AT atstāj spēkā 10 000 eiro lielu kompensāciju negadījumā cietušam būvinspektoram

Viņa skaidroja, ka pieteicējs, kas bija Lielvārdes novada pašvaldības darbinieks, veicot būvinspektora pienākumus vietvaras uzdevumā, cieta nelaimes gadījumā un ieguva smagu veselības bojājumu.

Cietušais vērsās pašvaldībā ar lūgumu izmaksāt vienreizēju pabalstu smaga veselības bojājuma gadījumā 10 000 eiro apmērā, pamatojot to ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma normu.

Tomēr viņam tika piešķirts vienreizējs nelaimes gadījuma pabalsts trīs valstī noteikto minimālo mēneša darba algu apmērā jeb 1080 eiro. Būvinspektors šo lēmumu apstrīdēja. 

Vietvara apstiprināja jaunu pašvaldības iestāžu amatpersonu un darbinieku atlīdzības nolikumu un būvinspektoram šajā pašā datumā piešķīra vienreizēju nelaimes gadījuma pabalstu desmit minimālo mēneša darba algu apmērā jeb 3600 eiro. Uzskatot, ka domes lēmums ir prettiesisks un viņam nodarīts arī personiskais un morālais kaitējums, būvinspektors vērsās tiesā.

Ar Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas spriedumu pieteikums daļā par pabalsta 10 000 eiro apmērā piešķiršanu tika apmierināts. AT lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar Lielvārdes novada domes kasācijas sūdzību.

AT savā spriedumā atzina, ka zemāko instanču tiesas ir pareizi interpretējušas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma normas, kas atļauj pašvaldībai noteikt citu pabalsta apmēru, taču, lai pašvaldība varētu nepiemērot Atlīdzības likumā noteikto pabalsta apmēru, bija jābūt pašvaldības izdotam normatīvajam aktam, kurā noteikts savs, no likuma atšķirīgs, pabalsta apmērs.

Tiesā skaidroja, ka lietā ir strīds par to, vai gadījumā, kad Atlīdzības likums pašvaldībai deleģē noteikt pabalstu apmērus un piešķiršanas kārtību, bet pašvaldība šādu kārtību un apmērus nav noteikusi, ir piemērojama Atlīdzības likuma norma, vai arī pašvaldība par pabalsta apmēru var atsevišķā gadījumā lemt pati.

AT spriedumā norādījusi, ka pienākums veselības bojājuma gadījumā izmaksāt pabalstu ir noteikts Atlīdzības likuma 19.pantā. Atbilstoši minētā panta sestajai daļai attiecībā uz pašvaldības amatpersonām pabalstu apmērus un piešķiršanas kārtību nosaka attiecīgās pašvaldības dome. Laikā, kad pieteicējs vērsās ar iesniegumu iestādē, Lielvārdes novada pašvaldība nebija noteikusi pabalsta apmēru un piešķiršanas kārtību.

Spriedumā norādīts, ka iespēja pašvaldībai pašai noteikt pabalsta apmēra un piešķiršanas kārtību Atlīdzības likumā ir noteikta tādēļ, lai katra vietvara varētu ņemt vērā savu finansiālo stāvokli un noteiktu savām iespējām atbilstošāku regulējumu. Tomēr, ja pašvaldība vilcinās un neizmanto iespēju pašai noregulēt ar pabalstu saistītos jautājumus, tā kavē iespēju izvēlēties sev labvēlīgāku risinājumu, un tādējādi prezumējami ir gatava pildīt Atlīdzības likuma vispārīgos noteikumus, ievērojot tajā noteikto pabalstu apmērus.

AT lietā arī taisīja blakus lēmumu, lai vērstu Ministru kabineta uzmanību uz tiesiskā regulējuma nepilnību "Noteikumos par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku sociālajām garantijām" attiecībā uz strīdu, kas izriet no darbinieka, kurš strādā uz darba līguma pamata, tiesībām uz pabalstu, risināšanas kārtību.

Blakus lēmumā AT norādīja, ka amatpersona Administratīvā procesa likuma izpratnē nav iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem dibināmas darba tiesiskās attiecības. Strīdi, kas rodas darba tiesiskajās attiecībās, ir privāttiesiski strīdi. Tādējādi lēmumi, kas saistīti ar pabalstiem un pieņemti darba tiesiskajās attiecībās, nav administratīvie akti, bet gan privāto tiesību akti.

Līdz ar to AT atzina, ka lieta par pašvaldības amatpersonas, kura strādā uz darba līguma pamata, tiesībām uz pabalstu nav pakļauta izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, bet gan vispārējās jurisdikcijas tiesā.

AT arī norādīja, ka likumā nav paredzēts deleģējums Ministru kabinetam mainīt lietu pakļautību tiesām, līdz ar to valdība, minēto noteikumu 22.punktā nosakot, ka visi lēmumi ir apstrīdami Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, nav ievērojusi lietu pakļautību atbilstoši likumā noteiktajai tiesu kompetencei.

Ņemot vērā, ka minētajos noteikumos iekļautais regulējums par apstrīdēšanas kārtību bija pietiekami neskaidrs, un ne pieteicējs, ne atbildētāja, ne zemāko instanču tiesas nebija konstatējušas šā regulējuma neatbilstību likumam, AT ieskatā, lietas izbeigšana konkrētajā lietā un lietas iztiesāšanas stadijā, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, nebūtu taisnīga un neatbilstu tiesiskas valsts principiem. 

AT ieskatā, jāņem vērā, ka būvinspektors savas tiesības aizstāv jau no 2015.gada un apgabaltiesas spriedums pēc būtības ir pareizs. Tāpat jāņem vērā, ka atbilstoši Darba likumam visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš. Tas nozīmē, ka vispārējās jurisdikcijas tiesā pieteicējs savas tiesības vairs nevarētu aizstāvēt.

Tiesā skaidroja, ka līdzīgos gadījumos, lai nodrošinātu pieteicēja Satversmē paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu, AT departamentu priekšsēdētāju sēdes lēmumos ir lemts, ka lieta izskatāma tajā kārtībā, kādā tā ir ierosināta.