Māmiņa ar bērnu lūdz pašvaldībai dzīvokli, bet likuma dēļ saņem piedāvājumu vienīgi pārvākties
“Es deviņus gadus dzīvoju Priekuļu novada Liepas pagastā, trīs gadus esmu šeit deklarējusi pastāvīgo dzīvesvietu. Strādāju un audzinu deviņus gadus veco dēlu. Sava mājokļa man nav, nākas īrēt dzīvokli, un tas rada nedrošību par nākotni, jo jau divas reizes īrēto dzīvokli mums pieprasīja steidzami atbrīvot, un es ar dēlu faktiski atrados uz ielas,” vēstulē "Likumam un Taisnībai" raksta Diāna no Liepas.
Vienā gadījumā dzīvoklis pēkšņi bija vajadzīgs īpašnieka radiniekiem. Otrā gadījumā īpašnieks dzīvokli pārdeva, un pircējs pieprasīja, lai īrnieki izvācas nedēļas laikā.
“Pirms pāris gadiem vērsos pēc palīdzības pašvaldībā. Man atbildēja, ka nepieciešams, lai man trīs gadus būtu deklarēta pastāvīgā dzīvesvieta šajā pašvaldībā. Tagad šo prasību esmu izpildījusi. Nesen lūdzu pašvaldību piešķirt dzīvokli, taču saņēmu atbildi, ka pašvaldības palīdzība man nepienākas. Pašvaldība izīrē dzīvokļus tikai invalīdiem, politiski represētajiem, bērnunamu audzēkņiem un bijušajiem cietumniekiem,” turpina Diāna.
Materiālais stāvoklis viņai neatļauj nopirkt dzīvokli, bet īres mājokli sameklēt nav tik vienkārši: “Liepā man ir darbs un dēlam skola, mēs negribam pārcelties uz citurieni. Kur es varu vērsties pēc palīdzības?”
Vientuļa māmiņa ar smagu likteni
Diāna ir jauna sieviete ar smagu likteni. Pirms deviņiem gadiem grūtā brīdī viņai palīdzīgu roku sniedza biedrības "Cerību centrs" jauno māmiņu un grūtnieču atbalsta centrs "Madaras", kas atrodas Liepas pagastā.
Šī organizācija sniedz atbalstu jaunajām māmiņām un grūtniecēm, kuras nonākušas krīzes situācijā – palikušas bez pajumtes, iztikas līdzekļiem, vecāku vai citu cilvēku atbalsta, nevar uzturēties kādā citā aprūpes iestādē, bet vēlas saglabāt grūtniecību un rūpēties par sevi un mazuli. Centra mērķis ir sniegt atbalstu, palīdzību un pajumti sievietēm, kuras nonākušas bezizejas situācijā un kurām nepieciešams morāls un sociāls atbalsts.
Vēlāk Diāna sāka patstāvīgu dzīvi, atrada darbu turpat Liepā un audzina dēlu. “Es neesmu trūcīga vai maznodrošināta, taču dzīvokli nopirkt nespēju, tāpēc lūdzu pašvaldības palīdzību,” viņa stāsta. Pašvaldības prasības viņai šķiet absurdas. “Vai man jāpaliek bez darba, lai kļūtu trūcīga? Varbūt vajag kaut ko nozagt, lai iesēstos cietumā, un pēc tam man piešķirs dzīvokli?” viņa jautā.
Kam dzīvokļus piešķir pirmām kārtām?
Priekuļu novada domes Dzīvokļu komisijas priekšsēdētāja Līga Sarma Berovska "Likumam un Taisnībai" stāsta, ka pirms pāris gadiem Liepā bija brīvi dzīvokļi un pašvaldība tos piešķīra tiem, kuri šeit deklarējuši pastāvīgo dzīvesvietu vismaz divus gadus, kā paredz pašvaldības saistošie noteikumi.
Taču tagad Liepā brīvo dzīvokļu vairs nav, ir izveidojusies rinda. Jaunus dzīvokļus pašvaldība nebūvē, un rindā esošajiem jāgaida, kad kāds atbrīvosies.
Tādā situācijā pašvaldība ar dzīvojamo telpu nodrošina tikai tos, kas atbilst likumā "Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā" noteiktajām prasībām. Šā likuma 14. panta pirmajā daļā ir minētas personas, kuras ar dzīvojamo platību jānodrošina pirmām kārtām:
- maznodrošināti pensionāri un maznodrošināti cilvēki ar invaliditāti;
- maznodrošinātie, kuru apgādībā ir vismaz viens nepilngadīgs bērns vai maznodrošināts pensionārs, vai maznodrošināts invalīds;
- maznodrošināti politiski represētie;
- bez vecāku gādības palikuši bērni – pēc tam, kad bērns sasniedzis pilngadību un beigusies viņa ārpusģimenes aprūpe;
- repatrianti, kuri izceļojuši no Latvijas līdz 1990. gada 4. maijam; vai dzimuši ārvalstīs vai izceļojuši no Latvijas pēc 1990. gada 4. maija un izceļošanas brīdī bijuši nepilngadīgi;
- maznodrošināti bijušie cietumnieki, kuri pirms notiesāšanas dzīvoja attiecīgās pašvaldības teritorijā;
- citas maznodrošinātu personu kategorijas, kuras noteikusi attiecīgās pašvaldības dome.
Berovska informē, ka brīvi pašvaldības dzīvokļi ir citās Priekuļu novada apdzīvotajās vietās un kādu no tiem var piedāvāt Diānai. Mārsnēnos, vienpadsmit kilometru no Liepas, ir viens brīvs dzīvoklis ar visām ērtībām, taču Mārsnēnos ir dārga centrālapkure.
Sarkaņos, četrus kilometrus no Liepas, ir vairāki brīvi pašvaldības dzīvokļi, viens no tiem ir izremontēts. Tomēr Sarkaņos reti kurš vēlas dzīvot, jo tur mīt specifisks kontingents.
“Sarkaņos dzīvo vieni dzērāji! Es negribu, lai mans bērns augtu tādā vidē. Un Mārsnēni ir pārāk tālu. Man nav mašīnas, kā es nokļūšu uz darbu?” uz šiem piedāvājumiem atbild Diāna.
Patlaban Diāna ir sameklējusi īres dzīvokli. Šajā brīdī situācija ir puslīdz atrisināta, taču drošības par nākotni jaunajai sievietei joprojām nav.
