Pārbaudīti par visiem 100%. Kas noticis ar docētājiem krīzes laikā?
Covid-19 pandēmijas laikā, kad aizliegtas klātienes studijas, docētāju pedagoģiskā meistarība pārbaudīta par visiem 100%. Tā intervijā portālam Jauns.lv atzina Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, vadošā pētniece un Pedagoģiskās izaugsmes centra direktore Nora Jansone-Ratinika. Viņa kopā ar citiem pētniekiem analizēja mācībspēku darbu un tā izmaiņas krīzes laikā. Kopumā secināts, ka docētāji paveikuši milzīgu darbu.
Viņa norādīja, ka no pagājušā gada augusta līdz decembrim Rīgas Stradiņa universitātes pētnieku uzdevums Valsts pētījuma programmas darba grupā “Izglītības sistēmas transformācija: Covid-19 krīzes sekas un iespējamie risinājumi” bija izzināt Latvijas augstākās izglītības institūciju docētāju kompetenci īstenot studiju procesu attālinātā formā un tās pilnveidei nepieciešamo.
Sākumā - šoks
Jansone-Ratinika atzina, ka docētāja un studenta dzīvi, tāpat kā jebkura sabiedrības locekļa ikdienu, satricināja fiziskais – epidemioloģiskais, sociālekonomiskais un neapšaubāmi profesionālais šoks.
"Docētāja pedagoģiskais uzdevums ir plānot un dizainēt studiju kursu, gluži kā puzlē saliekot kopā tā mērķi, studentam apgūstamos rezultātus, mācīšanās un vērtēšanas aktivitātes. Tas prasa laikus paveikt rūpīgu plānošanas un gatavošanās darbu. Protams, docētāja profesionālais radošums un improvizācija procesā neizpaliek, jo mācīšanās ir individuāli atšķirīgs process – tas ienes jaunas vajadzības un atbildes uz tām. Šajā situācijā docētāja pedagoģiskā meistarība tikusi pārbaudīta par visiem 100%," viņa klāstīja.
Divi cilvēku tipi: patvēruma meklētāji un jaunatklājēji
"Ieguldītais darbs daudziem bijis jāpārveido pat vienas nakts laikā – jauns saziņas kanāls, pavisam cits mācību materiālu veidols, klātienē paredzētās aktivitātes nav 1:1 pārceļamas uz tiešsaistes formātu, pārstrukturējams sinhronā kontaktā veicināmais un katram studentam asinhroni savā laikā un telpā pildāmie uzdevumi. Jaunā nezināmā situācija nav datējama laikā, kas nozīmē, ka jārīkojas šodien, nezinot kāda būs rītdiena."
Pētījumā identificēti divi galvenie attieksmes modeļi. Viens ir tā saucamā kokonizācija, kas ietver docētāja vēlmi patverties zināmā un drošā darba formātā, lai nogaidītu pārejošās briesmas. Otrs atspoguļo izzinātāja un jaunatklājēja tipu, kurš drosmīgi dodas nezināmajā un ir gatavs efektīvākos risinājumus meklēt un radīt procesā.
"Kopumā jāsaka, ka situācijā, kurā lielākai docētāju daļai nav bijusi attālinātu studiju īstenošanas pieredze, katrs ir ieguldījies un paveicis milzīgu darbu," Jansone-Ratinika vērtēja.
Kādi bija lielākie izaicinājumi?
Docētājiem, pirmkārt, pārvaramais šķērslis bija turbo tempā kāpināmās digitālās prasmes. Sākot no vienkāršākajām – kā strādāt ar mikrofonu, kameru, līdz sarežģītākām – dažādu mācīšanās platformu, aplikāciju lietošana, paralēli vairāku ierīču izmantošana, interaktīvu digitālo mācību materiālu izveide u.tml.
"Mācībspēkiem ne tikai pašiem bija jāapgūst jaunas prasmes, bet paralēli uzreiz jāatbalsta arī studenti jēgpilnā tehnoloģiju lietošanā. Tās nav tikai vienkāršas digitālās prasmes pamata līmenī, kas, piemēram, nepieciešamas, lai samaksātu rēķinus internetā, tā ir pedagoģiski digitālā kompetence.
