Ģimenes ārste no Ukrainas uzsākusi darbu Ogres pansionātā
Bēgot no kara plosītās Ukrainas, uz Ogri atbraukusi ģimenes ārste Gaļina Vorobeja, kura tagad savas rūpes velta Ogres pansionāta iemītniekiem. Pansionātā jau kopš pandēmijas sākuma akūti trūkst darba roku, tāpēc, palīdzot Ukrainas cilvēkiem, tiek risināta arī Latvijā aprūpes nozarē sāpīga problēma, vēsta Latvijas Televīzijas "Dienas ziņas".
Gaļina Vorobeja uz Latviju kopā ar dēlu atbraukusi no Ukrainas pilsētas Zaporižjas, kur jau teju desmit gadus strādāja par ģimenes ārsti. Jau mēnesi viņas aprūpē ir Ogres pansionāta klienti, kuri jau apraduši un pieņēmuši jauno dakteri.
"Es pie viņiem esmu jau pieradusi, un viņi arī. Viņi šeit ir pastāvīgi, tāpēc jau arī pēc vārdiem zinu," LTV stāsta Gaļina.
Pansionāta vadītāja Iveta Bleidele atzina, ka latviešu valodas nezināšana Gaļinai neesot šķērslis. Vecāka gadagājuma cilvēki, kuri uzturas pansionātā, pārzina krievu valodu. Gaļina apmeklē kursus un jau mēneša laikā vairākus vārdus latviešu valodā iemācījusies, piemēram, māk pateikt - labrīt, labdien.
Ikdienā Gaļinas darba pienākumos ir pansionāta pacientu aprūpe. Iestādē šobrīd uzturas teju 100 klientu. “Uzmanīt pacientus, kuri te atrodas visu laiku. Ja ir sūdzības, apraugu. Asinsspiedienu mēram, cukuru. Tabletes sadalām, tad iznēsājam klientiem no rīta un vakarā,” stāsta Gaļina.
Ogres rajona slimnīcas valdes loceklis Dainis Širovs atklāja, ka slimnīca ārstei nozīmēja mentoru – feldšeri, kuras uzraudzībā strādā daktere. “Feldšere aizpilda visu dokumentāciju, jo tā mums jāaizpilda valsts valodā. Izrādās, ka Ukrainas ārstiem ir ļoti labs izglītības līmenis un arī medikamenti, ar ko strādāja, ir tādi paši kā mūsējie,” sacīja Širovs.
Šobrīd Ogres pansionātā strādā trīs Ukrainas iedzīvotāji, kuri pilda gan sētnieka, gan aprūpētāja darbu.
Pansionāta vadītāja Iveta Bleidele skaidroja, ka jau pandēmijas laikā un arī šobrīd akūti trūkst darbaroku. Un jo īpaši tieši aprūpētāju. “Aprūpētāju darbs ir smags, ne katrs var to strādāt. Cits atnāk ar vēlmi, ka grib strādāt un vēlas palīdzēt, bet tad, kad sāk strādāt, tad saprot, ka tas nav viņiem - ir emocionāli grūti, citiem fiziski grūti.”
Pansionāts darbiniekiem no Ukrainas nodrošina arī dzīvesvietu un ēdināšanu. Gaļina, lai arī Latvijā jūtas novērtēta, tomēr cer, ka varēs drīzumā atgriezties savās mājās. Arī dēls, kurš šobrīd mācās attālināti, cer jaunajā mācību gadā skolas gaitas uzsākt Ukrainā.
