Juris Pūce: "Bez Kopdzīves likuma jācieš, jādod kukuļi un jākrāpjas!"
Partijas Latvijas attīstībai priekšsēdētājs Juris Pūce.
Viedokļi

Juris Pūce: "Bez Kopdzīves likuma jācieš, jādod kukuļi un jākrāpjas!"

Jauns.lv

Dizainers Dāvids intervē sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Ar partijas Latvijas attīstībai priekšsēdētāju Juri Pūci Dāvids runā par to, kāds guvums sabiedrībai būs no Kopdzīves likuma ieviešanas Latvijā.

Juris Pūce: "Bez Kopdzīves likuma jācieš, jādod ku...

Nepilna mēneša laikā portālā ManaBalss.lv izvietotā parakstu vākšanas iniciatīva Kopdzīves likuma pieņemšanai Latvijā radusi jau gandrīz 3000 ļaužu atsaucību. Patlaban savākti jau vairāk nekā 5100 paraksti. Iniciatīvas pārstāvis Juris Pūce sarunā ar Dāvidu apskata gan reālus dzīves piemērus, kad cilvēkiem šā likuma neesamības dēļ nācies ciest, gan atklāj šīs idejas pretinieku absurdos pretargumentus, kas bieži vien nav saskaņā ar to, kā dzīvo paši varasvīri.

Es ar sievu kopā dzīvoju astoņus gadus, mums jau bija bērni, bet mēs nebijām precējušies. Ja ar kādu no mums, vecākiem, kas notiktu, neviens nebūtu pasargāts. Tāpēc ar visām četrām esmu PAR Kopdzīves likuma ieviešanu. Kāpēc daļa politisko spēku un sabiedrības šo ideju neatbalsta?

Domāju, ka arguments PRET lielākoties ir sabiedrības nezināšana un pieņēmumi par lietām, kas vairs nepastāv. Lielākā daļa uzskata, ka ar viņiem taču nekad nekas nenotiks. Dzīvo kopā vīrietis un sieviete, turklāt pat 15, 20, 30 gadus, audzina kopā bērnus. Pēkšņi viens no pāra nokļūst negadījumā, pēc tam iekļūst slimnīcā, ir steidzami jātaisa operācija ar narkozi, kur nepieciešama piekrišana. Tā kā pats cietušais, piemēram, esot bezsamaņā, to nespēj darīt, to varētu parakstīt laulātais. Bet nelaulātam dzīvesbiedram vispār nav nekādu tiesību, jo tu tam otram likuma priekšā esi nekas. Ja bērni nav pilngadīgi, nav, kas pieņem lēmumu, operēšana nevar notikt, un cilvēks var nomirt.

Pieļauju, ka pat lielai daļai cilvēku ar juridisko izglītību ir diezgan miglains priekšstats par tādu lietu kā nākotnes pilnvarojums. Jūs varat ar nākotnes pilnvarojumu pilnvarot kādu cilvēku, ka pie noteiktu apstākļu iestāšanās viņš varēs jūsu vietā pieņemt lēmumu. Tas būtu glābiņš iepriekšminētajā situācijā par operācijas veikšanu.

Reiz, sensenos laikos, kad vadīju Dāvidšovu, mana redaktore dzīvoja kopā ar puisi. Viņai bija 25 gadi, puisim 27, ja nemaldos. Abiem māja kredītā, par ko maksājuši jau vairākus gadus. Vienrīt pamostas, puisis sāk klepot un pēkšņi pāris minūšu laikā nomirst ar sirdi. Puiša radi manu kolēģi izmeta no mājām.

Jā, tā ir ļoti klasiska situācija. Kaut vai gadījums Zolitūdes traģēdijā – visiem bojāgājušo glābēju laulātajiem tika izmaksātas valsts garantētās kompensācijas, un tikai viena glābēja dzīvesbiedre nesaņēma neko, jo viņi nebija laulāts pāris. Likumā precīzi noteikts, ka šādās situācijās kompensāciju izmaksā tikai laulātajam, un tiesa savu lēmumu pieņēma, balstoties uz likumā rakstīto. Jautājums – kāpēc likumā ir tā noteikts? Vismaz manās acīs šis apstāklis rāda netaisnību. Brīžiem sanāk pat necilvēcīga attieksme.

Pūce Dāvidam stāsta, kādēļ ierosinājis kopdzīves reģistrēšanas likumprojektu.
Pūce Dāvidam stāsta, kādēļ ierosinājis kopdzīves reģistrēšanas likumprojektu.
Vai tas nozīmē, ka liela daļa pieņemto likumu ir atrauti no realitātes?

Šobrīd spēkā ir pieņēmumi par attiecībām, kādas pastāvēja, iespējams, pirms 30, 40 un vairāk gadiem.

