Covid-19 vīrusa laikā nojūk plāni: Madis operatora videokameru nomaina pret sētnieka slotu

“Es neprasīju dīkdieņa pabalstu. Ja sieviete paliek viena ar maziem bērniem, viņa var lūgt palīdzību. Bet, ja vīrietim ir divas rokas un divas kājas, viņam vajadzētu būt arī pašcieņai. Darbs ir, vajag tikai darīt,” ar šādu ierakstu Facebook pārsteidza Madis, kura arods vēl nesen bija video filmēšana.

Filmēja kultūras sarīkojumus

Madis ir strādājis kāda uzņēmuma avīzē gan par žurnālistu, gan fotogrāfu, līdz nolēma Kultūras akadēmijā apgūt videooperatora profesiju. “Video bija instinktīva tieksme izmantot modernos sasniegumus, ka var iemūžināt ne tikai statiskas bildes, bet arī kustīgas. Vēlāk sākot nodarboties ar ūdenssportu, konkrēti veikbordu, ar kolēģiem veselu gadu veidojām raidījumu Latvijas Televīzijai,” Kas Jauns Avīzei stāsta enerģiskais vīrietis.

Palēnām rodoties klientiem, viss izauga līdz profesionālai video izveidei, viņš uzņēma koncertus, teātra izrādes, mākslas un mūzikas festivālus, citus kultūras sarīkojumus. Tas bija interesants, radošs darbs, protams, ar neizbēgamu rutīnu, bet vienmēr bija iespēja izpausties mākslinieciskajā ziņā. Līdz pagaidu punktu pielika pandēmija...

“Martā, kad sākās ārkārtas situācija, bija naudas trūkums, un es intuitīvi sapratu, ka vajag kaut ko darīt – sākt strādāt vienkāršu, fizisku darbu, kas pārāk nenodarbina prātu, ar nepilnu slodzi un saņemt stabilu atalgojumu. Esmu nācis no vidusslāņa ģimenes, kas vienmēr tiekusies vairāk tuvināties inteliģencei, nevis darbaļaudīm, mani vecāki un vecvecāki ir arhitekti. Bet mani pozitīvi ietekmēja vectēva stāsti, kā viņš pat savos ražīgākajos darba gados joprojām atradis iespēju brīvajā laikā piepelnīties ar fizisku darbu, piemēram, mūrējot pamatus privātmājām,” atklāj Madis.

Kad citi guļ, Madis dodas uz darbu

Viņš ieskatījās sludinājumu portālā, meklējot darbu tuvu mājām, un atrada šo iespēju Teikā. Madim gan nav plāna pilnībā mainīt dzīvi un kļūt par fiziska darba strādnieku, bet nenākot par ļaunu kādu laiku dzīvē ko mainīt.

“Es tagad esmu teritoriju apsaimniekošanas darbinieks, latviski to sauc – sētnieks. Strādāju uzņēmumā, kurš apkalpo īpašumus, kam nepieciešama ikdienas uzturēšana. Zāle jāpļauj, ielas jātīra,” saka Madis. “Pastaigājos ar pļaujmašīnu, trimmeri, lapu pūtēju. Bišķiņ jāpalokās, jo muguru vajag pastaipīt. Ķermenis ir jātrenē, bet grūti nav. Zemniekiem, lopkopjiem ir daudz grūtāks darbs, darbdiena ilgst vismaz 18 stundas. Katru dienu visu dienu.”

Kad citi vēl guļ, Madis katru rītu ceļas pulksten 4.30, jo sešos jau jābūt darbā un astoņos jau visam jābūt sakoptam. Protams, tas ir fiziski grūtāk nekā sēdēt pie galda, nodarbojoties ar video montāžu.

“Man tagad divas līdz trīs stundas katru rītu ir kustības, svaigs gaiss, un cilvēks tādējādi kļūst stiprāks. Ap deviņiem desmitiem esmu jau mājās un varu darboties ar citām lietām. Manā ģimenē aug trīs bērni, un, kamēr skolās notika tālmācība, diendusu pagulēt tā īsti nevarēju, jo visu laiku mājās bija rosība,” stāsta Madis.

