Latvijā esošos padomju pieminekļus gaida dažāds liktenis

Kopumā Latvijā šobrīd atrodami 313 dažādi ar padomju armiju saistīti pieminekļi un piemiņas vietas, un speciāla komisija nule izvērtējusi, kuras no tām ir demontējamas pilnībā, bet kuru detaļas saglabājamas.

Neattiecas uz apbedījumiem

No minētā likuma izriet, ka tas neattieksies uz pieminekļiem, piemiņas zīmēm un vietām, arī arhitektoniskiem un mākslinieciskiem veidojumiem, kas uzstādīti karā kritušo karavīru apbedījumos un padomju vai nacistiskā terora upuru piemiņas vietās.

Pēc speciālās komisijas vērtējuma, nojaucami ir 69 pieminekļi un piemiņas zīmes, un šis saraksts ir iesniegts Ministru kabinetā oficiālai apstiprināšanai, kam būtu jānotiek līdz 31. jūlijam. Pēc apstiprināšanas visi sarakstā iekļautie objekti būs jādemontē līdz 15. novembrim, un to varēs darīt gan par saziedoto naudu, kā tas ir Uzvaras parka pieminekļa gadījumā, gan par valsts un pašvaldību līdzekļiem.

Daļu nodos muzeju krājumā

Daļa no demontēto objektu detaļām vai fragmentiem ar māksliniecisku vērtību, arhitektonisku kvalitāti, kultūrvēsturisku vai izglītojošu nozīmi tiks iekļauta Okupācijas muzeja krājumā, kas tās varēs nodot arī glabāšanā citiem muzejiem. Tiesa gan, nav skaidrs, ko ar šo daļu īsti iesākt, jo pēc likuma šīs detaļas publiski eksponēt tāpat būs aizliegts.

Pieminekļu izvērtēšanas komisijā šajā jautājumā nav bijis vienprātības. Vairāki tēlnieki, piemēram, ir uzstājuši uz Pārdaugavas monumenta skulptūru saglabāšanu, jo batāliju tēli esot visai liels retums. To demontāža un pārvietošana veselā veidā gan varētu prasīt pamatīgus līdzekļus, taču publikai tos rādīt tāpat nedrīkstēs. Tiesa gan, mākslinieku viedoklim šajā gadījumā ir tikai rekomendējošs raksturs un galīgais lēmums jāpieņem valdībai.

Matrosovs arī Latvijā

Papētot kopējo sarakstu, jāsecina, ka tikai maza daļa ir veidota, piedaloties profesionāliem tēlniekiem un arhitektiem. Daudzu objektu aprakstā var izlasīt, piemēram – “ķieģeļu siena ar tai piestiprinātām plāksnēm”, “no metāla plāksnēm sametināts” vai “betona konstrukcija”, un tiem, protams, nekādas mākslinieciskas vērtības nav.

Vērtēšanas komisija ir lēmusi, ka no reāli apsekotajiem 162 objektiem tikai 21 gadījumā būtu jāsaglabā kādi fragmenti kā konkrētā laika vēstures un mākslas liecības, un šiem pieminekļiem pirms nojaukšanas tiks veikta arī trīsdimensiju skenēšana.

Daudzi no objektiem slavina arī ļoti vispārīgas un pat vēsturē īsti nepierādāmas lietas. Latvijā, piemēram, ir piecas piemiņas vietas, kurās iemūžināts Aleksandra Matrosova paveiktā varoņdarba atkārtojums. Atgādināsim, ka pēc leģendas Matrosovs kaujās par Maskavu 1941. gadā ar savu ķermeni aizsedza ienaidnieka ložmetēja dzota ambrazūru, tā dodot saviem kolēģiem iespēju doties uzbrukumā. Pavisam kara laikā šo varoņdarbu pēc tam esot atkārtojuši vairāk nekā simt karavīru.

Tiesa gan, laikā kad Krievija vēl bija relatīvi demokrātiska valsts, vēsturnieki šo jautājumu pētījuši, un daudzi sliecās domāt, ka šis varoņdarbs ir vienkārši izdomāts, tāpat kā stāsts par 28 panfiloviešiem. Tolaik arī klejoja anekdote, ka Matrosova pēdējie vārdi bijuši nevis “Par dzimteni!”, bet gan: “Nolādētais ledus!”

Jāvērtē idejiskā nozīme

Liela daļa objektu ir iekārtoti un uzbūvēti 70.–80. gados, kad PSRS sākās 9. maija ideoloģiskās nozīmes nostiprināšana. Arī līdz šim Krievija darījusi visu, lai Latvijā esošo pieminekļu nozīme saglabātos, un kopējiem projektiem ar pašvaldībām šo objektu sakopšanai Maskava ik gadu tērējusi ap 500 000 eiro.

Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība uzskata – kaut arī pieminekļi ne pie kā nav vainīgi, tomēr jāvērtē to nozīme: “Ja konkrētais piemineklis darbojas un joprojām pilda savas funkcijas, uzturot okupācijas varas pēdas un izplatot kaitīgo ideoloģiju, tad šis apstāklis pilnīgi noteikti ņem virsroku pār iespējamo vēsturisko vērtību, un tas ir jādemontē. Kas attiecas uz apbedījumiem vai reālu personu piemiņas vietām, es uzskatu, ka valstij pašai būtu jārūpējas par mūsu teritorijā kritušajiem karavīriem, nevis jāļauj to darīt naidīgai valstij. Rezultātā daudzās vietās joprojām pat nav nekādas informācijas latviešu valodā.”