Mūsdienās daudzi cilvēki dzīvo kopā neprecējušies. Tam ir dažādi iemesli. Vai viņi ir sliktāki par tiem, kas laulājušies baznīcā vai zagsā?

Nelaulātas ģimenes kā attiecību modelis jau sen ir pieņemts kā norma. Cilvēki ir laulāti vai nav laulāti, tas ir sekundāri. Runa ir par ģimeni. Arī neprecēti cilvēki jebkurā gadījumā veido ģimeni. Viņi dzīvo kopā, viņiem ir bērni vai nav bērnu. Ir dažādi modeļi, dažādas situācijas. Un ir dažādi faktori, kas ietekmē cilvēku izvēli. Runa ir tikai par to, ka šīs nelaulātās ģimenes būtu kaut kā jāatbalsta.

Mums ir relatīvi maza sabiedrība, tik maza, ka teju trīs cilvēku attālumā katrs Latvijas iedzīvotājs ir ar kādu savstarpēji pazīstami. Šādā sabiedrībā iedomāties, ka mēs te visi kopā noteiksim vienu vienīgo, vispareizāko ceļu, kā diviem mīlošiem cilvēkiem sasniegt savu laimi, ir milzīga kļūda. Cilvēki ir dažādi, un viņu dzīves ceļi, kā katrs sasniedz laimi, ir dažādi. Par to ir jāpriecājas, un tas ir jārespektē.

Kur ir problēma? Kas ir oponenti? Ja nemaldos, Tieslietu ministrija tviterī bija ierakstījusi, ka viss ir iespējams, tikai 14 līgumi jāparaksta.

Lielākie oponenti ir Nacionālā apvienība.

Kādi ir viņu argumenti? Kāpēc nē?

Viņi apgalvo, ka dzīve ārpus laulības ir amorāla. Uzstāj, ka valstij būtu jāspiež uz to, lai cilvēki dzīvotu laulībā, nemaz nerunājot par viendzimuma attiecībām, kas ir pilnīgs grēks.

Varbūt aizkulisēs Nacionālā apvienība ir spriedusi, ka laulībā neesošus pilsoņus un ārlaulībā dzimušus bērnus vispār vajag glabāt aiz kapsētas vārtiem?!

Nē, gluži tādas lietas neesmu dzirdējis. Domāju, ka viņiem ir ļoti konservatīvs dzīves uzskats. Viņi nemaz negrib savus pilsoņus īsti ieraudzīt.

Tas nav populisms?

Viņi, manuprāt, domā, ka tā ir populāra pozīcija. Domāju, ka vairumā gadījumu ultra konservatīvai pozīcijai Latvijā nav atbalstītāju. Mani satrauc, ka viņi diezgan mērķtiecīgi uzstāj, ka ir tikai viens, viņu atbalstītais pareizais ceļš. Un tikai pa to var iet. Nav kompromisu.

„Diezgan aktuāla problēma cilvēkiem ir īres līgumi, kuros teikts, ka vari īrēt mājokli kopā ar laulāto. Ja neesi laulāts, tavs dzīvesbiedrs, sanāk, dzīvoklī mitinās nelegāli, un izīrētājam tas var būt par iemeslu lauzt līgumu,” piemēru ilustrē Juris Pūce.
„Diezgan aktuāla problēma cilvēkiem ir īres līgumi, kuros teikts, ka vari īrēt mājokli kopā ar laulāto. Ja neesi laulāts, tavs dzīvesbiedrs, sanāk, dzīvoklī mitinās nelegāli, un izīrētājam tas var būt par iemeslu lauzt līgumu,” piemēru ilustrē Juris Pūce.
Kas ir galvenie argumenti? Der tikai baznīcā noslēgta laulība?

Galvenokārt vēsturiski argumenti – mums taču vienmēr tā ir bijis.

Viņi dzīvo pagātnē?

Jā. Turklāt viņu uzskati ir diezgan nekonsekventi. Ja tā nebūtu, Nacionālajai apvienībai būtu jāsludina, ka laulību šķiršana ir slikta, kā arī pirmslaulību seksuālās attiecības ir sliktas. Tas gan nebūtu viegli, jo, domājams, lielākā daļa ir gan bijusi pirmslaulību seksuālos sakaros, gan daļa šīs partijas pārstāvju ir precējušies, šķīrušies un atkal precējušies.

Divkosība. Tas tāpat ir skaidrs arī bez piemēriem, jo Latvija ir maza un mēs viņus pazīstam. Piemēram, Parādnieka kunga mīlas dzīve komentārus neprasa.

