Valdis Dombrovskis labo savu vēsturisko kļūdu
Pēc tam, kad sabiedriskais un politiskais aktīvists Ilmārs Reinholds Drēziņš, kurš aktīvi iestājas pret “padomju mantojumu”, pieprasot pašvaldībām pārsaukt ielas, kas Latvijas PSR laikā nosauktas “padomju varoņu” vārdos, Jauns.lv pastāstīja par no Rīgas pilsētas Arhitektūras un pilsētvides dizaina pārvaldes vadītāja Valda Dombrovska saņemto vēstuli, kurā bija sajaukti divu Latvijas vēsturē ievērojamu vīru – bijušā Latvijas ministru prezidenta Hugo Celmiņa (1873-1941) un Latvijas pirmās zemūdenes “Ronis” komandiera Hugo Legzdiņa (1903-2004) - uzvārdi, Rīgas dome ātri vien kļūdu atzina un laboja.
Jauns.lv 12. maijā rakstīja, ka sabiedriskais un politiskais aktīvists Ilmārs Reinholds Drēziņš, kurš pagājušajās pašvaldību vēlēšanas bija vecākais (93 gadi) deputāta kandidāts (no “Jaunās Vienotības” saraksta kandidēja Ādažu novada domes vēlēšanās), bija sašutis par Rīgas domes vēsturisko analfabētismu, sajaucot divu Latvijas vēsturē nozīmīgu Hugo uzvārdus.
Putrošanās ar Hugo uzvārdiem
Drēziņš Rīgas domei rosinājis Stučkas valdības armijas komandiera un boļševiku virspavēlnieka Jukuma Vācieša vārdā nosaukto ielu Pļavniekos pārdēvēt Lāčplēša kara ordeņa kavaliera, ministru prezidenta, viena no Latvijas Republikas dibinātāja un okupantu nomocītā varoņa Hugo Celmiņa vārdā.
Drīz vien Drēziņš no pašvaldības saņēma atbildes vēstuli, kuru Rīgas domes vārdā bija parakstījis Rīgas pilsētas Arhitektūras un pilsētvides dizaina pārvaldes vadītājs Valdis Dombrovskis, kurā, starp citu, bija rakstīts: “Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments ir saņēmis iesniegumu, kurā aicina Jukuma Vācieša ielu pārdēvēt par Hugo Legzdiņa ielu.”
Drēziņš par šādu pašvaldības ierēdņu vēsturisko analfabētismu Jauns.lv teica: “Tālāk jau vairs nav, kur iet!
Rosināju pārsaukt padomju Krievijas virspavēlnieka vārdā nosauktu ielu Latvijas otrā ilggadējākā pirmskara ministru prezidenta, Lāčplēša ordeņa kavaliera Hugo Celmiņa vārdā, bet Valdis Dombrovskis Rīgas pilsētas vārdā atbild par ielu komandkapteinim Hugo Legzdiņam. Zemūdenes komandieris Hugo Legzdiņš arī bija goda vīrs, bet pilnīgi cits cilvēks.”
Kļūdas atzīšana un atvainošanās
Jau nākamajā dienā Drēziņš no Dombrovska saņēma atvainošanās vēstuli, kurā atzīts, ka vietvaras gaiteņos sajaukti Hugo uzvārdi. Šoreiz atkal Dombrovska parakstītajā un Drēziņam adresētajā vēstulē teikts:
“Tika konstatēts, ka Vēstulē (Dombrovska Drēziņam adresētajā vēstulē par Jukuma Vācieša ielas pārdēvēšanu – red.) ir pieļauta kļūda, proti, kļūdaini ir norādīts personas uzvārds, uzvārda “Legzdiņš” vietā jābūt uzvārdam “Celmiņš”, jo Rīgas vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisijā tika skatīts jautājums par Hugo Celmiņa ielas nosaukuma piešķiršanu. (..)
Departaments izsaka nožēlu par radušos situāciju kļūdainās Vēstules dēļ un atvainojas par radītajām neērtībām.”
Vēsturiskā dilemma
Jauns.lv jau rakstīja, ka Drēziņš par Hugo Celmiņa personību teica: “Mans paps bija neatkarīgās Latvijas armijas karavīrs, vecpaps mūžu veltīja Latvijas drošībai. Piedzimu 3. Saeimas laikā, brīvā Latvijā, kad mūsu Ministru prezidents bija Hugo Celmiņš. Šveicē studējušais Celmiņš kā Politehniskā institūta students 1900. gadā dibināja korporāciju “Tālavija”, tad vēlāk dibināja arī lauksaimniecības centrālbiedrību, Zemnieku savienību un Latvijas Republiku. Par kaujas nopelniem Brīvības cīņās kapteinis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Tautas Padomes, Satversmes sapulces un visu Saeimu loceklis. Izglītības ministrs, divkārtējs zemkopības un divkārtējs ārlietu ministrs; divkārtējs Ministru prezidents. Ulmaņa apvērsumā nepiedalījās. 1941. gadā par dalību Zemnieku savienībā, brīvvalsts valdībā un kaujām Brīvības cīņās pret Jukuma Vācieša vadīto padomju Krievijas armiju nošauts Maskavā.”
