Rinkēvičs: NATO jaunajā stratēģiskajā koncepcijā jānostiprina galvenā misija - dalībvalstu aizsardzība

Gaidāmajā NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē viens no jautājumiem, par ko ir plānots diskutēt, ir alianses jaunā stratēģiskā koncepcija. Kādai, jūsuprāt, tai būtu jābūt un kādas problēmas jārisina?

Kopš NATO Lisabonas samita, kurā apstiprināja iepriekšējo stratēģisko koncepciju, ir pagājuši 11 gadi. Tas ir dokuments, ko parasti NATO izstrādā un pārskata aptuveni reizi 10 gados. Protams, aizvadīto gadu laikā drošības vide, starptautiskā situācija, izaicinājumi un draudi NATO sabiedrotajiem mainījušies diezgan radikāli. Tāpat krasi mainījusies arī situācija Eiropā un pasaulē.

Vēl 2010.gadā mēs nevarējām iedomāties, bet varējām teorētiski pieļaut, ka kāda valsts var okupēt un nelikumīgi anektēt citas valsts teritoriju, kā tas notika ar Krimu. Krievijas rīcība Ukrainā lielā mērā eskalēja arī militāro situāciju. Tiek veidotas jaunas bāzes, pārskatīti dažāda veida līgumi par bruņojuma kontroli un ierobežošanu.

Skaidrs, ka NATO ir jāsagatavo politisks dokuments, kas iezīmē prioritātes NATO attīstībā, iezīmējot galvenos rīcības virzienus. Lietas, kuras noteikti būtu nepieciešams iekļaut stratēģiskajā koncepcijā, tiek pārrunātas ārlietu un aizsardzības ministru līmenī. Tāpat ir strādājusi tā saucamā "viedo grupa", kas gatavoja stratēģisko redzējumu par iniciatīvu "NATO 2030". Tie ir augsta līmeņa drošības eksperti un cilvēki, kuri ir pieredzējuši diplomātijā un militārajā sfērā.

Ja runājam par stratēģiju, es redzu vairākus elementus. Pirmais, neapšaubāmi, ir apstiprinājums, ka NATO galvenā misija ir savu dalībvalstu aizsardzība. Tas ir būtiski, ņemot vērā Krievijas aktivitātes un situācijas attīstību ne tikai mūsu reģionā, bet arī Ukrainā, Kaukāzā, kā arī NATO dienvidu kaimiņreģionos, kuru vidū ir arī Ziemeļāfrika, Sīrija. Nākamais elements, neapšaubāmi, ir saistīts ar Ķīnu, kuras rīcība ģeopolitiskā aspektā ir radikāli mainījusies, īpaši Klusā un Indijas okeāna reģionā, cenšoties iegūt kontroli pār kritiski svarīgo infrastruktūru NATO dalībvalstīs. Ķīna rada daudz izaicinājumu kiberdrošības un digitālajā jomā, kur kā piemēru var minēt 5G jautājumu. Aliansei ir jānoformulē sava ilgtermiņa stratēģija šajā jautājumā. Trešais elements ir hibrīdapdraudējums. Jāsaka, ka mēs samērā tradicionāli runājam par kiberdrošību un uzbrukumiem mūsu informācijas tehnoloģiju sistēmām. Viens no pirmajiem tādiem gadījumiem bija 2007.gadā, kad uzbrukumi tika vērsti pret Igaunijas interneta vietnēm. Patlaban kritiskās informācijas tehnoloģiju sistēmu aizsardzības jautājumi ir ikdiena mums visiem. Dezinformācija ir nākamais elements.