Šo terminu definējām jau pašā pētījuma sākumā, saprotot, ka izpētes fokusā ir docētāja pedagoģiskā atbildība par to, lai students varētu pieslēgties, redzētu, dzirdētu, spētu pilnvērtīgi izprast mācību saturu un to apgūtu plānotajā līmenī un laikā. Prasmju apguve ir nozīmīga, taču galvenajiem pārkārtojumiem jānotiek mācībspēka izpratnē par to, ka tehnoloģiju bagātināts studiju process, kura aizsākums nav datējams tikai ar globālo pandēmiju, ir šodienas un nākotnes normāla pedagoģiskā procesa sastāvdaļa," pētniece skaidroja.
Viens no nopietniem izaicinājumiem ne tikai “Covid-19 pavasarī”, bet arī joprojām, ir praktisko prasmju apguve profesijās, kurās nepieciešama piekļuve tehnoloģijām un cilvēkiem klātienē. "Šeit docētāji savā izdomā bijuši īpaši virtuozi, lai studiju rezultātu apguvei mudinātu studentus izmantot ne tikai docētāja radītos digitālos materiālus, bet arī paši tos veidotu."
Tehnoloģiskais nodrošinājums - ļoti atšķirīgs
Jansone-Ratinika norādīja, ka pētījumā iegūtie dati liecina - augstākās izglītības institūciju tehnoloģiskais nodrošinājums bijis ļoti atšķirīgs. Tam ir primāra nozīme, lai docētājam un studentam būtu piekļuve nepieciešamajam tehniskajam arsenālam – datoriem, kamerām, mikrofoniem, saziņas platformām, e-studijām, kurās organizēt komunikāciju, izvietot materiālus, veidot pārbaudījumus.
Pētījuma dalībnieki atzina, ka ne tikai augstskolas, bet arī paši docētāji ieguldījuši ievērojamus līdzekļus tehnoloģiju iegādē.
Vēl viens izšķiroši svarīgs izaicinājums attiecas uz augstskolās sniegto tehnisko, pedagoģisko un arī psiholoģisko atbalstu docētājiem. Ir virkne tehnisko darbu, kurus paveikuši IT darbinieki, lai nodrošinātu pietiekamu tehnisko jaudu. Ļoti būtisks ir konsultatīvais darbs, kuru paši docētāji novērtējuši visvairāk. To augstskolās galvenokārt nodrošinājušas struktūrvienības un kolēģi, kuri ikdienā atbalsta studiju inovāciju veicināšanu, apvienojot pedagoģiskās konsultācijas un mācības ar tehnisko prasmju apguvi.
Saskata vairākus ieguvumus
"Analizējot docētāju pašvērtējumu par Eiropas Komisijas digitālās kompetences ietvarā noteiktajām prasmēm, varam secināt, ka visās vecuma un profesionālās pieredzes ilguma grupās noticis straujš prasmju līmeņa kāpums. Tomēr docētāji norādījuši, ka starp tehniskiem, sociāliem un fiziskiem riskiem, kas ietekmē tehnoloģiju lietošanu studiju procesā, pedagoģiskie ir vislielākie. Tas nozīmē, ka pārdomātām un mērķtiecīgām pedagoģiskajām mācībām ilgtermiņā jābūt vienai no augstskolu prioritātēm," viņa klāstīja.
Gūstot pieredzi, attālināto mācību organizēšanā, aptaujātie docētāji norādījuši uz vairākiem šāda studiju procesa ieguvumiem – translokalitāti, informācijas un komunikācijas aprites efektivitāti, studiju procesa dažādošanas iespējām, procesa un rezultāta efektivitāti, prasmju attīstību un kvalitātes pilnveidi.
