Dots devējam atdodas: izpētīts zinātniski

Maikls Nortons no Hārvarda biznesa skolas licis galdā vispārliecinošākos pierādījumus, raksta „BBC Future”. Cilvēki, kas vērā ņemamu daļu savu ienākumu ziedo citiem, ilgtermiņā ir laimīgāki nekā tie, kas tērē tikai sev. Šo efektu nevar izskaidrot tikai ar rietumvalstu kopumā augstāko dzīves līmeni.

Labdarība stiprina veselību

Nortons analizēja datus no 130 valstīm, sākot ar ASV un beidzot ar Ugandu. “Visās valstīs, bagātajās un nabadzīgajās, visos kontinentos, cilvēki, kam ir nosliece dot, ir laimīgāki nekā citi,” saka pētnieks.

Pretēji apgalvojumiem par teju iedzimtu savtīgumu Nortons uzskata, ka došanas prieks ir psiholoģiski universāls, pieder pie cilvēka dabas pamatiem un nav atkarīgs no konkrētās kultūras. Trīsdesmit gadu ilgie novērojumi liecina par devības iespaidu uz veselību – sievietēm, kuras brīvprātīgi nodarbojās ar labdarību, bija par 16% mazāks risks sasirgt ar izplatītākajām slimībām.

Iespējams, tas izskaidrojams ar mazāku stresu, kas nāk par labu imunitātei. Labdarībai ir arī racionāls pamatojums – jūs vairojat savas sabiedriskās saites un iegūstat mērķi dzīvē.

Aizdomīgs piedāvājums

Ir pieņēmums, ka vienai labai rīcībai jārada tauriņa efekts, izplatot labas gribas viļņus viscaur pasaulei. Proti, es tev, tu viņam, viņš viņai un tā tālāk.

Dzīvē ne viss ir tik spoži – labos darbus bieži uztver ar aizdomām un pat nepatiku. Un te nav runa par izdaudzināto vai drīzāk izpūsto latviešu skaudību, no šīs nelāgās īpatnības cieš arī citas tautas.

Sendija Manna ar bērniem pirms skolas brokastoja kafejnīcā, un septiņgadīgais dēls nevēlējās kafiju, kas pienācās kā pielikums pie grauzdiņiem. Sendijai šķita, ka labi būtu to piedāvāt bez maksas kādam citam apmeklētājam, bet visi raudzījās ar aizdomām – ka tikai dzērienā nav iespļauts vai pat tas nav saindēts.

Itāļu piemērs

Sendija ir psiholoģe no Centrālās Lankašīras universitātes Anglijā un tikko bija ķērusies pie fenomena „pay it forward” – apmaksā uz priekšu – pētniecības.

Ideju psiholoģei pasvieda amerikāņu draudzene Debora, kura reiz pirka kafiju autobraucēju ieskrietuvē. Izrādījās, kāds par to jau samaksājis. “Viņa pavadīja visu dienu lieliskā omā,” saka Manna.

Manna nolēma to izpētīt praktiski un zinātniski – divas nedēļas viņa maksāja uz priekšu par divām kafijām, vienu sev, otru svešiniekam, kas nāks. Itālijā, Neapolē, turīgi ļaudis mēdz piepirkt „caffe sospeso” – atlikto kafiju. To saņem kāds trūcīgāks svešinieks. Līdzīga kustība parādījusies arī citās valstīs.

Savus iespaidus Manna atspoguļojusi grāmatā „Maksa uz priekšu: kā viena kafijas tasīte var mainīt pasauli”. Ienākumi no grāmatas tiek ziedoti, lai palīdzētu pacientiem, kas cieš no muskuļu distrofijas.

Ieaudzināta neuzticība

Pētniece pārliecinājās, ka lielākā problēma ir aizdomīgums. Neviens negribēja pieņemt kafiju tāpat vien, un, tikai paskaidrojot, ka bērns to negrib, izdevās salauzt ledu – ļaudīm ir vajadzīgs loģisks izskaidrojums pat labas gribas žestam.

Manna arī piedāvāja svešiniekiem lietussargu lietainā dienā vai apmaksātu autostāvvietu. Pat palaist priekšā rindā pie veikala kases nebija tik vienkārši, vajadzēja pateikt, ka viņa kādu gaida. Pretēji Nortona pētījumam Manna secina: “Mēs esam audzināti tā, ka no svešinieka gaidām nepatikšanas.”

Nemeklējiet slēptus nodomus

Tomēr bija arī gaiši brīži. “Kāds vīrietis paņēma no manis šokolādi un teica, ka tas ir tik lieliski – sēt mīlestību naida vietā.” Manna arī ieguva draudzeni – viņa regulāri tiekas ar Rošelu, kura pirmā uzdrošinājās pieņemt kafiju.

Sendija aicina nepadoties, kaut arī neiesaka doties ielās un dalīt bezmaksas šokolādes: “Sāciet ar kaut ko, kas ir jūsu komforta zonas robežās. Varbūt pietiek uzsmaidīt kādam uz ielas un draudzīgi aprunāties ar pārdevēju veikalā. Man gribas izmainīt priekšstatu, ka vienmēr un visur ir kāds slēpts motīvs. Jūs varat būt labs vienkārši tādēļ, lai būtu labs.”