Populisma vilnis Latvijā: par Kaimiņa partiju balsos jaunie, dusmīgie vīrieši

“Populisms pārņem pasauli”, “populistu rītausma”, “globālais populisma vilnis” – vēsta biedējoši starptautisko mediju virsraksti. Taču izvairīties no populisma demokrātijā, kur svarīgs ir katrs vēlētājs, nav iespējams, saka politologs Ivars Ijabs: "Protams, ka parādās tādi politiskie spēki, kādus mēs esam redzējuši šī gada laikā ļoti daudzus, īpaši jau, protams, Lielbritānijā un ASV,  bet arī kaut kur citur, kuri runā pāri pār izglītotās elites galvām ar tā saukto vienkāršo tautu, kura ir, maigi izsakoties, neapmierināta ar daudziem procesiem, par kuriem šī vecā elite, kas ir tradicionāli liberāla, globalizēta, kapitālistiska, pa daļai visnotaļ korumpēta, vienkārši vispār nerunā."

Izņēmums nav arī Latvija, kur socioloģiskās aptaujas tradicionāli rāda zemus uzticības rādītājus varai. Jaunākie dati liecina, ka parlamentam un valdībai neuzticas četras piektdaļas iedzīvotāju."Ja mēs kopumā skatāmies uz kaut kādu potenciālo atbalstītāju bāzi – vai tas būtu Artuss Kaimiņš vai tās būtu kaut kādas citas potenciālas jaunas partijas, jāsaka, ka šie Latvijas aptauju dati rāda, ka potenciāls šādām antiestablišmenta kustībām šeit vienkārši ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti liels," saka sociologs,  pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš.

Bijušā aktiera, vēlāk raidījuma un videobloga "Suņa būda" vadītāja, bet tagad Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa šogad dibinātā partija "KPV LV" ar nosaukumā iešifrēto jautājumu "Kam pieder valsts?" šobrīd ir spilgtākais šīs tendences piemērs Latvijā. Pētījumu centrs SKDS uzzīmējis arī vidējo Kaimiņa atbalstītāju. “Diezgan lielā mērā tas ir gados diezgan jauns latviski runājošs vīrietis,” stāsta Kaktiņš. “Kā mums strukturāli izskatās šie gados jaunie, latviski runājošie, nu jādomā, ka dusmīgie vīrieši? Tad jāsaka, ka tur jau mēs redzam gan izglītotākus, gan ne tik izglītotus; mēs redzam gan turīgākus, gan arī ne tik turīgus. Mēs redzam visdažādākās nodarbes. Tur ir gan tie, kas vēl aizvien studē vai arī dara kādus vienkāršākus darbus, un tajā pašā laikā izskatās, ka tur ir arī pa dažam labam priekšniekam, kas jau kaut kur dzīvē mazlietiņ ir izsities. Bet nu jādomā, viņus visus vieno tas, ka tās ir dusmas pret esošo varu.”

Artuss Kaimiņš gan uzskata, ka "KPV LV" nav populistiska partija, jo tai esot arī konkrēta programma, kuru viņš īsumā raksturo šādi: “Mūsu partija ir tā partija, kas aizstāv Latvijas nodokļu maksātāju intereses.” 

Kaimiņš pats uzskata, ka izglīto vēlētājus, jo agrāk jaunieši par politiku neinteresējās vispār. Viņš apzinās, ka tiek vērtēts visai pretrunīgi, taču tas, ka vienaldzīgo nav, pats par sevi esot sasniegums. Lai gan salīdzinājums ar Trampu Kaimiņam nepatīk, abu retorika ir ļoti līdzīga: "Es strādāju tā, kā es strādāju, un es saku un domāju to, ko es domāju, nevis to, ko man liek kāds teikt. Un tā ir tā milzīgā atšķirība. Un ja man melo kāds tajā Saeimā un neļauj normāli izteikties, un mēģina man aizrādīt par kaut kādām pieklājības normām, tad es vienkārši paskatos, izeju ārā sabiedrībā un saprotu, kas tad īsti te notiekās, kuram ir taisnība un kuram nav taisnība."

"Tas, ka viņš ir populārs, ir pilnīgi saprotami. Cilvēkiem pietrūkst mazlietiņ kaut kā spilgta. Nu cik tu vari skatīties uz tām garajām sejām, uz tām brillēm, uz tiem politpareizajiem, neizteiksmīgajiem tekstiem. Tev gribas kaut kādus svētkus, vai ne, un Artuss Kaimiņš tajā ziņā vienmēr ir svētki saviem mīļotājiem," komentē politologs Ijabs, kurš arī norāda: pats par sevi pieprasījums pēc populisma piedāvājumu nerada – liela nozīme ir personībai.