Tiem docētājiem, kuriem straujā digitalizācija sagādājusi lielākus izaicinājumus, ļoti palīdzējis ne tikai augstskolās centralizēti nodrošinātais pedagoģiskais un tehniskais atbalsts, bet arī docētāju savstarpējā pieredzes apmaiņa un kopīga dalība tālākizglītības mācībās. Augstskolu mācībspēki no 33 Latvijas augstākās izglītības institūcijām, tai skaitā 13 koledžām, un dažādām pārstāvētajā nozarēm vienojušies viedoklī, ka savstarpējs atbalsts, ideju apmaiņa un regulāra komunikācija ne tikai psiholoģiski balsta, bet arī ļauj kopīgi meklēt racionālus risinājumus un dalīties radošās idejās.
Attālinātas studijas - liels stresa avots
Jansone-Ratinika atzina, ka pagāja laiks, kamēr docētāji apzinājās, ka tas, kas notiek nav tikai īstermiņa pārejošs sociālais fenomens, bet gan nenosakāma termiņa realitāte, kurai būs paliekošas ilgtermiņa sekas.
Pētnieki, kuri izzinājuši iedzīvotāju viedokli kopumā, vēsta par to, ka otrais nozīmīgākais stresa avots pandēmijas pirmajā laikā bijušas tieši attālinātās mācības. Tas noteikti attiecināms arī uz docētājiem."Laika temps ir nepielūdzams, gaisotne nervoza, rītdiena un nākotne kopumā neparedzama, tas noteikti ietekmē mācīšanos, kas pirmkārt ir sociāls process. Docētājs ne tikai rūpējies par studentu zinību ieguvi, bet šajā laikā bijis arī studentu psihoemocionālā atbalsta punkts – palīdzot izprast notiekošo, veidot par to savu attieksmi, jā, arī mierinot un līdzsvarojot, motivējot nevis pamest studijas, bet pielāgoties un turpināt iesākto."
Studentu skarbie dzīvesstāsti
Viņa atklāja, ka daudzu augstskolu pandēmijas laikā veikto aptauju dati glabā studentu nereti ļoti skarbos dzīvesstāstus.
"Tieši docētājs ir tas, kurš pamana, uzmundrina, motivē un iedvesmo nepadoties, lai gan pašam šī situācija ir sarežģījumu pilna. Docētāja un pedagoga loma kopumā kopš laika gala ir bijusi – zinātājs. Bet piepeši viņam pašam nav tūlītēji zināma labākā rīcība, padoms visām situācijām, gatava recepte izaicinājumiem. Viņš mācās kopā ar saviem kolēģiem un studentiem, mediējot starp privāto, profesionālo un sociālo sfēru," Jansone-Ratinika skaidroja.
Vairāk darba un virsstundu
Runājot par docētāju atalgojumu, viņa norādīja, ka šis jautājums nebija tiešā izpētes fokusā, tomēr datos pastarpināti finanšu aspekti parādījās. Nenovēršami studiju procesa nodrošināšana prasījusi docētāja papildarba apjomu un rezultējusies ne mazums virsstundās. Docētāji vairākkārt pauduši vēlmi saņemt adekvātu samaksu ieguldītajam darbam.
Rezultāti liecina, ka augstskolas iespēju robežās centušās rast finanšu motivēšanas instrumentus, taču mācībspēki arī ar izpratni izturējušies pret reālo situāciju, kurā šim nolūkam nav bijuši papildresursi.
Stiprina arī pateiktais paldies
"Šeit vēlreiz akcentējams arī augstskolu pašu pelnīto līdzekļu vērienīgs ieguldījums digitālo resursu iegādē. Sevišķi docētāji apliecinājuši pateicību tām augstskolām, kuras intensīvi sniegušas konsultatīvu atbalstu, organizējušas neskaitāmas mācības un pateikušas arī paldies saviem mācībspēkiem par studiju kursu pielāgošanā ieguldīto darbu. Docētāji pētījumā atklājuši, ka tieši vadības, kolēģu un studentu pateicība ir stiprinājusi gan piederības izjūtu,gan lojalitāti savai augstskolai."
