Nobela prēmija literatūrā piešķirta baltkrievu rakstniecei Svetlanai Aleksijevičai

Prēmija pasniegta "par viņas polifonisko rakstības stilu, kas kalpo par pieminekli mūslaiku ciešanām un drosmei", norāda Zviedrijas akadēmija.

Aleksijeviča guva starptautiskus panākumus ar darbiem par Černobiļas AES katastrofu un Otro pasaules karu, kas balstīti uz aculiecinieku stāstīto. Pirmajā personā sarakstītie darbi tulkoti vairākās valodās un saņēmuši žurnālistikas balvas.

Taču Aleksijevičas daiļliteratūra, kas sarakstīta krievu valodā, netiek publicēta autoritārajā Baltkrievijā, ko ilgus gadus pārvaldījis prezidents Aleksandrs Lukašenko. Rakstniece to raksturojusi kā "klusi piezogošos cenzūru".

70.gados Aleksijeviča strādāja par žurnālisti vietējā avīzē un sāka ierakstīt sieviešu-karavīru stāstus par Otrajā pasaules karā pieredzēto. Atmiņas tika apkopotas grāmatā "Kara nesievišķīgā seja", ko vairākus gadus aizliedza publicēt, jo autore tajā bija pievērsusies personiskajām traģēdijām, nevis uzsvērusi komunistiskās partijas lomu. Grāmata iznāca 1985.gadā.

Aleksijeviča vēlāk izdeva grāmatu "Cinka zēni" par mātēm, kuras zaudēja dēlus karā Afganistānā.

"Man jānotver cilvēku brīdī, kad viņš ir satriekts," sacīja Aleksijeviča. "Svarīgi klausīties, kad kāds runā."

1998.gadā Aleksijeviča izdeva grāmatu "Černobiļa. Lūgšana". Tajā apkopotas katastrofas seku novēršanā iesaistīto cilvēku atmiņas.

Aleksijevičas nesenākais darbs ir 2013.gadā iznākušais "Vremia sekond hend", kurā pētīta padomju mentalitāte vairāk nekā 20 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma.

Aleksijevičas grāmatas nav izdotas Baltkrievijā kopš Lukašenko nākšanas pie varas 1994.gadā.

"Mēs redzam, kas mūs vada. Šis ir viduvējības triumfa laiks," viņa pirms diviem gadiem sacīja intervijā laikrakstam "Belorusskaja Delovaja Gazeta". Viņa kritizējusi Lukašenko par valsts stingro kontrolēšanu ar padomju stila ekonomiku, kā arī nāvessoda saglabāšanu.

Aleksijeviča saniknojusi Baltkrievijas literārās aprindas, jo savus darbus raksta krievu, nevis baltkrievu valodā.