Parādnieks mums varbūt ir tāds īpašs gadījums. Negribu arī nosodīt cilvēku, jo viņš pats savu ceļu ir izvēlējies. Man traucē tas, ka viņi paši dara vienu, bet sludina ko pavisam citu. Manuprāt, ja cilvēks kādas vērtības aizstāv, arī viņam pašam būtu jādzīvo saskaņā ar šīm vērtībām. Bet nacionāļi, protams, nav vienīgie, kas pretojas partnerattiecību reģistrēšanas likumam. Mums ir diezgan konservatīvs parlaments kopumā.

Lielais vairums droši vien satraucas par to, ka šādā veidā valstī varētu tikt atzītas viendzimuma pāru attiecības.

Jā, bailes par viendzimuma attiecību jautājumu ir viens no lielākajiem pretargumentiem. Cilvēki ir nenormāli satraukti. Piemēram, Rasnača kungs uzskata, ka tas būs ceļš uz viendzimuma laulībām. Kaut arī likums tieši nav par laulību, bet gan par kopdzīves reģistrāciju.

Arī Dāvids piekrīt, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem šajā ziņā sakārtota likumdošana atvieglotu dzīvi.
Arī Dāvids piekrīt, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem šajā ziņā sakārtota likumdošana atvieglotu dzīvi.

Un kas no tā mainās? Cilvēki taču tāpat dzīvo kopā – gan vīrieši ar vīriešiem, gan sievietes ar sievietēm? Tā ir realitāte! Ko tas maina sabiedrības dzīvē? Kā saprotu, Kopdzīves likums daudziem atvieglotu dzīvi.

Mēs piedāvājam Rasnača kunga pieminētos 14 līgumus aizstāt ar vienu. Bet viņš saka – nē, nē, vajag 14. Atliek secināt, ka viņu vēlme ir padarīt maksimāli sarežģītu dzīvi cilvēkiem, kas izvēlas ceļu dzīvot bez laulības. Pamatojums – laulības ir tik labas, ka tās ir svarīgākas par to, ka ir ģimenes, kas ir ārpus tā. Taču man šķiet, ka šāda rīcība ir pret Latvijas Satversmi, kas valstij paredz aizsargāt jebkuru ģimeni, jebkuru bērnu.

Man ir labi pazīstamā ģimenē tāds gadījums, kur sievietei ir bērns no iepriekšējām attiecībām, tagad viņa dzīvo kopā ar citu vīrieti, un viņiem piedzimst kopīgs bērns. Kad viņi visi kopā, ar abiem bērniem, aizbrauc ceļojumā, vīrietis nevar šo deviņgadīgo bērnu atvest uz mājām. Neatminos tieši, kurā valstī viņi atradās –Itālijā vai Spānijā, bet šīs valsts varasiestādes atzina – jā, viņi ir reāla ģimene, un izdeva attiecīgu dokumentu, kas ļāva viņam ar to bērnu atgriezties mājās. Bet Rīgas lidostā robežsardzē viņiem nācās pavadīt aptuveni septiņas stundas, skaidrojot, kas tas par dokumentu, ar ko viņš te ir ieradies. Ja mūsu valstī uzskata par normu to, kā aizsargājam bērnus un rūpējamies par ģimeni, tad es to tomēr uzskatu par necilvēcīgu attieksmi un apzinātu viena tipa ģimeņu diskrimināciju.

Bet, piemēram, ārlietu ministrs Rinkēvičs ir rosinājis, ka kaut kādu likumu par partnerattiecībām vajadzētu taisīt.

Pēc būtības ideja ir tāda: dodam iespēju nelaulātiem pāriem – neatkarīgi, vai viņi ir viena dzimuma vai dažādu dzimumu – paziņot valstij, ka mēs esam ģimene. Tā forma ir pie notāra noslēgts īpašs līgums ar dažādām variācijām, atbilstoši katra pāra un katra cilvēka individuālām prasībām. Tāpat kā laulības līgumā ar punktiem par mantas šķirtību, mantas nešķirtību un tā tālāk. Valsts iegūst informāciju – lūk, šie cilvēki ir ģimene. Protams, ir izņēmuma gadījumi, kā, piemēram, kad vecmāmiņa audzina divus sava bērna bērnus. Arī te likumdošana ir nesakārtota. Bet tai vecmāmiņai, kuras mazbērnu vecāki, piemēram, pelna naudu Īrijā, katru dienu ir jāpieņem lēmumi saistībā ar tiem bērniem. Reģistrēšana skolās, reģistrēšana pulciņos, atļaujas došana braucieniem ekskursijās...

Dizainers Dāvids atzīst, ka ar savu sievu astoņus gadus nodzīvojis kopā, pirms apprecējušies. Arī viņi līdz kāzām saskārušies ar problēmām, kuras nebūtu, ja valstī darbotos Kopdzīves likums.
Dizainers Dāvids atzīst, ka ar savu sievu astoņus gadus nodzīvojis kopā, pirms apprecējušies. Arī viņi līdz kāzām saskārušies ar problēmām, kuras nebūtu, ja valstī darbotos Kopdzīves likums.

