Kā Andris Keišs tomēr sadzina pēdas savam "Lielajam Kristapam". FOTO

Nokāpjot no kinoteātra „Kino Citadele” skatuves, Andris Keišs ievēroja, ka saņēmis nevis statueti, kas apliecinātu „Labākā aktiera” godu, bet gan „kaut ko, kas saistīts ar dokumentālo kino”. Tāpēc tūdaļ pēc ceremonijas viņš tika manīts grozāmies režisores Ināras Kolmanes kompānijā, kurā bija gana daudz dokumentālajā žanrā titulētu personu, ar ko apspriesties. Taču tas gan nenozīmēja, ka Keišs tika pie īstās balvas. Mainoties viņš bija dabūjis „Labākā scenārija autora” balvu. Paralēli pēc TV tiešraides saņemdams apsveikuma zvanus un nesaskatījis nevienu, kurš ar savu „krustu” (kā, spriežot pēc balvas izskata smīkņāja vairāki sanākušie) grozītos tikpat samulsis cik viņš, Keišs izmantoja brīdi, kad visi stājās uz kopbildi, lai apvaicātos, vai kāda rokās gadījumā nav nonākusi „Labākā aktiera” balva. Tādu nesadzirdējis, aktierim nekas cits neatlika, kā lepni iepozēt ar scenārista statueti.

Vai tiešām Keišs pareizi izlasījis, kas rakstīts uz statuetes, pēc fotografēšanās sāka interesēties arī citi – režisore Māra Ķimele, dokumentālās filmas varone, arhitekte Zaiga Gaile, uzņēmējs Māris Gailis, kolēģe Guna Zariņa un citi. „Tiešām – scenārists!” noraustīja plecus vairāki jomas kolēģi, pieļaudami, ka varbūt tāda aktiera balva kļūmes pēc vispār nav izgatavota, visi tak’ cilvēki vien esam, kam negadās… „Tā, kur ir organizatori?” taustoties pa kabatām, it kā meklēdams tālruni, nepārprotami ērcīgs bija Keišs. Trīs sekundes ieturējis pauzi, gan aktieris pārdomāja, kolēģiem atsmejot: „Ai, aiznesīšu mājās, kāda ir, vismaz parādīšu bērniem…”

Iet mājās kā gada labākajam scenāristam gan Keišam nevajadzēja. Pēdējā aizdoma, ka joku ar kolēģi izspēlējis Valmieras teātra titulētais aktieris un ceremonijas vadītājs Imants Strads, zināmā mērā apstiprinājās. Proti, ceremonijas beigās Strads uz skatuves paņēma atlikušo statueti, kas bija sagatavota kā simbolisku „sēklu” nākamā gada balvu ražai un uz kuras bija jābūt ''Labākais scenārija autors'', un pazuda aizskatuvē. Kamēr viņš tur pārģērbās un atkopās, i iedomāties nevarēja, ka īstenībā aizgājis ar ''Labākā aktiera'' balvu un Rīgas kolēģim sagādājis tādas neērtības. „Uz skatuves bija tik tumšs, ka uz balvām izlasīt nekā nevarēju. Tāpēc paļāvos, ka, ņemtas pēc kārtas, balvas nonāks īstajās rokās. Nu ar šo tā diemžēl nesanāca, bet nu viss laimīgi beidzies!” pauda Strads, kliedēdams aizdomas, ka piesavinājies labākā aktiera statueti pats sev. Mājās Keišs devās, kā bija paredzēts – kā „Gada labākais aktieris” par lomu filmā „Pa Pa”. Viss labs, kas labi beidzas. Bet ej nu sazin – varbūt aktiera rokās bija nonākusi droša zīme, ka nākotnē jāsāk rakstīt scenārijus!?

Pēc ceremonijas turpat šaurajā „Kino Citadele” foajē viesi pulcējās uz stiprināta pašmāju rabarberu vīna un alus dzeršanu, kā arī šokolādes konfekšu ēšanu. Kasjauns.lv novēroja, ka atšķirībā no balvas pasniegšanas pērn, kad pār kultūras ļaudīm gāzās pārmetumu lavīna par dreskoda neievērošanu, šogad ceremonijas apmeklētāji vairāk bija piedomājuši pie tā, kā ģērbties. Kāda kundze pat sajūsmināta paziņai ziņoja, ka „tikai pieci cilvēki atnākuši džemperos vai sporta jakās”.