Alga nemaz nav slikta

Atalgojums nemaz tik slikts neesot, kā varētu domāt. Madim ir apmaksa par konkrētām stundām, nepilnu darba laiku, bet, ja strādātu pilnu slodzi, alga būtu pietiekama. “Reiz kādā agrā rītā uz ielas mani uzrunāja vīrietis: “Sveiks, kolēģi!” Vārds pa vārdam, un viņš atklāja, ka, strādājot tādā pašā amatā citā uzņēmumā, viņam uzticēta teritoriju apsaimniekošana vairākos objektos un iepriekšējā mēneša alga esot sasniegusi 1700 eiro.”

“Varbūt citi to dara jaunībā, kad pirmais darbs ir fiziski grūts. Man sanāca otrādi – pirms divdesmit gadiem strādāju Latvijas Neatkarīgajā televīzijā un pelnīju tam laikam diezgan daudz. Nepratu pat visu iztērēt, bet tagad veidojas līdzsvars – naudas nav par daudz, bet jāmācās strādāt. Atgriežos pie izlaistā – pastrādāšu fiziski, lai izbaudītu visas dzīves šķautnes.”

Vienīgais iztikas avots Madim gan sētnieka darbs nevar būt, un viņš turpina pēc iespējas arī videofilmēšanu, ar mainīgu intensitāti – brīžiem ir, brīžiem nav.

“Pašam jāmācās izlīdzināt naudas plūsmu, lai pietiktu man un ģimenei. Manuprāt, cilvēkiem ir jāatrod veids, kā pašiem sevi nodrošināt, nevis prasīt citiem, kā, piemēram, dīkstāves pabalstus. Es varu novēlēt stiprināt pašapziņu, katram pašam paļauties uz sevi, bet ne uz valsti vai citiem cilvēkiem. Tādā ziņā fizisks darbs norūda. Tiem, kuri strādā birojos, darbojas kultūras sfērā, nāktu tikai par labu tā pastrādāt. Lai justu, ka var parūpēties par sevi jebkuros apstākļos un darīt jebkuru darbu,” domā Madis.

Laiks pārvērtēt prioritātes

Tikmēr zemnieki gatavojas prasīt valdībai kompensāciju par nenovākto ražu, jo palīgos nevarēs atbraukt viesstrādnieki – ik gadu Latvijā ierodas ap 10 000 darba gribētāju no ārvalstīm, ražas laikā no jūnija līdz oktobra beigām vajadzīgs 1000 sezonas strādnieku.

Tajā pašā laikā daudziem savējo īsti nav ko darīt. “Profesijās, kurās nepieciešams fizisks darbs, trūkst darba roku. Un tas nav darbs, kur naudu var nopelnīt, vienkārši sēžot birojā pie galda. Jāpārvar sevi un jāizdara izvēle!” strikti teic Madis, kurš pandēmijas laikā krasi mainījis savus dzīves ieradumus.

Nav jāatsakās no saviem diplomiem un nākotnes plāniem, bet varbūt der atteikties no dīkstāves pabalsta un doties jaunā darbā, piemēram, ražas novākšanā? Un neviens arī skaidri nezina, kas mūs gaida nākotnē.

“Vajag cilvēkus mudināt apgūt pamestos laukus, jo latviešiem vienmēr ir bijusi interese dzīvot tuvāk dabai. Varbūt vajadzētu politiskā līmenī stimulēt šo apziņu, nevis runāt, ka mēs visu pārvarēsim un viss būs atpakaļ, kā bija. Kultūras darbinieki, dažādu izklaides biznesu īpašnieki visvairāk uztraucas, ka viņi grimst. Arī tūrismā nekas nenotiek. Neviens neuzdrošinājās skaļi pateikt, ka, iespējams, viņiem arī ir jābankrotē. Iespējams, ka uz planētas iestājas pašsaglabāšanās likums, kur visdrīzāk izdzīvos stiprākais. Tiem, kuri pelnījuši naudu sfērās, kuras nav prioritāras, vajadzētu saprast, ka viņu ir par daudz. Varbūt ir laiks pārkvalificēties,” savas neslēpti skarbās pārdomas izsaka Madis.