Lielā daļā demokrātiskās pasaules valstu Partnerattiecību likums pieņemts.

Jā, piemēram, Eiropā 20 valstis ar likumu ir noteikušas reģistrācijas formu, ka tāda ir iespējama. Vēl četras valstis, kurās ir iespējama faktiskas kopdzīves atzīšana, kas pēc būtības ir tas pats, tikai nevis ar līguma slēgšanu, bet aizejot pie notāra un vienkārši šo faktu paziņojot. Itālijā, piemēram, nav nepieciešams doties tieši pie notāra, var vērsties pie ikviena valsts ierēdņa, kas atzīmē tavas kopdzīves faktu reģistrā. Igaunija šādu likumu pieņēma pērn oktobrī. Viņiem šo likumu dzina cauri valdošā koalīcija, un martā tā tika apbalvota ar uzvaru vēlēšanās.

Kāpēc mūsu valdošā koalīcija karo?

Tāpēc, ka mums ir bailīga un neizlēmīga valdošā koalīcija, kas domā vairāk par to, ko var zaudēt, nevis iegūt. To parāda kaut tas, ka pirms vēlēšanām jau aizpagājušā gada beigās valdība sastinga, nevienu lēmumu vairs nepieņēma. Tā ir liela atšķirība no Igaunijas, kur pusgadu pirms vēlēšanām var pieņemt kopdzīves likumu, kur trīs mēnešus pirms vēlēšanām var pieņemt pabalstu reformu.

Patlaban tiek vākti paraksti portālā ManaBalss.lv. Cik izdevies jau savākt?

Ir jau parakstījušies ap 2800 cilvēku (intervijas publicēšanas brīdī - jau 5147). Nepieciešami 10 tūkstoši parakstu. Domāju, ka process virzās raiti.

Kā patlaban Latvijā risina problēmas, kas veidojas nenokārtotu partnerattiecību dēļ?

Cilvēki mokās, dod kukuļus. Tie, kas ir gudrāki, shēmo visādas formas, taisa kopīpašumus, lai vismaz kaut kā sevi nodrošinātu.

„Cilvēki mokās, dod kukuļus. Tie, kas ir gudrāki, shēmo visādas formas, taisa kopīpašumus, lai vismaz kaut kā sevi nodrošinātu. „ ir pārliecināts Pūce.
„Cilvēki mokās, dod kukuļus. Tie, kas ir gudrāki, shēmo visādas formas, taisa kopīpašumus, lai vismaz kaut kā sevi nodrošinātu. „ ir pārliecināts Pūce.
Pats pēdējā laikā esi izjutis priekšrocību tam, ka neesat to diskriminēto jeb nelaulāto ģimeņu vidū?

Man pirms diviem mēnešiem piedzima otrs bērns, meitiņa, kas jāpiereģistrē. Ja esmu laulāts, viens pats kā tēvs varu ierasties ar Dzemdību nama izdoto izziņu Dzimtsarakstu nodaļā un bērnu piereģistrēt. Nav problēmu. Ja esi nelaulāts, bērns reģistrēt jāved abiem vecākiem. Manuprāt, tas ir nežēlīgi, ka piecas dienas veca, ar krūti barojama bērna mātei ir jāiet uz valsts iestādi stāvēt rindā!

Par kādām sarežģītām situācijām esi dzirdējis no citiem? Varbūt nosauc pāris piemēru.

Diezgan aktuāla problēma cilvēkiem ir īres līgumi, kuros teikts, ka vari īrēt mājokli kopā ar laulāto. Ja neesi laulāts, tavs dzīvesbiedrs dzīvoklī mitinās nelegāli, un izīrētājam tas var būt par iemeslu lauzt līgumu.

Problēmas ir slimnīcā. Ja dzīvesbiedru ir ļauts apmeklēt tikai ģimenei, tad cilvēks, kurš ir tava ģimene, bet ar ko neesi precējies oficiāli, klāt tev netiek.

Vēl globalizācijas ietekmē neizbēgami ir tas, ka cilvēki veido attiecības ar citu valstu pilsoņiem. Ja neesi laulāts, mūsu valstī tas otrs cilvēks nevar dabūt uzturēšanās atļauju. Daļa tikai šā iemesla dēļ steigšus apprecas, bet viendzimuma pāri šādās situācijās visbiežāk ar kukuļu palīdzību vilto darba atļaujas. Reāli tā ir krāpšana, ko raisa likumdošanas sakārtotības trūkums.

Inta Mengiša, Foto: Rojs Maizītis