Ārlietu ministrs Rinkēvičs: par kara bēgļiem un Latviju
Jau labu laiku notiek spraigas diskusijas par bēgļu uzņemšanu, emocijas sit augstu vilni, sākot no nācijas iznīkšanas draudiem, dažkārt rasistiskiem argumentiem līdz pat apsūdzībām ksenofobijā un fašismā. Daudzi jautājumi par bēgļu uzņemšanas kārtību un adaptācijas jautājumiem ir pamatoti, tiem cenšas rast risinājumu Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā.
Pirmkārt, bieži tiek jaukti ekonomiskie migranti ar bēgļiem, kuri bēg no reālas karadarbības valstīm vai reģioniem. Šībrīža globālajā situācijā cilvēki bēg, glābjot dzīvību un meklējot drošību. Viņu vidū ir gan mazizglītoti, gan augstas kvalifikācijas cilvēki - ārsti, pedagogi, kuri pret savu gribu ir spiesti pamest savas mājas un valsti.
Vardarbība un ļaunums, atšķirībā no dažiem karstasinīgiem politiķiem un sociālo tīklu lietotājiem Latvijā, nešķiro cilvēkus pēc ādas krāsas vai reliģiskās piederības. 21. gadsimtā draudus nevar lokalizēt ģeogrāfiski, piemēram, islāma teroristiskās organizācijas tādas kā Islāma valsts jeb ISIL/ DAESH terorizē daudzas valstis Tuvajos Austrumos un Āfrikas kontinentā. Jebkurā gadījumā ES direktīvā par bēgļa statusu piešķiršanu (2011./95/ES) ir noteikts, ka ekonomisko iemeslu dēļ bēgļa statusu un arī alternatīvo statusu nepiešķir. Tā rīkosies arī Latvijas valdība!
Otrkārt, bieži skan argumenti, lai bēgļi apmetas kaimiņvalstīs. Tas notiek jau vairākus gadus. Piemēram, Turcijā reģistrēto bēgļu un patvērumu meklētāju no Sīrijas Arābu Republikas skaits kopš pilsoņu kara sasniedzis jau 1 805 255 personas. Pēdējo gadu laikā pasaulē ir palielinājušās dažādas krīzes, izraisot iespaidīgu iedzīvotāju pārvietošanos. 2014. gadā un tendencei turpinoties arī 2015. gadā liels skaits sīriešu un afgāņu ir pametuši savas valstis. Šo konflikta zonu kaimiņvalstis, tostarp Ēģipte, Irāka, Jordānija un Libāna, kopš konflikta sākuma ir uzņēmušas gandrīz 2.19 miljonus Sīrijas bēgļu.
Savukārt daudzās Eiropas Savienības valstīs kā Grieķijā, Itālijā, Spānijā, Maltā, Kiprā, bēgļu nasta ir neadekvāti liela. 2015. gada pirmajos mēnešos ES Vidusjūras reģionā ieceļoja jau vairāk nekā 100 000 patvēruma meklētāju. Itālijā vien šī gada pirmajā pusē ir 70 000 patvēruma meklētāju, savukārt Grieķijā 50 000. Lielu migrācijas spiedienu izjūt arī Ungārija, kur šogad jau ir ieradušies vairāk nekā 80 000 patvēruma meklētāju - Ungārijā ieplūst līdz pat 3000 cilvēku diennaktī.
Bulgārijā kopš 2014. gada sākuma ir apmēram 12 000 patvēruma meklētāju. (turpmākos 2 gados Bulgārija plāno uzņemt 500 bēgļu un ir piekritusi uzņemt atpakaļ 3600 nelegālo imigrantu, kas ieplūduši tālāk Eiropā caur Bulgāriju).
Treškārt, par ES un tostarp Latvijas solidaritāti. Kā rāda augstākminētie piemēri, Latvijai kara bēgļu jautājums ir jāskata kopējā kontekstā, kas prasa izpratni un solidaritāti. Latvijai kā pilnvērtīgai ES dalībvalstij ir jāiesaistās ES notiekošajos procesos un jābūt gatavai pieņemt atbildīgus lēmumus. Absolūtais vairums ES dalībvalstu ir apliecinājušas gatavību piedalīties bēgļu uzņemšanā, līdz ar to, ja Latvija nebūs gatava sadarboties migrācijas jomā, tā nevarēs gaidīt atbalstu no citām ES dalībvalstīm sev svarīgos jautājumos tādos kā finanšu līdzekļu piešķiršana, Krievijas rīcības Ukrainā nosodīšana, cīņa pret propagandu utt.).
Tostarp nevietā ir arguments: "Eiropa mums lika!" vai "tās ir piespiedu brīvprātīgas kvotas". Latvija kopīgi ar citām Baltijas un Austrumeiropas valstīm iebilda pret obligātajām kvotām, kas paredzēja Latvijai uzņemt vairāk nekā 700 bēgļu, jo tās neatbilda mūsu reālajām iespējām. Pašlaik esam sacījuši, ka, pamatojoties uz iedzīvotāju skaitu un ekonomiskajiem rādītājiem, esam gatavi uzņemt 250 bēgļus divu gadu laikā, Lietuva-325, Igaunija 150.
