Mūsu foršā zobārste no Indijas. Stāsts par dakteri, kurai vecāki līgavaini piemeklēja... Latvijā
Zobārstes Jagriti Kakaras dzimtā vieta ir Bareli pilsēta tālās Indijas ziemeļos, taču jau daudzus gadus viņa par savām mājām sauc Latviju un ar pacientiem sarunājas skaidrā latviešu valodā.
Jagriti strādā Stradiņa slimnīcas ambulatorajā nodaļā un Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas klīnikā. Stradiņa slimnīcas administrācijā, uzzinot, ka "Kas Jauns Avīzei" top rakstu sērija "Mūsējie", uzreiz teic: “Jūs droši vien gribēsiet parunāt ar mūsu foršo dakteri no Indijas, Jagriti Kakaru!”
Par ārsti gribēja kļūt jau bērnībā
Gan pamatizglītību, gan medicīnas diplomu Jagriti ieguvusi dzimtajā pilsētā. Viņas ģimenē nav citu mediķu, māte bijusi skolotāja, tēvs strādājis valsts iestādē un aktīvi pievērsies mūzikai.
“Medicīna mani vienmēr ir interesējusi kā iespēja palīdzēt cilvēkiem. Zobārstniecība nebija pati pirmā izvēle, taču par ārsti esmu gribējusi kļūt kopš bērnības,” atklāj Jagriti.
Savu bērnību viņa apraksta, stāstot par došanos uz skolu, mājasdarbu pildīšanu un iesaistīšanos dažādās ārpusskolas aktivitātēs – mākslas, dejas un mūzikas pulciņos –, tikai beigās piebilstot, ka nav jau iztrūcis arī rotaļu ar kaimiņu bērniem.
Indiešus Jagriti apraksta kā skaļus un runātīgus, arī viņai pašai šī iezīme piemītot un īpaši izceļoties par introvertiem uzskatīto latviešu kompānijā.
“Indija, protams, ir salīdzinoši skaļa un dinamiska vide. Tā tas ir gan iedzīvotāju skaita, gan mūsu raksturīpašību dēļ, taču man tas dikti iet pie sirds. Es nevarētu teikt, ka man patīk apdzīvotas vietas, kurās cilvēki ir klusi, ļoti piezemēti. Dažbrīd sajūtos nedaudz depresīvi,” smejot atzīst Jagriti.
Ieprecināja Latvijā
Pabeidzot 12. klasi, Jagriti nekavējoties pievērsās studijām nepieciešamo dokumentu kārtošanai. Konkurence uz augstskolu bijusi milzīga.
“Par zobārsti izmācījos jau Indijā. Tur tam nepieciešami pieci gadi, prasības un studiju process Latvijā un Indijā ir diezgan līdzīgs. Latvijā, manuprāt, liels pluss ir tas, ka studentu skaits nav pārāk liels. Pasniedzējiem ir viegli pievērsties un katram veltīt maksimāli lielu uzmanību,” stāsta Jagriti.
Viņa pati studijas pabeidza 25 gadu vecumā. Tobrīd vecāki arī sākuši vaicāt, vai Jagriti ir kāds draugs, vai ir plāni par ģimenes veidošanu.
“Vecāki interesējās un, saprotot, ka tobrīd nebiju attiecībās, piemeklēja man partneri. Viņš arī ir no manas pilsētas un dzīvi saista ar medicīnu – ir bērnu ķirurgs –, taču tobrīd dzīvoja... Latvijā. Nu jau esam precējušies gandrīz desmit gadus!” izstāsta Jagriti, atklājot, ka uz dzīvi Latvijā viņa devusies ģimenes apsvērumu vadīta. Jā, arī Jagriti vīrs ir ārsts Latvijā, strādā bērnu slimnīcā.
Pirmajā algā 100 eiro
Latvijā Jagriti ieradās 2011. gadā. Īpaši pārsteidzis dabas skaistums, īpaši ziemas, un, salīdzinot ar Indiju, tukšās ielas. Sākumā gan neklājies īpaši viegli, arī pirmais darbs Latvijā nav bijis pilnībā apmierinošs.