Ja pirms 10 gadiem mēs runājām par propagandu televīzijas kanālos, radio, drukātajā presē un interneta portālos, tad šobrīd lielais spēlētājs ir sociālie tīkli. NATO ar to ir jārēķinās. Tāpat stratēģijā vajadzētu iekļaut jautājumus, kas attiecas uz migrāciju kā ieroci. Mēs paši redzam, kas notiek uz Latvijas, Lietuvas, Polijas un Baltkrievijas robežas, kā arī ar mūsu dienvidu sabiedrotajiem, piemēram, Spāniju. Būtiski ir runāt arī par enerģētiku kā hibrīdkara ieroci, kas bija aktuāls 2006.gadā. Tomēr patlaban mēs redzam, ka enerģētika tiek izmantota arī kā politiska spiediena elements. Un tas, neapšaubāmi, ir jārisina. Ceturtais elements ir tā saucamā NATO atvērto durvju politika. Mums ir kandidātvalstis Ukraina un Gruzija. Aliansei ir jāvienojas, kā mēs redzam šo valstu ceļu nākamo 10 gadu laikā, kāds atbalsts tām ir nepieciešams un kāda ir NATO sadarbība ar šīm valstīm. Piektais elements ir klimata pārmaiņas. Varētu jautāt, kas NATO būtu darāms klimata pārmaiņu kontekstā, tomēr jāsaka, ka klimata pārmaiņas diezgan nopietni ietekmē arī bruņoto spēku kaujas spējas. Jāskatās, kā samērot bruņojuma ekipējuma tehnoloģiskos rādītājus ar mainīgo klimatu. Klimata pārmaiņu problemātika ietekmē arī vispārējos drošības jautājumus. Ja kāda valsts cieš no klimata pārmaiņām un, piemēram, sākas vēl saasinātāka cīņa par ūdens resursiem, tas veicina migrāciju, drošības vides pasliktināšanos, un NATO ir jādomā, kādu iespaidu tas atstāj gan uz spējām, gan arī uz drošības vidi. Noteikti diskusiju jautājums būs alianses sadarbība ar Zviedriju un Somiju. Tās ir divas valstis mūsu reģionā, kas nevēlas iestāties NATO, bet kas ir nozīmīgas aliansei. Būtiski partneri ir arī Koreja, Japāna, Austrālija.

Nesen kļuva zināms, ka Krievija aptur savas misijas darbību pie NATO. Kā jūs vērtējat šādu soli, un kā tas ietekmēs turpmākās alianses attiecības ar Krieviju?

Jā, Krievija ir apturējusi savas misijas darbību pie NATO. Tāpat Krievija apturēja arī NATO Informācijas centra darbību Maskavā. Tas dialogu neveicina, jo vienkārši nav dialoga veicināšanas instrumentu. Tomēr tas pilnībā neizslēdz sakarus starp aliansi un Krieviju. Manuprāt, pilnībā pārtraukt šāda veida kontaktus nav pareizi kaut vai no informācijas apmaiņas viedokļa, lai, piemēram, novērstu kādus incidentus, kurus neviens nav plānojis. Bet tas ir Krievijas lēmums, kas parāda, ka Krievija nav īpaši ieinteresēta attīstīt informācijas apmaiņu un dialogu. Tajā pašā laikā tas neizslēdz iespēju rīkot NATO un Krievijas padomes sēdes, ja abas puses par to vienojas.

NATO dalībvalstu aizsardzības ministri vienojās par jaunu ģenerālplānu aizsardzībai pret jebkādu iespējamu Krievijas uzbrukumu vairākās frontēs. Kāda politika, jūsuprāt, aliansei būtu jāizvērš pret Krieviju?