Savukārt, runājot par Jukuma Vācieša personību, Drēziņš uzsvēra: “Kā var Eiropas Savienībā godināt boļševiku apvērsuma un vadoņu Ļeņina, Staļina un Daniševska balstu kopš paša 1917. gada novembra, padomju Krievijas kara virspavēlnieku kopš 1918. gada septembra, Stučkas republikas virspavēlnieku kopš 1919. gada janvāra, atbildīgo par sarkano teroru un karotāju pret Latvijas Republikas neatkarību piemiņu ar oficiālu un visiem obligātu vietvārda nosaukumu?”
Tagad Rīgas pašvaldībā norāda, kā tās vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisija konceptuāli atbalstījusi Hugo Celmiņa ielas nosaukuma piešķiršanu kādai no Rīgas ielām un “meklēs tai piemērotu vietu Rīgas vietvārdu saimē”. Bet par Jukuma Vācieša ielas pārdēvēšanu gan tā nav lēmusi.
Vīri, kurus godā Latvijā: Vācietis, Celmiņš, Legzdiņš
* Jukums Vācietis (1873–1938) bija latviešu strēlnieku komandieris Pirmā pasaules kara laikā, vēlāk pirmais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks (1918. un 1919. gadā) Krievijas Pilsoņu kara laikā. Nošauts 1938. gadā sakarā ar apsūdzību par dalību “latviešu fašistiski teroristiskā spiegu organizācijā”.
Ielu viņa vārdā padomju laikā jaunbūvētajā Pļavnieku mikrorajonā nosauca 1983. gadā. Latvijas vēsturē viņš slavens arī ar savu “sprediķi” latviešu strēlniekiem, kuru Piņķu baznīcā teicis 1916. gada jūlijā pirms došanās uz Smārdes iecirkņa fronti. Tas iemūžināts Aleksandra Čaka dzejolī “Sprediķis Piņķu baznīcā”, kas iekļauts poēmā “Mūžības skartie”.
Tā kā šīs personas vieta Latvijas vēsturē vērtējama neviennozīmīgi: vispirms latviešu strēlnieku varonis, bet pēc tam kaismīgs cīnītājs par boļševismu. 2011. gadā Amerikas latviešu laikraksts “Laiks”, vērtējot iznākušo vēsturnieka Voldemāra Šteina grāmatu “Dižais kurzemnieks. Jukums Vācietis”, par Vācieti rakstīja: “Viņš komandēja latviešu sarkanos strēlniekus laikmetā, kura iepazīšana gan var stimulēt skolas audzēkņu patriotiskās jūtas, bet kurš vienlaikus ir arī gaužām sarežģīts un, varētu sacīt, sajucis. Kā lai droši pasaka, kurš no Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu militārās darbības virzītājiem uzskatāms par varoni un kurš par nožēlojamu naudas licēju uz nepareizo zirgu, cīnoties „pretinieka” pusē?”
* Hugo Celmiņš (1877-1941) bija Latvijas politiķis, sabiedriskais darbinieks, agronoms. Pēc Latvijas okupācijas apcietināts un deportēts uz PSRS, kur ieslodzīts Maskavas Ļefortovas cietumā. 1941. gadā nošauts un apglabāts Komunarkas masu kapos.
Viņš bija viens no Latviešu zemnieku savienības (LZS) dibinātājiem, Tautas padomes loceklis, Latvijas Satversmes sapulces un visu Saeimu deputāts, LZS centrālās valdes loceklis; viens no Priekuļu tehnikuma dibinātājiem; zemkopības ministrs (1920/21, 1924/25), ārlietu ministrs (1925, 1930/31), izglītības ministrs, (1923/24), ministru prezidents (1924/25, 1928-1931); Rīgas pilsētas galva (1931-1935). Nepiedalījās Kārļa Ulmaņa 15. maija apvērsumā un pieklājīgi izraidīts no valsts - 1935. gada 1. oktobrī iecelts par Latvijas Ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Vācijā, Austrijā un Nīderlandē ar rezidenci Berlīnē. 1938. gada beigās viņā pensionējās.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūlijā sarīkotajās “Tautas saeimas” vēlēšanās kopā ar domubiedriem mēģināja Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegt Demokrātiskā bloka jeb Demokrātisko latviešu vēlētāju sarakstu, ko okupācijas varas iestādes nepieļāva. 1940. gada 11. oktobrī Taurenes pagastā apcietināts un vēlāk pārvests uz Maskavu, kur jūlijā notiesāts pēc Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. panta “par kontrrevolucionārām darbībām” (dalību Brīvības cīņās, “reakcionārās kulaku partijas” Zemnieku savienība vadīšanu un darbošanos Latvijas valdībā).
* Hugo Legzdiņš (1903. - 2004.) bija Latvijas Jūras spēku virsnieks, Latvijas pirmās zemūdenes “Ronis” komandieris (1940. un 1941. gadā). Pēc padomju okupācijas Legzdiņam atņēma militāro pakāpi, bet padomju represijas viņu neskāra tik traģiski, kā Vācieti vai Celmiņu. No 1951. līdz 1975. gadam viņš bija pasniedzējs Vecmīlgrāvja stūrmaņu un citu kuģu kadru sagatavošanas kursos.
