Tiesībsargs aicina līdz 2024.gadam pārtraukt jaunu klientu ievietošanu sociālās aprūpes centros

Vēstulē Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam (JV) Jansons norāda, ka aizvadītajā gadā tikai 24 personas ir izstājušās no VSAC, bet no tām sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus saņēma 19 personas. Turpretim iestājušās centros ir 206 personas ar garīga rakstura traucējumiem un rindā uz institucionālajiem pakalpojumiem gaida vēl 391 persona.

"Kas nozīmē, ka arī 2020.gadā joprojām dominē institucionālā aprūpe un šīm personām nav tikuši nodrošināti atbilstoši sabiedrībā balstītie pakalpojumi, lai tām nevajadzētu nonākt institūcijās," minēts tiesībsarga vēstulē.

Jansons aicina nodrošināt visā valsts teritorijā plašu sabiedrībā balstīto pakalpojumu klāstu, tai skaitā atbalsta personas pakalpojumu, paredzot tam arī valsts budžeta finansējumu.

Tiesībsargs vēstulē vērš uzmanību, ka neskatoties uz Labklājības ministrijas (LM) ieceri kopš 2014.gada sadarbībā ar Latvijas plānošanas reģioniem un pašvaldībām īstenot Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzfinansētu projektu ar mērķi ieviest deinstitucionalizāciju jeb attīstīt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus pašvaldībās, valstī trūkst ne tikai kopējās vīzijas un stratēģijas par to, kas notiks ar personām ar garīga rakstura traucējumiem pēc 2023.gada 31.decembra, proti, pēc deinstitucionalizācijas projektu noslēguma, bet arī par to, ka tieši šo personu interesēm jābūt prioritārām.

Vēstulē norādīts, ka arī šogad Tiesībsarga biroja pārstāvju vizīšu laikā VSAC joprojām tiek konstatēti tie paši cilvēktiesību pārkāpumi, uz kuriem tiesībsargs ir norādījis LM vairāku gadu garumā.

Tādējādi secināts, ka veiktā institūciju infrastruktūras sakārtošana nav uzlabojusi klientiem sniegto sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju, kā arī nav nodrošinājusi cieņpilnu attieksmi pret tām personām, kurām pirms desmit gadiem, ratificējot Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, Latvija solīja vienlīdzīgu tiesību un brīvību nodrošināšanu, īpašu atbalstu un iespēju dzīvot sabiedrībā.

Tiesībsarga birojā ikdienā saņemtās sūdzības un arī biroja pārstāvju novērojumi, veicot regulārās vizītes uz ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām pierādot, ka līdzšinējā atbildīgo valsts pārvaldes iestāžu politika nav vērsta uz pilnvērtīgu interešu nodrošināšanu un cieņpilnu attieksmi pret ilgstošas sociālas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošām personām.

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām nosaka, ka šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē.

Jansons vēstulē premjeram norāda, ka jau ilgstoši tieši šīs tiesības netiek attiecinātas uz cilvēkiem, kuri bez sev nepieciešamajiem pakalpojumiem nespēj dzīvot sabiedrībā, jo Latvijas sociālās aprūpes sistēma piedāvā galvenokārt aprūpi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, nevis cilvēku dzīvesvietās.

"Rezultātā Latvijā ir izveidojies samērā liels cilvēku loks, kas savu mūžu pavada, dzīvojot izolēti no sabiedrības, institucionālās aprūpes rezultātā pilnībā vai daļēji zaudējot savas iepriekšējās dzīves iemaņas un, pats bēdīgākais, arī savas dzīves jēgu," akcentē tiesībsargs.

Viņš skaidro, ka šogad ir apritējuši desmit gadi kopš stājies spēkā likums "Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām" un pieci gadi kopš LM īsteno Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzfinansētu projektu deinstitucionalizācijas jomā.