Iepriekš uz lieliem panākumiem cīņā par neapmierināto vēlētāju balsīm cerējušās Ingunas Sudrabas šobrīd visai pieticīgie reitingi to apliecina. Bijusī valsts kontroliere izveidoja partiju “No sirds Latvijai” un iekļuva Saeimā, taču plašas masas aizraut tā arī nespēja. "Katram ir sava amplitūda. Un mēs noteikti esam par to, ka, ja mēs kaut ko kritizējam, tad mēs arī piedāvājam un dodam savu risinājumu un piedāvājumu un ejam ar priekšlikumiem, nevis vienkārši bļaustāmies un otru apvainojam, pazemojam," saka Sudraba.

Latvijas populārākās, bet valsts mērogā opozīcijā esošās partijas "Saskaņa" līderis un Rīgas mērs Nils Ušakovs sociālajos tīklos regulāri kritizē valdību un Saeimu. Viņa vietnieks un Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs atzīst, ka "Saskaņa" izmanto populismu kā politiskās cīņas elementu, tomēr pārāk ekspluatēt vēlētāju dusmas partija uzmanoties: "Mūsu etniskajā situācijā, ģeopolitiskajā situācijā, ģeogrāfijā, kādā mēs atrodamies, mums tagad krasa pārmaiņas – es gribu teikt neraksturīgi opozicionāriem – ir bīstamas. Es gribētu, lai mums šīs visas pārmaiņas evolucionētu."

Arī valdošajās partijās ir Trampa uzvaras un "Breksita" iedvesmoti politiķi, kuri dusmās pret eliti saskata nevis riskus, bet gan iespējas savam politiskajam spēkam. Piemērs ir viens no Zaļo un Zemnieku savienības līderiem, Latvijas Zaļās partijas valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars: "Oponenti, kuri ir valdījuši līdz šim ilgus gadus Eiropas Savienībā, īpaši ārlietu politikā, to mēdz dēvēt par populismu. Ja viņi tā vēlas darīt, viņi to var saukt kā grib, bet tas kurss, manuprāt, tas, kas ir to valstiskuma lomas stiprināšana, par mūsu tautas dzīvotspēju nevis par izmiršanu un par to, lai mēs tikai dodamies prom, jā, nu tas nostiprināsies Eiropas Savienībā viennozīmīgi, un es paredzu – arī Latvijā."

Arī Nacionālās apvienības pārstāvis, līdzpriekšsēdētāja vietnieks Jānis Dombrava ir gandarīts par to, ka daudzviet pasaulē pie varas nāk nacionālkonservatīvas kustības, kuras arī atbalsta lielāku valsts kontroli ekonomikā. Dombrava nāk tieši no partijas "Visu Latvijai”, kas savulaik bija tieši uz spilgtām, populistiskām akcijām tendēti opozicionāri. Tagad Nacionālā apvienība jau piecus gadus ir varas partija. Iespējams, tāpēc Dombravas retorika nu kļuvusi piesardzīgāka: “Sabiedrības dusmas ļoti aktīvi cenšas izmantot Krievijas Federācija, finansējot dažādas organizācijas, medijus un tamlīdzīgi, kuri rada sabiedrībā un it īpaši latviešos šo priekšstatu, ka mēs nemākam paši sevi pārvaldīt un Latvija ir neizdevusies valsts. Un tas ir ļoti bīstami.”

Pie visa vainot ārējo ienaidnieku intrigas gan nav pamata, jo lielā mērā populismam labvēlīgas augsnes rašanās ir pašu politiķu vaina, uzskata politologs Ijabs: “Vesela virkne ar ļoti smagām sabiedrības dzīves problēmām, tai skaitā veselības aprūpes sistēma, tai skaitā augstākā izglītība un citas jomas vienkārši pēdējo gadu laikā ir samilzušas, bet valdība neuzrāda vienkārši nekādu kapacitāti, ka tā varētu tās atrisināt. Tai skaitā arī to pašu stāstu par nodokļu sistēmas reformu. Un cilvēki vienkārši gaida valsts darbības rezultātus.”

Kādā nesen aizstāvētā promocijas darbā autore Ilze Balcere pierādīja, ka populisma līmenis politisko partiju priekšvēlēšanu programmās Latvijā kopš 1993.gada ir palielinājies. Taču hipotēze, ka partijas ar augstāku populisma līmeni programmās iegūst vairāk balsu, nepierādījās. Autore pieļāva, ka Latvijas vēlētāji vairāk ir tendēti atbalstīt  partijas, kuru ideoloģiskajā  bāzē populisma nav vispār vai arī tam nav būtiskas lomas. Pēdējās darbā izpētītās gan bija pirms pieciem gadiem notikušās 11.Saeimas vēlēšanas, tāpēc nevar izslēgt, ka tagad populisti būtu veiksmīgāki.

LTV "de facto" / Foto: Ieva Čīka/LETA