Neapšaubāmi, ka zināmākais un lielu ideoloģisko lomu spēlējošais ir Uzvaras parka piemineklis, kura būvēšana par iedzīvotāju “labprātīgiem” ziedojumiem pabeigta 1985. gadā, vien nedaudzus gadus pirms neatkarības atgūšanas.

Sevišķi pamatīgi ideoloģiski tas ekspluatēts laikā, kad Rīgas domi vadīja Nils Ušakovs. Elektorāta piesaistīšanai tur rīkoti pašvaldības apmaksāti pasākumi, un no vietas, ko pirms tam 9. maijā neorganizēti apmeklēja vien daži tūkstoši, tā pārvērtās par okupācijas varas simbolu ar teju vai 100 000 cilvēku apmeklētiem pasākumiem. Šā monumenta demontāžai, kas sāksies jau tuvākajās dienās, Saeima pieņēmusi speciālu likumu.

Daugavpils vēršas tiesā

Otrajā vietā liekami Daugavpilī uzstādītie pieminekļi. Šīs pilsētas dome par Saeimas lēmumu ir vērsusies Satversmes tiesā, likums par demontāžu gan netiek apšaubīts tikai no ideoloģiskā viedokļa, bet arī ar finansiālu pamatojumu.

Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš izteicies: “Uzskatu, ka likums pārkāpj noteikumus par pašvaldību finansiālo autonomiju, jo valsts rupji iejaucas jau apstiprinātajā pilsētas budžetā, nenodrošinot finansējumu likuma prasību īstenošanai. Turklāt nav skaidri objekti, kurus plānots nojaukt, izvēles kritēriji, jo, mūsuprāt, Daugavpilī nav pieminekļu, kas slavinātu padomju režīmu, bet ir pieminekļi un memoriālie objekti, kas godina kritušos karavīrus.” Tiesa gan, zem centrālās vietas Dubrovina parkā, no kuras pēdējos gados sākas 9. maijam veltītie gājieni, apbedījumu nav.

“Rēzeknes Aļošu” pārcels uz kapsētu

Pēdējos gadus godā celts arī “Saskaņas” vadītajā Rēzeknē esošais piemineklis padomju karavīriem, tautā saukts par “Rēzeknes Aļošu”, kas atrodas pilsētas centrā blakus autoostai, un to arī aktīvi izmanto 9. maija svinībās.

Tā kā zem šā pieminekļa apbedījumu nav un tas būtu pakļauts demontāžai, tad jau 7. jūnijā domes deputāti lielā steigā pieņēma lēmumu par “Aļošas” pārvietošanu uz pilsētas kapsētu, kur ir padomju karavīru apbedījumi. Nav īsti skaidrs, vai šāda pārvietošana atbilst likuma kritērijiem, bet, ja tas tiks izdarīts, tad “Aļoša” turpmāk būs neaizskarams.

Garām ejot jaunavai, granāta sprāgs

Pieminekli Liepājas aizstāvjiem entuziastu grupa rosināja pārvietot jau 2013. gadā, taču toreiz domes Kultūras komisija to neatbalstīja. Kaut arī 1941. gadā kauja par Liepāju ilga vien dažas dienas, ņemot vērā pilsētas lomu kā lielai PSRS kara flotes bāzei, tā bija mērķtiecīgi heroizēta, uzņemot arī filmu “Pilsēta zem liepām”.

Vietējie gan vienmēr pret to izturējušies ar ironiju, un raksta autora jaunībā pat bija urbānā leģenda, kas vēstīja – ja piemineklim ies garām 20 gadus veca jaunava, tad uzsprāgs granāta aizstāvja rokā.

Tāpat sava nozīme ir līdzīgiem pieminekļiem Ludzā, Jēkabpilī un citās Latvijas pilsētās. Īpaši izceļas Mārupes novada Skultes centrā uz postamenta novietotais bumbvedējs IL-28 ar sarkanajām zvaigznēm uz spārniem. Tam vispār nav nekāda sakara ar Otro pasaules karu, taču daudziem vietējiem šis objekts patīk, un tas par viņu ziedoto naudu arī atjaunots. Tomēr Mārupes novada dome jau aprīlī nolēmusi kara lidmašīnu pārvest uz Aviācijas muzeju.

Ogrē, Jelgavā, Jēkabpilī un citviet, pat negaidot likuma pieņemšanu, uzsākta padomju armiju slavinošo objektu demontāža un pārvietošana. Atgādināsim arī, ka Jēkabpilī par patvaļīgu lielgabala demontāžu un noslīcināšanu Daugavā pērn 24. februārī vietējais zemnieks Gundars Kalve izpelnījās kriminālprocesu. Zīmīgi, ka gadu vēlāk tieši šajā pašā datumā Krievija uzsāka karu Ukrainā.