Minētā projekta ievaros ar ES fondu finansējuma atbalstu pašvaldībās ir paredzēts radīt plašu pakalpojumu klāstu, lai VSAC dzīvojošie bērni varētu augt ģimeniskā vidē un bērni ar funkcionāliem traucējumiem varētu saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savās pašvaldībās, skaidro Jansons.

Savukārt pieaugušās personas ar garīga rakstura traucējumiem, kuras ilgstoši dzīvo VSAC, ar speciālistu atbalstu varētu dzīvot sabiedrībā patstāvīgi un atbilstoši savām spējām strādāt sev piemērotu darbu.

Ņemot vērā, ka līdz deinstitucionalizācijas projekta beigām ir atlikuši tikai trīs gadi, tiesībsargs šā gada 4.martā nosūtīja LM vēstuli ar lūgumu informēt par pērn veiktajām darbībām, kas attiecināmas uz valdības rīcības plānā noteiktās apņemšanās izpildi attiecībā uz deinstitucionalizācijas un sabiedrībā balstītu pakalpojumu pieejamību pašvaldībās visā valsts teritorijā.

LM atbildes vēstulē tiesībsargam esot akcentēts, ka deinstitucionalizācijas projektu uzdevums ir novērst situāciju, kad personai būtu jāpārceļas vai jāturpina dzīvot ilgstošas sociālās aprūpes un sociālas rehabilitācijas institūcijā, jo valstī nav pieejams nepieciešamais atbalsts dzīvesvietā.

LM norādījusi, ka jau sākotnēji kā deinstitucionalizācijas projektu apjomīgākā mērķa grupa bija plānota tieši pašvaldībās dzīvojošas personas ar garīga rakstura traucējumiem, kurām būtu jānodrošina atbalsts dzīvesvietā, tādējādi mazinot nonākšanu institūcijās. Vienlaikus ticis paredzēts atbalsts arī pārejai uz patstāvīgu dzīvi sabiedrībā institūcijās dzīvojošām personām ar garīga rakstura traucējumiem.

LM ieskatā šāda pieeja deinstitucionalizācijas projektu īstenošanā ir atspoguļojusies arī rezultātos, kas tika sasniegti līdz 2019.gada beigām - sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi tika nodrošināti 468 personām ar garīga rakstura traucējumiem, no kurām 19 ir pārcēlušās no ilgstošas aprūpes institūcijās uz patstāvīgu dzīvi sabiedrībā.

Turpretī tiesībsargs norāda, ka visu plānošanas reģionu atbildēs tika atspoguļota aina, ka deinstitucionalizācijas projektu realizācija ir ne tikai būtiski iekavējusies, bet pagaidām ir nesusi minimālus rezultātus gan attiecībā uz personām, kuras izstājās no VSAC, gan arī personām, kurām viņu pašvaldībās ir nepieciešams saņemt savlaicīgus un viņu vajadzībām atbilstošus sabiedrībā balstītus pakalpojumus.

Tāpat esot secināms, ka visu šo gadu laikā VSAC darbiniekiem tā arī nav tikušas organizētas profesionālās apmācības par klientu ar garīga rakstura traucējumiem sagatavošanu sabiedrībā balstītu pakalpojumu saņemšanai.

Vēstulē Ministru prezidentam uzsvērts, ka, regulāri apmeklējot VSAC, Tiesībsarga biroja pārstāvji ir pārliecinājušies, kas institūciju darbiniekiem trūkst ne tikai zināšanu par darbu ar minēto klientu grupu, bet arī atbilstošas materiāli-tehniskās bāzes, kas ļautu mērķtiecīgi sagatavot klientus patstāvīgai dzīvei sabiedrībā.

Tādējādi secināts, ka visas personas, kuras līdz šim deinstitucionalizācijas projektā ir izstājušās no VSAC, nav tikušas pienācīgi apmācītas un sagatavotas patstāvīgai dzīvei sabiedrībā.

