Visi nedzirdīgie dūmu detektorus sagaidīs tikai pēc 270 gadiem

Latvijas Nedzirdīgo savienība ir ļoti nobažījusies un vēršas pēc atbalsta un risinājuma jautājumā par Ugunsdrošības noteikumu prasībām, kas šogad stājās spēkā.

Problēmas 30 000 cilvēku

“Jaunās prasības nosaka, ka visos dzīvokļos ir jābūt uzstādītiem autonomiem ugunsgrēka detektoriem, taču nedzirdīgajiem cilvēkiem ir nepieciešams uzstādīt speciāli pielāgotus detektorus, kuru izmaksu dēļ apmēram 30 tūkstošiem cilvēku šo prasību izpildīt būs ļoti apgrūtinoši vai pat neiespējami,” satraukuma pilnas rindas lasāmas Latvijas Nedzirdīgo savienības vēstulē, kas adresēta vairākām Saeimas komisijām un valsts iestādēm.

Vēstulē skaidrots, ka nedzirdīgie šobrīd nobažījušies par iespēju saņemt sodu, kas paredzēts 30 līdz 280 eiro apmērā. Speciāli pielāgotie dūmu detektori, kas domāti nedzirdīgajiem un pārveido skaņu gaismas un arī vibrējošā signālā, maksā 270 līdz 300 eiro, turklāt brīvā tirdzniecībā plaši nemaz nav pieejami.

Daudzās valstīs detektori bez maksas

Nedzirdīgie ir satraukti arī par to, ka sociālo namu dzīvokļos, kuros mīt arī šīs grupas pārstāvji, jau uzstādīti parastie detektori, taču nedzirdīgo dzīvības ugunsgrēka gadījumā tie neglābs.
Latvijas nedzirdīgie šo problēmu aktualizēja jau 2018. gadā un,  nosūtot vēstules atbildīgajām institūcijām, lūdza rast finansiālu risinājumu, jo ļoti daudzās Eiropas valstīs cilvēkiem ar dzirdes zudumu šādus detektorus izsniedz bez maksas. Latvijā divu gadu laikā dūmu detektora komplektu saņēmušas 203 personas, šogad uz to var cerēt 100 personu, tāpēc viegli aprēķināt, ka tādos tempos visu nedzirdīgo apgāde prasīs vēl 270 gadu.

Turklāt nedzirdīgie neprasa apgādāt pilnīgi visus, bet tikai cilvēkus, sākot no 3. pakāpes vājdzirdīgajiem. Latvijā tādu ir 30 000, bet Igaunijā ar mazāku iedzīvotāju skaitu par tādiem atzīti 80 000 cilvēku.

Nedzirdīgajiem iesaka klausīties radio

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija vērsusies gan Labklājības, gan Iekšlietu ministrijā ar lūgumu skaidrot situāciju. No Iekšlietu ministrijas saņemta formāla atbilde par dūmu detektoru izmantošanu un kā iespēja piesaukts Ugunsdrošības noteikumu 119. punkts.

Tajā teikts: “Viendzīvokļa objektu, daudzdzīvokļu objekta dzīvokli un publisku objektu, kurā paredzēts izmitināt gulēšanai līdz 10 cilvēkiem, nodrošina ar autonomu ugunsgrēka detektoru, bet to var aizstāt ar automātisko ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas sistēmu.” Protams, šādas sistēmas ir daudz dārgākas, un arī tās nedzirdīgie lielākoties atļauties nevarēs.

Vēstulē arī atgādināts, ka Latvijas Radio raidījumā Kā labāk dzīvot janvārī pārrunāts jautājums par detektoriem vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem, kurā Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš skaidrojis, kur izvietot dūmu detektorus, cik tiem jābūt, kā pareizi ekspluatēt un kā parūpēties par savu drošību arī cilvēkiem, kuri nevar dzirdēt skaņu. Vienīgā liksta – cilvēki, kuri nedzird skaņas signālus, nedzird arī radio un visticamāk pie šiem vērtīgajiem padomiem netika.

Tiesa gan, masveida sodi par noteikumu neievērošanu nav prognozēti.

Ministrija sola 135 000 eiro

Labklājības ministrija informē, ka, pēc Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas datiem, ar dzirdes invaliditāti ir aptuveni 2540 personu, tāpēc šobrīd nav skaidri zināms speciālo dūmu detektoru pieprasījuma apjoms. Šobrīd rindā gaida 343 personas, un, lai visus nodrošinātu, papildus nepieciešami 135 000 eiro – ministrija par vienu detektoru maksājot 395 eiro.

Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas Sadzirdi.lv valdes locekle Baiba Bicēna teic, ka precīzu skaitli šobrīd grūti minēt, bet tas noteikti ir daudz lielāks nekā ministrijas nosauktais. 2540 cilvēku ir ar pilnīgu dzirdes zudumu, bet speciālie detektori būtu vajadzīgi arī cilvēkiem ar ceturtās un trešās pakāpes dzirdes traucējumiem.

Nedzird arī durvju zvanu

“Es, piemēram, ar savu ceturto pakāpi bez dzirdes aparāta nedzirdu ne durvju, ne telefona zvanu, arī sirēnu pārbaudes telpās nedzirdu pat ar aparātu. Var jau teikt, ka dzirdes aparāts ir jānēsā visu laiku, bet atvainojiet, naktī ar tiem neviens neguļ. Tātad ceturtajai pakāpei detektoru vajag vienalga, ir invaliditāte vai nav. Ar trešo pakāpi katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi,” saka Bicēna.

Oficiālā statistika par nedzirdīgajiem un vienlaikus neredzīgajiem esot visai savāda. “Somijā tādu ir 800, Zviedrijā pāri tūkstotim, bet Latvijā reģistrēti tikai pieci, kaut gan es personīgi pazīstu vairāk,” apgalvo Bicēna.

Labklājības ministrija ir gatava turpināt sarunas ar Nedzirdīgo savienību un meklēt risinājumu. Atbilstoši ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesību ievērošanu par to nav jādomā tikai Labklājības ministrijai kā koordinējošai iestādei, bet gan pilnīgi visām valsts iestādēm, kas iesaistītas šādu jautājumu risināšanā.