Aliansei ir jāturpina tā politika, ko esam konsekventi īstenojuši aizvadīto gadu laikā - atturēšana pret jebkāda veida iespējamām agresīvām rīcībām, īpaši pret NATO dalībvalstīm. Baltijas valstīs un Polijā atrodas bataljona līmeņa kaujas grupas, tiek strādāts arī pie citiem aizsardzības jautājumiem. Līdzīgi ir arī ar NATO plašāku atbalstu saviem Melnās jūras sabiedrotajiem - Rumānijai un Bulgārijai. Tajā pašā laikā ir nepieciešams arī dialogs jautājumos, kas ir saistīti ar informācijas apmaiņu, lai novērstu un mazinātu incidentu riskus, kas šajā saspīlētajā vidē ir iespējami. Tāpat būtu jārunā arī par to, kādā veidā nepieļaut eskalāciju pie Ukrainas robežām. Aprīlī notika diezgan plaša Krievijas militārās tehnikas un bruņoto spēku kontingenta pārvietošana, turklāt pēdējā laikā notiek kaut kas līdzīgs. Arī šāda veida jautājumi ir jāapspriež. Jāpārrunā arī tādi jautājumi, kas palīdz zināmā mērā mazināt spriedzi, piemēram, bruņojuma kontroles jautājumi, neskatoties uz to, ka par tiem vairāk runā tādas valstis kā ASV un Krievija, bet sava interese ir alianses dalībvalstīm.

Jā, mēs redzējām, ka misijas darbs pie NATO ir apturēts. Vienu brīdi bija doma, ka vajadzētu ar zināmu regularitāti sasaukt NATO un Krievijas padomes sēdes, kas nav vienkāršs formāts, jo dažreiz notiek asa domapmaiņa, tomēr arī tas nav noticis. Manuprāt, tas nenozīmē, ka NATO būtu jāmaina sava pieeja - atturēšana, atbalsts visām dalībvalstīm un dialogs ar Krieviju jautājumos, kas palīdz novērst incidentus un mazināt spriedzi, piemēram, pie Ukrainas robežām. Aliansei ir jāturpina uzsāktais ceļš, un tā ir laba politika, bet, lai dejotu, ir nepieciešami divi partneri.

NATO dalībvalstis 2014.gadā vienojās līdz 2024.gadam aizsardzībai tērēt 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Latvija šo uzstādījumu izpilda, bet kas, jūsuprāt, kavē citas alianses dalībvalstis? Kāda ir Latvijas nostāja par NATO budžeta palielināšanu?

Latvija atbalsta NATO kolektīvā budžeta palielināšanu. Tas ir nepieciešams, lai alianse spētu adekvāti reaģēt uz visām problēmām un izaicinājumiem. Ir lietas, kur NATO kolektīvais finansējums gan infrastruktūrā, gan aizsardzības spēju stiprināšanā ir ļoti svarīgs arī mums. Jā, mēs varam paskatīties uz 2014.gadu kā uz atskaites punktu, kad NATO dalībvalstis panāca vienošanos līdz 2024.gadam aizsardzībai atvēlēt vismaz 2% no IKP. Daudzas alianses dalībvalstis ir ievērojami palielinājušas aizsardzībai atvēlētos finanšu līdzekļus, taču gana maz valstu ir sasniegušas 2% atzīmi. Diemžēl tas rada bažas, jo mēs nevaram prasīt, lai citi sabiedrotie, piemēram, ASV, palīdzētu visiem, pašiem neieguldot aizsardzībā. Šajā ziņā esmu gandarīts, ka aizsardzības budžets Latvijā un tā palielinājums līdz 2% savulaik tika atbalstīts gandrīz no visām politiskajām partijām. Aizsardzības budžeta palielinājums 2% apmērā no IKP nav lielo diskusiju jautājums, jo mēs visi labi apzināmies, ka tas ir svarīgi mūsu valsts drošībai. Domāju, ka aspekti, kāpēc citas valstis nesasniedz šo atzīmi, ir daudz un dažādi. Nav tādas vispārējas tendences, tāpēc ir jāņem vērā katras valsts iekšpolitiskā, ekonomiskā un budžeta situācija. Dažās valstīs ir arī kaut kādi zināmi psiholoģiski apsvērumi, ņemot vērā vēsturisko pieredzi. Manuprāt, nebūtu prātīgi vispārināt šo analīzi, kāpēc nav sasniegta šī atzīme. Būtiski ir mēģināt vienoties un strādāt, lai valstis atvēlētu aizsardzībai vismaz 2% no IKP.