Lai arī deinstitucionalizācijas process paredz institūciju slēgšanu, šis process netika saskaņots ar vietējām pašvaldībām un notika laikā, kad vēl nebija pieejams faktiski neviens sabiedrībā balstīts sociālais pakalpojums, kas būtu piemērots VSAC klientiem, akcentē Jansons.

Pēc viņa paustā, ņemot vērā straujo LM rīcību, slēdzot četras VSAC filiāles, nebija iespējams nodrošināt cilvēku sagatavošanu dzīvei sabiedrībā un lielākā daļa no viņiem tika pārvietoti no VSAC ar salīdzinoši mazu klientu skaitu, uz aprūpes centriem, kuros ir 200 un vairāk klientu. Tādējādi LM nepārdomātas rīcības rezultātā, VSAC klientu dzīves kvalitāte bija pazeminājusies un arī veicināja esošā veselības stāvokļa paasinājumus, norāda tiesībsargs.

Līdz ar to Tiesībsarga birojam pastāv pamatotas bažas, ka institūcijās dzīvojošās personas ar garīga rakstura traucējumiem tiek pārvietotas uz citu institūciju, nevis sāk patstāvīgu dzīvi un saņem sabiedrībā balstītus pakalpojumus, kas ir pretrunā ne tikai deinstitucionalizācijas pamatmērķim, bet arī starptautisko organizāciju sniegtajām rekomendācijām.

Vienlaikus esot vērojama tendence, ka personas ar smagu un ļoti smagu fizisko vai garīgo spēju ierobežojumu joprojām tiek ievietotas institūcijās, ko pierādot arī LM sniegtie dati par esošo rindu uz institucionālajam pakalpojumiem.

Vēstulē arī minēts, ka pretstatā deinstitucionalizācijas pamatmērķim, Latvijas pašvaldībās piedāvāto pakalpojumu klāsts personām ar garīga rakstura traucējumiem nav pietiekošs - vērojams dienas centru, grupu dzīvokļu, specializēto darbnīcu trūkums. Personām ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem vienīgais valsts piedāvātais pakalpojums esot institucionālā aprūpe, savukārt pašvaldībās vairumā gadījumu sabiedrībā balstīti pakalpojumi nav pieejami vispār un arī netiek plānoti tuvākajā nākotnē.

Tāpat konstatēts, ka joprojām valsts līmenī netiek nodrošināts tāds pakalpojums kā atbalsta persona, kas daudzām personām ar garīga rakstura traucējumiem būtu būtisks priekšnoteikums pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā.

Pašvaldības esot norādījušas tiesībsargam arī uz to, ka reģionos sabiedrībā balstītu pakalpojumu saņemšanu apgrūtina speciālistu trūkums, turklāt deinstitucionalizācijas projekta ietvaros piešķirtie finanšu līdzekļi būs nepietiekami, lai attīstītu iecerētos pakalpojumus, jo projekta virzība ir iekavējusies un sākotnēji plānotās izmaksas ir pieaugušas.

Pašvaldības arī paudušas satraukumu, ka viņu rīcībā nav skaidras informācijas, kāds valsts atbalsts tiks paredzēts pēc deinstitucionalizācijas projekta beigām 2023.gadā.

Turklāt sabiedrības informēšanas un izglītošanas pasākumi bija sākti novēloti, kad projekts daļēji jau tika realizēts, kā arī sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņas neesamība projekta sākumposmā būtiski apgrūtināja deinstitucionalizācijas sākšanu un arī apgrūtināja uzrunāt mērķauditoriju iesaistei projektā, teikts vēstulē.

"Rezultātā, pašvaldībās speciālistu un arī institūcijās strādājošo personu vidū joprojām dominē viedoklis, ka personām ar garīga rakstura traucējumiem atrašanās institūcijā ir vēlamāka, nekā dzīve sabiedrībā," vēstules noslēgumā uzsver tiesībsargs.