Ar saukli "Latvieti, nepadodies!" mēs sevi ne reizi vien esam uzdzinuši kokā, lai pēc tam, žēli ņaudēdami, ar asti pa priekšu censtos tik atpakaļ uz zemes. Diemžēl, sakot "nē", nevēloties izstrādāt kopēju pozīciju dažādos jautājumos, mēs esam palaiduši iespēju veidot sev labvēlīgākus apstākļus. Līdzīgi varēja būt arī šajā jautājumā, ja Latvija akli būtu skaitījusi mantru par savu grūto likteni, nevis strādājusi kopā, meklējot korektu risinājumu, tad citām ES dalībvalstīm, balsojot ar kvalificētu balsu vairākumu, mēs tiktu pie lielākām obligātajām kvotām.
Vienlaikus nemaldināsim sevi, ka šis uzņemto bēgļu skaits atrisinās augstākminētās migrācijas problēmas. Latvija un visas ES dalībvalstis ir vienisprātis, ka jācīnās ne tikai ar migrācijas spiediena radītajām sekām, bet ilgtermiņā arī ar cēloņiem, īpaši pievēršoties politiskās, ekonomiskās un sociālās situācijas stabilizācijai Eiropas Savienības kaimiņu reģionā. Tāpat tiek domāts par efektīva atpakaļ atgriešanas mehānisma radīšanas tiem, kas nekvalificējas bēgļa statusam. Tiek pastiprināta cīņa ar noziedzīgiem grupējumiem, kas organizē cilvēku pārvadāšanu pāri Vidusjūrai, uzsākts arī ES militārās operācijas Vidusjūrā 1. posms, lai identificētu un cīnītos pret nelegālās imigrācijas organizētājiem.
Ja raugās uz kara bēgļu jautājumu NATO kolektīvās drošības kontekstā, vēršu uzmanību, ka, neskatoties uz Krievijas radītajām ģeopolitiskajām izmaiņām Eiropā, Latvija nekad nav bijusi tik droša kā šodien. Tādas valstis kā Itālija, Spānija un Portugāle katra līdz šim piedalījusies divas reizes NATO Gaisa telpas patrulēšanās operācijā Baltijas valstīs. Solidaritāte ir divvirzienu iela.
Kolektīvā aizsardzība var efektīvi darboties tikai tad, ja NATO dalībvalstis, tai skaitā Latvija, ir solidāras ar citām NATO dalībvalstīm dažādās jomās. Itālija, Spānija vai Portugāle var nesūtīt iznīcinātājus Baltijas valstu gaisa telpas novērošanai, karavīrus, tankus un bruņumašīnas dalībai militārās mācībās, rotācijās, aizbildinoties ar ekonomisko situāciju vai nestabilitāti pie savām robežām, jo šobrīd nav "5.panta situācija". Turklāt daudzi no pašreizējiem soļiem NATO kontekstā notiek uz līdzīgiem principiem kā ES - katram palīdzot iespēju robežās, - precīzi to pašu, ko tagad prasa no mums.
Šodien Eiropa saskaras ar dažādiem drošības izaicinājumiem. Eiropas austrumos ir Krievija, kas ar savu agresīvo rīcību Ukrainā, okupējot un anektējot Krimu, atbalstot separātistus Ukrainas austrumos, ir pārkāpusi teju visas starptautiskās normas un apņemšanās. Lai gan labāk pazīstam izaicinājumus Eiropas austrumos, mums vienlīdz svarīgi ir arī risināt drošības krīzi Eiropas dienvidos. Vienotā Eiropā nepieciešama vienota pieeja cīņā ar visiem drošības izaicinājumiem - lai no kurienes tie nāktu, un Latvijas drošības interesēs ir nostiprināt vienotu Eiropu.
Ceturtkārt, arguments, ka mums jau tā ir daudz neintegrētu iebraucēju kopš padomju okupācijas laikiem, ir derīgs tikai atsevišķiem politiķiem pašmāju lietošanai, un ne diskusijai ārpus Latvijas. Mums nenoliedzami ir problēmas ar integrāciju, tā nav bijusi perfekta, bet nav arī izgāzusies. Daudzas problēmas ir jārisina pašiem. Stājoties ES un NATO, mēs skeptiķiem, kuri bažījās par situācijas risinājumu, teicām, ka mums nav mazākumtautību problēmu, mēs aktīvi strādājam ar šiem jautājumiem, un tagad pēkšņi mēs mainām meldiņu.
Tas izskatās, maigi sakot, dīvaini. Šis arguments ir aizskarošs daudziem jo daudziem Latvijai lojāliem cittautiešiem, bet mūsu nedraugiem sniedz lielisku iespēju gan aģitācijai Latvijā, gan pretlatviskai propagandai ārpus mūsu valsts robežām.
Visbeidzot Latvijas Satversmes preambula runā par Latviju kā sociāli atbildīgu valsti un Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā. Satversmes preambulas sestā rindkopa noteic, ka: "Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību". Sarežģītu jautājumu risināšana ir valsts un politiķu brieduma jautājums, migrācijas problemātika tāda ir. Būsim drosmīgi, atbildīgi un solidāri ar citām ES un NATO dalībvalstīm, jo visu interesēs ir droša un vienota Eiropa.
Edgars Rinkēvičs, Latvijas ārlietu ministrs / Foto: Edijs Pālens / LETA
