Ceļu būves eksperts: "Arī Lietuvā un Igaunijā ceļi ir labāki nekā Latvijā"
Vērtējot pēdējos piecus vai septiņus gadus ceļu būvē, būtu grēks ko pārmest, jo daudzi ceļi šajā laikā ir sakārtoti un nav kauns pa tiem braukt, intervijā aģentūrai LETA sacīja SIA "8.CBR" bijušais tehniskais direktors, ceļu būves eksperts Juris Anitens, kurš šogad septembrī saņēmis "Būvindustrijas lielo balvu" par mūža ieguldījumu būvindustrijā.
Anitens gan norādīja, ka diemžēl valdība kaut kad palaidusi garām to brīdi, kad, piešķirot attiecīgu finansējumu, ceļus varēja uzturēt kārtībā, un pēc tam sākās to sabrukšana.
Eksperts sacīja, ka "bedre" ceļu būves finansējumā izveidojusies pamatīga un nav nemaz tik viegli atgūt iekavēto, lai gan pēdējos gados ceļu būves nozarē ir diezgan lieli ieguldījumi, pateicoties arī Eiropas Savienības (ES) struktūrfondiem, bet bezfinanšu periods arī ir bijis ļoti ilgs.
"Diemžēl ir tā, ka arī Lietuvā un Igaunijā ceļi ir labāki nekā Latvijā. Lietuvā visticamākais iemesls ir tas, ka vēl padomju laikā veiksmīgāk tika izmantoti kontakti Maskavā, un tie ceļi, kas toreiz tika uzbūvēti, kalpo vēl šodien. Igaunijā veiksmīgāk ir izdevies atrisināt dažādas finansiālās problēmas, tajā skaitā ceļiem atvēlēto finansējumu no valsts budžeta. Man šķiet, ka Igaunijā ir arī veiksmīgāk nekā Latvijā izmantotas lētākas ceļa konstrukcijas, būvniecības metodes, kas attiecas uz mazākas nozīmes ceļiem. Igaunijā ļoti veiksmīgi grants ceļi ir pārtaisīti par ceļiem ar melno segumu. Protams, šīs konstrukcijas nav tik izturīgas un pa šiem ceļiem nebūtu vēlams braukt ar kravas automašīnām, taču tie labi izskatās un arī labi funkcionē," skaidroja Anitens.
Jautāts, kāpēc Latvijā izveidojās tāda situācija, kad zuda kontrole pār ceļu stāvokli, Anitens sacīja, ka ceļu būvnieki varētu teikt - iedodiet mums pietiekošu finansējumu un ceļi tiks sakārtoti. Diemžēl šādus līdzekļus, kas būtu nepieciešami visas ceļu sistēmas sakārtošanai, neviens nevar iedot, atzīst eksperts.
"Jāņem vērā, ka Latvijā ceļu kopgarums attiecībā pret iedzīvotāju skaitu ir salīdzinoši liels, lai gan tas pats ir arī Lietuvā un Igaunijā. Piemēram, Vācijā, kur apdzīvotības blīvums ir daudz lielāks, ceļu kopgaruma attiecība pret iedzīvotāju skaitu ir sešas reizes mazāka nekā Latvijā. Pie mums jau vēsturiski izveidojusies tradīcija dzīvot viensētās vai nelielos ciematos, uz katru no tiem ved ceļš un viss šis ceļu tīkls jāmēģina uzturēt kaut kādā kārtībā. Protams, ir eksperti, kuri saka - Latvijā vajag visus iedzīvotājus izvietot Rīgā un septiņās lielajās pilsētās, bet diez vai tā būs. Līdz ar to ceļu tīkls ir liels un nav vienkārši to uzturēt. Diemžēl valdība kaut kad palaida garām to brīdi, kad, piešķirot attiecīgu finansējumu, ceļus varēja uzturēt kārtībā, un tad sākās sabrukšana," skaidroja Anitens.
Viņš uzskata, ka lielā mērā taisnība bija bijušajam satiksmes ministram Vilim Krištopanam, kurš norādīja uz "bedri", kas izveidojusies ceļu būves finansēšanā.
"Kad Krištopans bija ministrs deviņdesmito gadu otrajā pusē, vienu brīdi situācija ar ceļiem izskatījās ļoti labi. Tolaik Latvijā gadā 1500 kilometriem ceļu tika veikta virsmas apstrāde. Tā nav pilnīga seguma atjaunošana, bet gan metode, kurā uz virsmas tiek izlieta emulsija, uzkaisītas šķembas, vēlreiz uzlieta emulsija un tad vēlreiz šķembas. Tiek izveidota dažus centimetrus bieza konstrukcija, bet pie vidējām slodzēm šī konstrukcija nodrošina gludu braukšanu kādus piecus septiņus gadus. Šī metode ir diezgan lēta, bet aizkavē bedru un plaisu veidošanos. Toreiz diezgan daudzas ceļu būves firmas iepirka tehniku virsmas apstrādei, bet pēc diviem gadiem finansējums tika samazināts desmitkārtīgi un šī virsmas apstrāde vairs netika veikta. Šī "bedre" ceļu būves finansējumā izveidojās pamatīga, un nav nemaz tik viegli atgūt iekavēto," sacīja Anitens.
Vērtējot pēdējos piecus vai septiņus gadus ceļu būvē, grēks būtu kaut ko pārmest, sacīja Anitens, piebilstot, ka daudzi ceļi šajā laikā ir sakārtoti un viņam kā ceļiniekam nav kauns braukt pa šiem ceļiem.
"Nav kauns arī lietuviešu un igauņu kolēģu priekšā - ar pēdējos gados būvētajiem ceļiem viss ir kārtībā. To pašu var teikt arī par pēdējos gados būvētajiem lielajiem ES līdzfinansētajiem projektiem, piemēram, Saulkrastu apvedceļu, ceļa posmu no Jēkabpils līdz Rēzeknei un tālāk līdz robežai. Ja runājam kopumā par Latvijas ceļiem, tad maršruts uz Ventspili jau ir labs, uz Liepāju - gandrīz labs, atlikuši vēl daži posmi, arī "Via Baltica" ir labs ceļš, protams, tur ir projekta problēmas - pusjoslas, par kurām daudz tiek debatēts. Tāpat Jēkabpils-Varakļāni ir ļoti labs ceļš, taču auto plūsma ir tāda, kāda tā ir, un apdzīt kravas auto uz šī ceļa ir gandrīz neiespējami," skaidroja Anitens.
LETA / Foto: Evija Trifanova/LETA