“Sākumā darbojos mazā privātā klīnikā un līdztekus meklēju ko labāku. Latvijā ar zobārstniecību ir visādi. Strādājot labās privātajās klīnikās, var tiešām labi nopelnīt. Darbojoties poliklīnikā – pelnīsiet mazāk. Līdzīgi jau ir arī citviet, Indijā ir tāpat,” par pieredzi stāsta daktere. Viņas pirmā alga esot bijuši 100 eiro pēc nodokļu nomaksas.
Vaicāta par tipisku latviešu pacientu, Jagriti atzīst: “Liela problēma ir bailes. Cik saprotu, tas ir kaut kas, ko sabiedrība ir mantojusi no padomju laiku zobārstniecības. Izplatīta tendence ir baidīties un laikus nenākt pie zobārsta, tādējādi ielaižot problēmas un iedzīvojoties vēl lielākās ķibelēs ar zobiem. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri līdz pusaudžu vecumam nav devušies pie zobārsta. Protams, tas mēdz būt arī naudas jautājums. Ja ir nopietnas problēmas ar zobu veselību, ārstniecība tik tiešām var būt dārga.”
Mājās gatavo auksto zupu
Jagriti dzīve Latvijā neaprobežojas ar darbu vien. Kakaru ģimenes draugu lokā ir gan latvieši un krievi, gan arī citi ārvalstnieki. Vietējā politika viņu pārlieku neinteresē, toties Jagriti ģimene parasti svin latviešu svētkus, neizvairās no vietējiem koncertiem un arī ar krasi atšķirīgo virtuvi ir apmierināti.
“Latviešu ēdieni man garšo, taču mēlei prasās arī asumiņš. Garšvielas pasūtu internetā. Aukstā zupa man garšo, mājās bieži to gatavoju. Arī soļanka, lai arī nav gluži latviešu ēdiens, man tīri labi iet pie sirds. Uz darbu ēdienu vienmēr līdzi neņemu. Stradiņos mums ir ļoti laba kafejnīca, tur garšīgi gatavo,” stāsta daktere.
Latviešu valodu Jagriti brīvi pārvalda jau vairākus gadus un prasmes lieliski demonstrē arī šīs sarunas laikā. Valoda lieliski noder ikdienas dzīvē, taču ar to ne vienmēr pietiek, lai sarunai atvērtu latvieti, neslēpj Jagriti, kurai mūsu valsts iedzīvotāji šķiet visīstākie introverti.
Mājās vecāki ar abiem bērniem cenšas runāt hindi un arī angļu valodā, taču viņi apmeklē latviešu bērnudārzu un lieliski runā arī latviski.
Pandēmijas laika novērojumi
Kā mediķei Jagriti ir uzmanības vērta pieredze ar darbu un dzīvi Latvijā pandēmijas laikā. Viņasprāt, daļa šeit nespēj saprast, cik ļoti viņiem paveicies salīdzinot ar citām valstīm, kur situācija ir daudz sliktāka.
“Mums šeit tik tiešām ir paveicies, taču arī Latvijas mediķus šī pandēmija ir pamatīgi nogurdinājusi. Mums arī pietrūkst darbinieku. Tikmēr pietiekami liels skaits cilvēku izvēlas neuztvert nopietni drošības pasākumus. Ikdienā darbā sastopos gan ar tādiem, kuri skrupulozi visu ievēro un cenšas sevi pasargāt, gan ar tādiem, kuri, šķiet, ignorē apkārt notiekošo. Tas dalījums ir puse uz pusi, es teiktu,” pauž Jagriti.
Viens no zobārstes tuvākajiem pārskatāmās nākotnes mērķiem ir iegūt pilsonību. Tad gan būs jāatsakās no Indijas pilsonības, jo dubultpilsonība Jagriti gadījumā šobrīd nav iespējama.
“Nav tā, ka es ar vieglu sirdi atteikšos no Indijas pilsonības, taču likumdošanas dēļ no tā izvairīties nevarēs. Ja dzīvoju šeit, loģiskāk, protams, ir iegūt Latvijas pilsonību,” teic Jagriti. Citi nākotnes plāni ir studijas doktorantūrā un aktīva dalība akadēmiskajā vidē. “Latvijā man gribas daudz ko izdarīt, taču laiks reizēm ļoti ierobežo!” pasmaida ārste.
Projektu finansē "Mediju atbalsta fonds" no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par No svešā par savējo – Mūsējie III saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".