Cik elastīga lēmumu pieņemšana ir NATO, un cik ātri tā spēj reaģēt uz pieaugošiem izaicinājumiem, jo tā ir viena no institūcijām, kur lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi?

Jā, patiešām NATO ir viena no tām institūcijām, kur praktiski visi lēmumi tiek pieņemti uz vienprātības principa. Pārbalsošanas nav, un tas nebūtu arī pareizi. Domāju, ka kopumā lēmumu pieņemšanas modelis ir samērā sarežģīts, ņemot vērā, ka drošības vide ir ļoti mainīga. Panākt politisku vienošanos dažreiz nav vienkārši, jo dalībvalstu skaits ir liels un reizēm valda arī pretrunīgas intereses. Tomēr būtiskos un stratēģiskos jautājumos NATO jāspēj vienoties. Lēmumu pieņemšana bez diskusijām, vienalga, vai tā būtu nacionālā valdība vai starptautiska organizācija, faktiski ir neiespējama. Neapšaubāmi, ka ļoti strauji mainīgā situācija maina arī spēles noteikumus, un lēmumu pieņemšanas algoritms NATO ir pastāvīgi jāuzlabo. Tāpat ir jāatjauno arī komandķēde. Paturot prātā daudzveidīgo problēmu līkni, manuprāt, mums ir jāpiestrādā, lai tiešām reālas krīzes vai potenciāla 5.panta situācijas gadījumā NATO spētu reaģēt bez plašām diskusijām. Piemēram, pirms 10 gadiem mēs maz runājām par to, kas notiek tādā gadījumā, ja pret kādu no NATO dalībvalstīm, uz tās kritisko infrastruktūru tiek vērsts kiberuzbrukums un, piemēram, pārtrauc funkcionēt aviodispečeri, bet elektroapgādes traucējumu rezultātā nopietni tiek traucēta slimnīcu darbība, kad tā visa rezultātā bojā iet cilvēki. Tas nav bumbvedēju uzbrukums. Tās nav raķetes, kas trāpījušās kādā NATO dalībvalsts pilsētā, bet tas ir kiberuzbrukums, kas, piemēram, nācis no kādas trešās valsts un ar tās valsts atbalstu. Kādā veidā mēs reaģējam, kāda ir atbilde, kā mēs, piemēram, iedarbinām 5.pantu un kā 5.pants attiecas uz hibrīdapdraudējumu vai uz hibrīduzbrukumu, kā tādā gadījumā notiek lēmumu pieņemšana NATO, kāda būtu alianses pirmā atbilde. Par šādiem jautājumiem pastāvīgi tiek diskutēts un rastas atbildes, bet bieži vien šīs atbildes netiek plašākai sabiedrībai izpaustas, jo ir nopietni apsvērumi, kāpēc ir lietas, kas ir jāpatur maksimāli nezināmas arī potenciālajam pretiniekam.

Kāda varētu būt Latvijas loma šajā sanāksmē? Kādus valstij būtiskus jautājumus plānots pārrunāt?

NATO ārlietu ministru sanāksme notiek precīzi 15 gadus pēc NATO samita 2006.gadā Rīgā. Toreiz samits lielā mērā bija ļoti simbolisks, jo tas pirmo reizi notika valstī, kura 50 gadu bija okupēta, atguva savu neatkarību un iestājās NATO. Tas bija simbolisks apliecinājums, ka visas NATO dalībvalstis ir līdzīgas un nav nekādas atšķirības starp "jaunajām" un "vecajām" dalībvalstīm. Toreiz galvenais jautājums bija situācija Afganistānā un operācija Irākā, lai gan tā bija nevis alianses, bet daudzu sabiedroto operācija. Tie bija galvenie jautājumi. No manis uzskaitītā, kas ir tie jautājumi, kuri apspriežami, var redzēt, ka darbakārtība ir ārkārtīgi bagātīga. Tas arī parāda, cik daudz šajos 15 gados ir pieauguši dažādi riski. NATO, iespējams, ir daudz vairāk nodarbināta gan ar dalībvalstu aizsardzību, gan ar plašāku, globālu problēmu risināšanu nekā pirms 15 vai 20 gadiem. Mēs pat nevaram to salīdzināt ar Auksto karu, kura laikā NATO bija ļoti skaidra misija - stāvēt pretī Varšavas blokam, padomju režīmam, aizsargāt savas dalībvalstis. Tagad šis problēmu loks ir plašs, un var salīdzināt no samita Rīgā līdz sanāksmei, kā ir mainījusies darbakārtība, kā ir mainījusies starptautiskā vide.

