs darbu!”
Cenšas saglabāt gaišu skatu
Domājot par gaidāmo ziemu un cenu pieaugumu, kopumā Ženijas skats nav ļoti pesimistisks. “Visādas grūtības ir bijušas. Gan jau pārdzīvosim! Es par sevi neuztraucos. Mēs mājās esam divi pensionāri, mums viss ir pašiem sagatavots no tā, kas aug dārzā. Jānopērk tikai maize.
Protams, mazbērniem jāpalīdz, jāiedod kāda kapeika.” Neskatoties uz nelielo pensiju, Ženijai vēl izdodas palīdzēt arī mazbērniem. “Viņi tepat blakus dzīvo. Viņi man palīdz, kā es neiedošu viņiem?! Vajag iedot, viņi vēl skolnieki.” Ženijai ir divi mazbērni.
Turaties, pilsētnieki!
Kopumā Ženija atturas no žēlošanās, ka mūsdienās viss ir slikti: “Mēs nežēlojamies. Mums biedrībai ir vokālais ansamblis, senioru deju kolektīvs. Es pati dejoju deju kolektīvā. Kā būs, tā būs. Galvenais, ka rokas, kājas ir.”
Atvadoties biedrības vadītāja sirsnīgi uzmundrina: “Turaties, pilsētnieki! Laukos ir vieglāk, jums ir grūtāk.”
