Par 2020. gada augu izvēlēta Ruiša pūķgalve

Augs sastopams skrajos, saulainos un sausos priežu mežos uz osiem vai osveida reljefa formām. Šādu vietu Latvijā kļūst arvien mazāk, jo skrajie priežu meži aizaug ar eglēm, savukārt ģeoloģiskos veidojumus - osus - apdraud grants ieguve.

Izvēloties Ruiša pūķgalvi par Gada augu, Latvijas Botāniķu biedrība aicina pievērst uzmanību skraju, saulainu osu mežu apsaimniekošanai un saglabāšanai, kā arī, dodoties dabā, meklēt pūķgalves un ziņot par tām portālā dabasdati.lv.

Ruiša pūķgalve ir neliels, daudzgadīgs lūpziežu dzimtas augs ar stāvu stublāju, lineārām lapām, vārpveida ziedkopu ar violetiem ziediem, kopumā nedaudz atgādinot Vidusjūras reģiona garšaugu rozmarīnu. Pūķgalves zied no jūnija vidus līdz jūlija beigām un ir zināmas kā nektāraugi. Augs savu nosaukumu ieguvis par godu holandiešu izcelsmes botāniķim un anatomam Frederikam Ruišam (1638-1731), savukārt ģints nosaukums cēlies no grieķu vārdu salikuma drakón (pūķis) un kefalé (galva), kas raksturo šī auga ziedu formu.

Visās Baltijas valstīs Ruiša pūķgalve ir rets, īpaši aizsargājams augs. Augam nepieciešami specifiski apstākļi - skraji, saulaini, priežu meži uz granšainām, ar kaļķi bagātām augsnēm. Agrāk skraji, gaiši meži izveidojās un saglabājās meža ugunsgrēku ietekmē. Mūsdienās, kopš aktīvi organizē meža ugunsapsardzību, skrajus priežu mežus apdraud aizaugšana ar eglēm vai blīvu pamežu un biezas sūnu segas veidošanās. Tas neļauj uzdīgt pūķgalves sēklām un gaismas prasīgajiem augiem izdzīvot.

Ruiša pūķgalves sastopamas dabas parkos "Ogres Zilie kalni", "Numernes valnis" un "Daugavas loki", taču kopumā valstī ir mazāk nekā 10 atradņu. Tādēļ, ejot dabā, ieskatieties Ruiša pūķgalvei piemērotās dzīvotnēs! Iespējams, kāda pūķgalves atradne palikusi nepamanīta. Aicinām ziņot par jaunām un jau zināmām Ruiša pūķgalves atradnēm portālā dabasdati.lv vai Latvijas Botāniķu biedrībai uz e-pastu botaniku-biedriba@hotmail.com.