Tas, ka Rīgā notiks NATO ārlietu ministru sanāksme, manuprāt, ir saistīts ar divām lietām. Tas ir simboliski, ņemot vērā, ka mēs esam viena no Austrumu flanga valstīm. Šeit ir izvietota NATO kaujas grupa. Simboliski tas vēlreiz demonstrē visu alianses dalībvalstu vienprātību par Baltijas reģiona, arī Latvijas, drošību. Tas, manuprāt, ir skaidrs politisks signāls un apliecinājums. Ne mazāk svarīga loma ir tam, ka mēs esam to valstu vidū, kas aizsardzībai atvēl vairāk nekā 2% no IKP. Darbakārtībā ir jautājumi, kas būtiski Latvijai. Mums ir svarīgi, lai stratēģiskajā koncepcijā vēlreiz būtu stingri nostiprināts princips, ka visu dalībvalstu teritoriālā aizsardzība ir prioritāte numur viens. Lai gan tas nebūs NATO ārlietu ministru sanāksmes jautājums, Latvijai ir būtiski, lai NATO pagarinātu savu paplašināto klātbūtni Latvijā līdz 2023.gadam. Tur es īpašas problēmas neredzu. Mums ir ļoti svarīgi, lai turpinātos dialogs un atbalsts Ukrainai un Gruzijai. Tāpat mums ir ļoti svarīgi, lai starp NATO, Zviedriju un Somiju būtu maksimāli cieša sadarbība. Šie ir jautājumi, par kuriem tiks runāts un diskutēts. Tādā veidā arī mēs sniedzam savu tiešu ieguldījumu gan kopīgajos jautājumos, gan arī stiprinām savas intereses un savu drošību.

Runājot par Latvijas ieguvumiem no NATO, jāsaka, ka visas lietas top skaidras, kad tās var salīdzināt un novērtēt no attāluma. Kamēr mēs dzīvojam noteiktā laika nogrieznī, mums dažreiz ir grūti paskatīties uz situāciju no putna lidojuma. Es varētu uzdot pretjautājumu. Iedomājaties, kas būtu, ja mēs nebūtu NATO dalībvalsts un situācija Eiropā, kā arī pasaulē attīstītos pēc pašreizējā scenārija? Domāju, ka mēs būtu daudz nervozāki. Ja salīdzina, kas notiek tajos reģionos, kuros ir valstis, kas vēlējās iestāties NATO, bet nepaspēja vai nevarēja kaut kādu problēmu dēļ, mēs joprojām esam drošākajā situācijā. Tas nenozīmē, ka mēs varam neko nedarīt. Rūpes par savu drošību un aizsardzību nebeigsies nekad, kamēr eksistē valsts. Salīdzinoši mēs esam droši, tomēr mums ir jāstrādā, lai saglabātos transatlantiskās saites, ASV loma Eiropā, lai nebūtu pārāk plašas pretrunas atsevišķos jautājumos ar sabiedrotajiem. Joprojām mēs esam salīdzinoši labākajā drošības situācijā, kāda ir iedomājama, bet, ja mēs pastāvīgi nestrādāsim un par to nerūpēsimies, tas var mainīties. Sanāksme ir zināms ieguldījums, jo par sevi ir jāturpina atgādināt un strādāt. Ja mēs nebūtu NATO, domāju, ka mēs diskutētu par daudz un dažādiem izaicinājumiem, kas būtu daudz smagāki un sarežģītāki.