Kulakovs kļuvis par atturībnieku. Viņš tagad dzer tikai alu!

-Nē, neapvainošos, jo visiem ir zināms, ka man ir tuvas attiecības ar alkoholu. Šobrīd esmu pārmeties uz alu pārsvarā. Bet baltvīnu vasarā šad un tad vēl iemalkoju. Sarkanvīnu gan pavisam reti.

-Esi ceļā uz atmešanu?

-To jau darīju. Pēdējā gada laikā pat divreiz.

-Bija panesušies arī stiprie dzērieni, kā konjaks, brendijs. Bija priekšā nopietna koncerttūre. Darbspējas bija galīgā p... Kādu gadu reāli neko jēdzīgu nebiju pat spējis uzkomponēt. Visos koncertos spēlēju lielākā vai mazākā reibumā, un kolēģi par to, maigi sakot, kļuva pikti, jo darīju viņiem kaunu.

-Es no vīniem dzeru tikai degvīnu. Tu tagad dzer alu.

-Alus man nekad iepriekš nav garšojis. To, ka tomēr garšo, uzzināju šajā pavasarī. Tas ir smieklīgs stāsts – mana pēdējā rehabilitācija bija ļoti oriģināla...

-Tā notika pirms gada, un pēc tās pusgadu nedzēru nemaz. Tā arī bija ļoti īpaša. Tajā tika neitralizēti fermenti, kuri šķeļ organismā alkoholu. Medicīniska procedūra komplektā ar elektrošoku un akupunktūru.

- Kur atradi to elektrošoka terapiju? Man liekas, ka ar elektrošoku sit tikai filmās!

-Tepat Rīgā. Mana daktere ir sertificēta narkoloģe, apveltīta ar dziednieces spējām, un tā metode vispār ir sena. Procedūra notika stundu.

-Ak vai, es jau domāju, ka pusgadu ar elektrošoku sita!

-Tās nebija mocības, gluži otrādi. Ļoti patīkamas sarunas, vajadzīgs tikai paša lēmums, ka ir drusku par traku, maigi sakot. Pieliek rokas pie galvas, un tad ar tādu kā neasu zīmuli nobrauc pa konkrētiem punktiem kakla rajonā pēc akupunktūras un akupresūras principiem. Un noslēgumā pa ausīm iebliež vieglu elektrošoku. Viss – vari celties un iet. Kādu laiku vajadzēja izdzīvot periodu, kad pret visu iestājās nesaprotama vienaldzība. Bet kopumā bija pacilāts garastāvoklis, viss šķita uzjautrinoši. Piemēram, iegāju veikalā un sasmējos, ieraugot šņabi ar nosaukumu Iscina jeb Patiesība. Baigie smiekli uznāca, ejot garām tiem šņabja plauktiem.

-Kad pusgadu pēc pirmās rehabilitācijas biju izticis bez pilītes, pamazām, pamazām, pa vienai glāzei vīna, pa vēl vienai, un atkal viss atgriezās vecajās sliedēs. Stulbi. Darbu gūzma bija padarīta. Šā gada sākumā pievērsos arī stiprajiem dzērieniem. Pavasarī koncertos atkal biju tāds kā agrāk – žvingulī.

Otra rehabilitācija bija maijā. Tā bija Dr. Royal Raymond Rife metode. Pavadīju dažas dienas Zemgales līdzenumos, vienās mājās. Bet šī rehabilitācija bija pie daktera, kurš pats dzer alu! Un vēl labāk – pats arī šmakovku taisa!

-Kur tādas vietas var atrast?!

-Astoņpadsmit hektāru vidū ir māja, ko apsilda ar saules baterijām. Alu ar mašīnīti veda no veikala. Pa dienu ārstējāmies, bet vakaros veldzējāmies ar alu un reizēm arī šmakovku. Vienu vakaru tā biju piedzirdīts, ka sapratu – ar to pietiks visam mūžam! Iespējams, tā patiešām manā dzīvē bija trakākā piedzeršanās. No rīta vairs nesarunājāmies, abi klusēdami staigājām.

Terapija bija tāda – viens aparāts, divi elektrodi rokās un basas kājas uz plates. Ar nelielām pauzītēm pa trim minūtēm uzlaida strāvu.

Veicot pārbaudes un salīdzinot rādītājus, kādi man bija pirms šīs terapijas, mans stāvoklis bija kļuvis nesalīdzināmi labāks. Ar visām alus un šmakovkas uzdzeršanām!

-Jā, kaut kā tamlīdzīgi. Tā mēreni malkoju. Dažus litrus dienā, bet... es nepiedzeros.