Jāpalīdz studentiem pielāgoties
Jautāta par studentu darbu pandēmijas laikā, Jansone-Ratinika norādīja, ka docētāja spēja adaptēties ir ciešās kopsakarībās ar studentu pielāgošanās jaudu. Tas noteikti attiecināms uz to, ka docētājam bijis jāmaina viņa mācīšanas paradumi, savukārt studentam jāpārskata ierastais mācīšanās modelis. Šeit iezīmējas vairāki aspekti – organizatoriski praktiskais, kognitīvais, kas saistās ar domāšanu un izpratni, un sociālais jeb mijiedarbība ar docētāju, saviem kursa biedriem.
Docētāji vēsta, ka ar padomu un konkrētiem instrumentiemmērķtiecīgi palīdzējuši studentiem pārkārtoties – sākot ar to, kā iekārtot savu vidi mācīšanās mājas ofisam, beidzot ar pašvadītas mācīšanās stiprināšanas konkrētiem instrumentiem.
Milzīgs neklātienes komunikācijas pieaugums
"Students līdz šim diezgan lielā mērā pieradis mācīties docētāja ciešā vadībā, kas palīdz gan strukturēt laiku, gan tajā izkārtot studiju uzdevumus. Gandrīz visu augstskolu docētāji norādījuši, ka šajā laikā astronomiski pieaudzis komunikācijas apjoms e-pastā, e-studijās, telefoniski, virtuālo konferenču rīkos, kas nozīmē, ka, neskatoties uz lielo tehnoloģiju īpatsvaru, docētājs ir bijis daudz vairāk nepieciešams nekā iepriekš.
Saziņas saturs bijis gan tieši saistīts ar studiju kursos apgūstamo, gan arī sadzīviski praktisks, kurā docētāji mēģinājuši iespēju robežās pielāgoties dažādajām studentu dzīves situācijām un no tām izrietošajām vajadzībām. Arī studentu kopiena, tāpat kā docētāji, faktiski iezīmē divas tendences.
Pirmie ir tie, kuri ļoti veiksmīgi pielāgojušies jaunajai situācijai un jau drīz atzinuši, ka lielu daļu no attālināto studiju periodā pieredzētā labprāt turpinātu arī klātienes formā. Bet otrie ir tie, kuriem šī pāreja sagādājusi milzīgus izaicinājumus. Docētāju un arī pašu studentu minētie iemesli bijuši ļoti dažādi – sociālā situācija, zemas digitālās prasmes, principāli kritiska nostāja pret attālinātu mācīšanos u.c.
Pētījumi turpināsies arī nākotnē
Noslēgumā Jansone-Ratinika piebilda, ka pētnieki juta lielu atbildību saspringtā tempā, pašiem paralēli nodrošinot studiju procesu, savu pētniecības darbu paveikt kvalitatīvi, jo rezultāti būs ne tikai aktuālās situācijas mērījums, bet arī bāze turpmākajiem pētījumiem. Tas varēja izdoties tikai abpusējā iesaistīto docētāju, studentu un pētnieku ieguldījumā. "Iegūto datu loks ir ļoti plašs un augstākās izglītības praksei vērtīgs, tāpēc to mēs dažādos formātos turpināsim komunicēt.Lai kopīgi būvētu kompetencē balstītas izglītības nākotni, ir nepieciešami turpmākie pētījumi, kad ilgāku laikposmu augstskolas būs īstenojušas tehnoloģiju bagātinātu studiju procesu."
Mācību digitalizācija nav pašmērķis
Turklāt tie docētāji, kuri jau ilgstoši jaudīgi strādājuši ar tehnoloģijām studiju kursos, vienbalsīgi atzinuši to, ka mācīšanās un mācīšanas procesa digitalizācija nav pašmērķis. To apliecina arī zinātniskās literatūras izpēte, kurā galvenais secinājums ir tas, ka studiju procesā pirmajā vietā atrodas nevis digitālie risinājumi, bet studenta zināšanu, prasmju un attieksmju apguve visefektīvākajā veidā.
Pētījums “Izglītības sistēmas transformācija: Covid-19 krīzes sekas un iespējamie risinājumi” bija daļa no vērienīgā projekta "Dzīve ar Covid-19: Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē". Tā kopējās izmaksas ir aptuveni pusmiljons eiro.
