Tieši pretī Dzērbenes baznīcai top neierasta gaisma

Ērika Māldere un Aigars Lenkevičs ir dzīvesbiedri, izveidojuši lampu dizaina darbnīcu. “Pēc profesijas esmu māksliniece grafiķe, grāmatu dizainere, Aigars ir metālmākslinieks dizainers. Kopā darbojamies jau kopš 1997. gada, esam strādājuši pārsvarā Rīgā, bet pēdējos sešus gadus esam pavisam pārvākušies uz laukiem,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Ērika.

Pašā centrā pretim baznīcai

Viņas ģimene visu laiku dzīvo Ziemassvētku gaidās, jo darbnīca allaž pilna ar gaismekļiem, baltas svētku lampiņas mirdz arī mājas galā, kas apaudzis ar vīnstīgām.

Darbnīca atrodas tieši pretī baznīcai pašā Dzērbenes pagasta centrā, paši to nodēvējuši par radošo māju Mememberi, jo oficiālā adrese ir Biedri. “Tas tāds mūsu jociņš, triks, tulkojot no angļu valodas – remember, members (atcerēties, biedri – Red.),” skaidro Ērika.

Blakus tagadējai mājvietai kādreiz atradies krājaizdevu biedrības nams, liela celtne, kur savulaik uzstājušies slaveni aktieri un mūziķi. Šo ēku gan kara laikā nopostīja.

“Mūsu māja arī ir ar senu vēsturi – 1898. gadā iesvētīta, un tajā agrāk atradies pasta un telegrāfa kantoris, padomju gados veikals un kooperatīvu laikā kafejnīca. Šobrīd mēs te saimniekojam un veidojam vidi ap sevi. Cilvēki pa Latviju labprāt ceļo, un mēs aicinām mūsmājās iegriezties,” laipni saka māksliniece.

Ja tiešām īstais, nocels no griestiem

Ērikas un Aigara pamatnodarbe ir lampu darināšana. Varot arī teikt, ka tā ir papīra māksla kopā ar metālu visdažādākajās formās pēc individuāliem pasūtījumiem, arī veidojot darbus izstādēm un dažnedažādi eksperimentējot.

“Izmantojam dažādus papīrus, celulozi, augu šķiedras, atspiedumus. Tas viss pārtop krāšņos gaismekļos, kas daudzviet jau priecējuši, īpaši laikā, kad Latvijā atvērās lielveikali. Gandrīz katrā kafejnīcā vai restorānā bija mūsu darinātie gaismekļi. Šogad līdz ar īpašo situāciju mums ir mājsēdes laika gaismekļi, nodēvēti par Slēpņiem, Mājiņām, Mazmājiņām. Ir arī dažādas formas Torņi un Visotņi,” stāsta māksliniece.

Pēc Ērikas vārdiem, tā ir neizsmeļama sfēra gan faktūru, gan formu ziņā. Pārsvarā darbi top pēc individuāliem pasūtījumiem, klienti atsūta savas mājvietas fotogrāfijas, saziņa notiek internetā, abas puses vienojas par atbilstošu dizainu.

“Lampas izgatavojam pēc cilvēku vēlmēm, paši ierosinām idejas, projektējam. Ja apmeklētāji iebrauc mūsmājās, parasti nopērk kādu mazāku gaismekli dāvanai – naktslampiņu vai galda lampiņu. Bijis arī tā, ka mums nākas no saviem griestiem noņemt gaismekli. Cilvēki nereti atzīst: gadiem nevarējām atrast savu lampu, tagad ieraudzījām īsto! Ja ir tik liela vēlme, ieraudzīto atdodam,” pasmaida tagadējā dzērbeniete.

Pa vēstures pēdām

Ērikai ļoti patīk radoši izpausties, un sirdsdarbi ik pa laikam mainoties. Atnākot dzīvot uz Dzērbeni, mākslinieku ģimene ļoti pievērsās novadpētniecībai un kopīgi izveidojuši ekspozīciju Laika upe, kas vēsta par to, kas šeit noticis no pašiem pirmsākumiem līdz Atmodas laikam. Dzērbenes pilī, piemēram, iekārtojuši Cimdu Jetiņas istabu, top arī grāmatas.

“Esmu radījusi  Dzērbenes vectēva stāstu grāmatu. Atradu Jāņa Slaidiņa (1905–1983) manuskriptu, kas nekad nav izdots  grāmatā – autors aprakstījis sava vectēva klāstīto,” teic Ērika. Autoram šo atmiņu stāstiņu rakstīšanu 1964. gadā ierosināja dzejniece Mirdza Ķempe, un tajā pavasarī viņš arī to paveica, izliekot uz papīra atmiņas par vectēvu Kārli Slaidiņu (1847–1931).

Tā ir unikāla laikmeta liecība, kas tikai tagad nodota plašākai atklātībai –kā vecais vīrs mācījis savam mazdēlam visu, kas tolaik dzīvē nepieciešams, piemēram, kā iet medībās, kur un ko makšķerēt – Dzērbenes apkārtnē ir 32 ezeri.

“Aprakstīti arī šīs puses cienījami cilvēki un arī mazāk cienījami, kuri izpaudušies ar kādiem jokiem. Izrādās, ka pirmās kotletes Latvijā sāka cept tieši Dzērbenē! Stāsti ir ar dokumentālām liecībām. Arī par vienkāršiem zemniekiem, kuri šeit dzīvojuši un, piemēram, izdomājuši ražot riteņus. Sencis pratis pat sešas valodas un vēl konsultējis slavenos brāļus Kaudzītes,” ar jauntapušo grāmatu intriģē tās izveidotāja un dizaina autore.

“No kaimiņpagasta viena sieviete regulāri pie manis brauc pēc šīm grāmatām. Es pavaicāju: vai tās pārdodiet? Nē, dāvina cilvēkiem, kuriem nav vectēvu.”

Atgriežoties pie Ziemassvētkiem, Ērika neliekuļoti atzīst, ka bērnībā gan ģimenē tos “īpaši neakcentēja dažādu vēsturisku apstākļu dēļ”. “Man šis laiks saistās ar dzimšanas dienu – tā ir 18. decembrī, kad parasti visi ir aizņemti darbos un nevienam nav laika. Esiet patiesi, sirsnīgi savā mīlestībā un rīcībā pret tuviniekiem un draugiem! Novēlu gan piedzīvot, gan dot sirds siltumu un mīļumu!” novēl  māksliniece.